Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Nebūdams tik lētticīgs kā viņa vecais un uzticamais draugs, Rauls no Portosa stāsta secināja, ka de Sentenjans savā vizītē pie karaļa noteikti izstāstīs visu notikušo un, ja viņš to izdarīs, karalis aizliegs viņam ierasties uz divkauju. To izdomājis, viņš atstāja Portosu Vensenas mežā katram gadījumam, ja de Sentenjanam tomēr ienāktu prātā ierasties, kas gan nebija visai ticams.

Atvadīdamies no Portosa, Rauls mēģināja viņu pārliecināt gaidīt de Sentenjanu pļaviņā ne ilgāk kā pusotru vai divas stundas, bet Portoss apņēmīgi noraidīja šo padomu un iekārtojās divkaujas vietā tik pamatīgi, it kā grasītos tur dzīt saknes. Bez tam viņš lika Raulam apsolīt, ka pēc tikšanās ar tēvu jauneklis nekavējoties atgriezīsies mājās, lai sulainis zi­nātu, kur meklēt vikontu, ja de Sentenjans ieradīsies uz divkauju.

Braželons devās taisnā ceļā pie Atosa, kurš jau divas dienas atradās Parīzē. Grāfs de Lafērs zināja visu no d'Artanjana vēstules.

Rauls beidzot sastapās ar tēvu. Grāfs pastiepa viņam pretī rokas un apskāva viņu, tad apsēdināja dēlu un ierunājās:

— Vikont, es zinu, ka jūs esat ieradies pie manis kā nāk pie drauga, kad nomāc ciešanas un asaras. Izstāstiet man, kas jūs atvedis šurp?

Jauneklis palocījās un iesāka savu skumjo stāstu. Vairākkārt viņa balss aizrāvās asarās, un apspiestas elsas traucēja runāt. Tomēr viņš iz­stāstīja visu, ko gribēja.

Droši vien Atosam jau bija savs spriedums par visu; mēs jau teicām, ka viņš bija saņēmis d'Artanjana vēstuli. Vēlēdamies pilnībā saglabāt savu aukstasinību un domas skaidrību, kas viņa raksturā bija gandrīz pārcil­vēciskas, Atoss atbildēja dēlam:

— Raul, es neticu tam, ko runā; es neticu tam, no kā jūs baidāties, un ne jau tāpēc, ka uzticības cienīgi cilvēki man to nebūtu stāstījuši, bet gan tāpēc, ka mana dvēsele un sirdsapziņa saceļas pret domu, ka karalis tā varētu apvainot muižnieku. Es galvoju par karali un iegūšu pierādī­jumus saviem vārdiem.

Rauls, kas svaidījās kā drudzī starp to, ko bija redzējis savām acīm, un savu nesatricināmo ticību cilvēkam, kurš nekad nemeloja, pakļāvās tēvam un tikai palūdza:

— Brauciet, grāf. Es gaidīšu.

Viņš apsēdās un iespieda seju rokās. Atoss uzposās un devās uz pili.

Kas notika pie karaļa, mēs tikko izstāstījām: lasītāji redzēja, kā Atoss iegāja pie karaļa un kā izgāja.

Kad viņš atgriezās, Rauls joprojām sēdēja tai pašā izmisuma pilnajā pozā. Durvju troksnis un tēva soļi lika jauneklim pacelt galvu. Atoss bija kailu galvu, bāls un nopietns; viņš atdeva sulainim savu apmetni un ce­puri un, kad kalpotājs izgāja, apsēdās blakus Raulam.

— Nu, grāf, vai tagad jūs esat pārliecināts? — jauneklis sacīja, skum­ji pašūpodams galvu.

— Jā, Raul. Karalis mīl de Lavaljēras jaunkundzi.

— Tātad viņš to atzīst? — Rauls iekliedzās.

— Jā, — Atoss atbildēja.

— Bet viņa?

— Es viņu neredzēju.

— Bet vai karalis runāja par viņu? Ko viņš teica?

— Viņš apgalvoja, ka arī de Lavaljēras jaunkundze viņu mīl.

— O, tagad jūs redzat, grāf!

Rauls novērsās ar izmisuma pilnu žestu.

— Raul, — grāfs atsāka, — ticiet man, es pateicu karalim visu, ko jūs pats varētu viņam sacīt, un man šķiet, ka izteicu to vienkārši, bet pietiekoši stingri.

— Ko tad?

— Es sacīju, ka starp viņu un mums no šī brīža ir nepārkāpjama robeža un jūs vairs viņam nekalposiet; es teicu, ka arī es noiešu malā. Man atliek tikai vēl kaut ko pajautāt jums.

— Ko, grāf?

— Vai jūs esat pieņēmis kādu lēmumu?

— Lēmumu? Par ko?

— Par jūsu mīlestību un…

— Pabeidziet.

— Un atriebību. Es baidos, ka jūs alkstat pēc atriebības.

— Ak šī mīlestība!.. Varbūt kaut kad vēlāk man izdosies to izraut no savas sirds. Es ceru, ka ar Dieva palīdzību un jūsu gudrajiem pa­domiem es to izdarīšu. Kas attiecas uz atriebību, tā bija tikai ļauna ie­doma, jo īstajam vaininiekam es atriebties nevaru, tāpēc atsakos no atrie­bības.

— Tātad jūs vairs nemeklēsiet ķildu ar de Sentenjana kungu?

— Nē, grāf. Es viņam aizsūtīju izaicinājumu. Ja de Sentenjana kungs to pieņems, divkauja notiks, ja ne, es vairs viņu neizaicināšu.

— Bet Lavaljēra?

— Vai jūs patiešām varējāt pieļaut, ka es sākšu domāt par atriebību sievietei? — Rauls teica ar tik skumju smaidu, ka pat Atosam, kurš bija tik daudz pārdzīvojis pats un redzējis tik daudz svešu ciešanu, acīs sarie- sās asaras.

Viņš pastiepa Raulam roku.

Rauls to satvēra un strauji ievaicājās:

— Grāf, vai jūs esat pārliecināts, ka stāvoklis ir bezcerīgs?

Atoss savukārt pašūpoja galvu.

— Manu nabaga zēn! — viņš čukstēja.

— Jūs domājat, ka es vēl joprojām ceru, un žēlojat mani. Pats bries­mīgākais man šķiet nicināt to, kas pelnījusi šo nicinājumu un kuru es tā dievināju! Kāpēc gan es neesmu vainīgs viņas priekšā? Es būtu laimīgāks, es viņai piedotu.

Atoss skumji uzlūkoja dēlu. Raula tikko izteiktie vārdi, šķiet, bija izlauzušies no Atosa paša sirds… Tobrīd pieteica d'Artanjanu. Šo vārdu Rauls un Atoss uztvēra katrs atšķirīgi.

Musketieris ienāca ar nenoteiktu smaidu uz lūpām. Rauls apklusa. Atoss piegāja pie sava drauga; viņa skatiens pievērsa jaunekļa uzmanību. D'Artanjans, ne vārda neteikdams, pamirkšķināja Atosam; tad, piegājis pie Raula un pasniedzis viņam roku, viņš uzrunāja vienlaicīgi tēvu un dēlu:

— Mēs, šķiet, mierinām zēnu?

— Un jūs savā parastajā atsaucībā esat ieradies man palīdzēt veikt šo grūto pienākumu?

To teikdams, Atoss ar abām rokām paspieda d'Artanjana roku. Rau­lam šķita, ka arī šis rokasspiediens apveltīts ar kādu īpašu nozīmi, kas nav tieši saistīta ar tēva vārdiem.

— Jā, — musketieru kapteinis atteica, skrullēdams ūsas ar kreiso roku, jo labo turēja Atoss. — Jā, es esmu ieradies arī tāpēc…

— Ševaljē, es bezgalīgi priecājos un ne tikai par mierinājumu, ko nes jūsu ierašanās, bet arī par jums pašu. O, es jau esmu nomierinājies! — Rauls iesaucās.

Viņš tik skumji pasmaidīja, ka d'Artanjanam tas šķita bēdīgāk nekā visrūgtākās asaras, kādas vien viņš bija redzējis.

— Tas ir labi, — d'Artanjans uzmundrinoši noteica.

— Ševaljē, jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad grāfs man stāstīja par savu tikšanos ar karali. Jūs taču atļausiet grāfam turpināt stāstu?

Jaunekļa acis, šķiet, gribēja iespiesties musketiera sirds dziļumos.

— Par tikšanos ar karali? — d'Artanjans pārprasīja tik dabiski, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas par viņa dabisko izbrīnu. — Vai jūs satikāt karali, Atos?

Atoss pasmaidīja.

— Jā, es satikos ar karali.

— Vai jūs nezinājāt, ka grāfs ir ticies ar viņa majestāti? — Rauls bija jau pa pusei nomierinājies.

— Nu, protams, nezināju.

— Tagad es jutīšos mierīgāks, — Rauls noteica.

— Mierīgāks? Par ko jūs jutīsieties mierīgāks? — Atoss apvaicājās.

— Piedodiet man, grāf, — Rauls atvainojās. — Zinādams, cik dziļu pieķeršanos jūs man veltāt, es baidījos, ka jūs varbūt pārāk asā formā attēlojāt viņa mājestātei manas ciešanas un savu sašutumu, un karalis…

— Un karalis… — d'Artanjans atkārtoja. — Sakiet līdz galam, Raul.

— Piedodiet man arī jūs, d'Artanjana kungs. Kādu sekundes daļu, atzīšos, mani pārņēma bailes, ka jūs esat atnācis šurp nevis kā d'Ar­tanjana kungs, bet kā musketieru kapteinis.