Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Viesistabā atradās Lavaljēras portrets, ko viņa pati bija gleznojusi un kādreiz uzdāvinājusi Raulam. Portrets karājās virs liela, ar tumšu zīdu apvilkta dīvāna un uzreiz piesaistīja nabaga jaunekļa uzmanību. Viņš tūlīt devās turp. Starp citu, Rauls tā rīkojās aiz paraduma: katrreiz, atgriez­damies mājās, viņš vispirms pievērsa skatienu portretam. Arī tagad, kā vienmēr, jauneklis piegāja tam klāt un skumji skatījās uz portretu. Ilgi Rauls vēroja Lavaljēras attēlu; viņa rokas bija sakrustotas uz krūtīm, gal­va mazliet atmesta, skatiens nedaudz aizplīvurots, bet mierīgs, ap lūpām iezīmējās skumju rieviņas.

Viņš skatījās uz dievināto seju. Viss, ko vikonts tikko bija domājis, vēlreiz atausa atmiņā, viss pārciestais atkal pārņēma sirdi, un pēc ilgāka klusuma brīža viņš trešoreiz nočukstēja:

— Ak es nelaimīgais!

Kā atbilde uz šiem vārdiem aiz viņa muguras atskanēja žēla nopūta. Rauls strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viesistabas kaktā, galvu nodūrusi, stāv sieviete, kuras seju sedz plīvurs. Viņam ienākot, sieviete bija palikusi aiz durvīm, un Rauls nepamanīja viņas klātbūtni, jo nespēja atraut acis no portreta.

Viņš piegāja pie sievietes, kuru neviens nebija pieteicis, laipni pa­klanījās un jau sagatavojās uzdot jautājumu, kas viņai te vajadzīgs, kad pēkšņi sievietes nodurtā galva pacēlās, plīvurs tika atmests, un Rauls ie­raudzīja bālu seju, kas pauda dziļas skumjas.

Rauls atrāvās, kā ieraudzījis spoku.

— Luīze! — šai kliedzienā izskanēja tāds izmisums, ka grūti bija no­ticēt, ka pār cilvēciskas būtnes lūpām var nākt tik drausmīgs kliedziens un pie tam kliedzēja sirds nepārstāj pukstēt.

De Lavaljēras jaunkundze (jo tā bija viņa) paspēra soli uz priekšu.

— Jā, Luīze, — viņa čukstēja.

Pa šo brīdi, lai cik īss tas arī nebūtu, Rauls bija paguvis saņemties.

— Jūs, jaunkundz? — viņš pajautāja un tad neaprakstāmā balsī pie­bilda: — Jūs šeit?

— Jā, Raul, — meitene atteica. — Es jūs gaidīju.

— Atvainojiet mani: kad ienācu, es nezināju…

— Es lūdzu, lai Olivēns jums neko nesaka…

Viņa apklusa; Rauls arī nesteidzās uzsākt sarunu, un uz mirkli ie­stājās klusums, kurā varēja saklausīt, kā pukst divas sirdis, kurām gan nebija viens ritms, bet kuras dauzījās vienlīdz drudžaini.

Luīzei vajadzēja sākt runāt. Viņa saņēma visus spēkus un ierunājās:

— Man ar jums jārunā; man noteikti jūs bija jāsatiek… divatā… Mani neatbaidīja šis solis, kuram jāpaliek noslēpumam, jo neviens, izņemot jūs, de Braželona kungs, to nesapratīs.

— Jaunkundz, — galīgi samulsis, Rauls bez elpas murmināja, — arī es, par spīti jūsu labajām domām par mani, es pats, atzīstos…

— Esiet tik laipns, apsēdieties un uzklausiet mani, — Luizes mīļā balss viņu pārtrauca.

Braželons paskatījās uz viņu, skumji pašūpoja galvu un, apsēdies, vai, drīzāk, nokritis uz krēsla, uzaicināja:

— Runājiet.

Luīze paslepšus paskatījās visapkārt. Skatiens pauda dedzīgu lūgumu un vēl daiļrunīgāk nekā tikko teiktie vārdi atklāja viņas bailes, ka kāds varētu uzzināt par šo apmeklējumu.

Rauls piecēlās, atvēra durvis un pateica:

— Olivēn, manis nav mājās, vienalga kas atnāktu.

Tad viņš pagriezās pret Lavaljēru un pajautāja:

— Jūs taču to vēlējāties, vai ne?

Nav iespējams attēlot šo vārdu iespaidu uz Luīzi, jo tie nozīmēja: «Redziet nu, es vēl joprojām jūs saprotu."

Viņa piespieda acīm lakatiņu, lai notrauktu nelūgto asaru, tad pēc mirkļa pārdomām iesāka:

— Raul, nenovērsiet no manis savu godīgo un laipno skatienu; jūs neesat no tiem, kas nicina sievieti tikai par to, ka viņa kādam atdevusi savu sirdi, pat ja šī mīlestība nes jums nelaimi un aizskar jūsu lepnumu.

Rauls neko neatbildēja.

— Ak vai, — Luīze turpināja, — man patiešām ir grūti attaisnoties jūsu priekšā, es nezinu, ar ko lai sāku. Pagaidiet, es izdarīšu labāk: man šķiet, visgodīgāk būs vienkārši un bez emocijām izstāstīt visu, kas ar mani notika. Tā kā es teikšu tikai patiesību, tad caur šaubu miglu un neskai­tāmiem šķēršļiem, kuri man jāpieveic, es tomēr centīšos atrast taisnu ce­ļu, lai atvieglotu savu pārpilno sirdi, kas alkst jums atvērties.

Rauls klusēja. Lavaljēra pieversa viņam tādu skatienu, kurš, šķiet, lūdza: «Uzmundriniet mani kaut vai aiz žēluma… tikai vienu vienīgu vār­du…"

Rauls tomēr cieta klusu, un meitenei vajadzēja turpināt:

— Tikko pie manis karaļa uzdevumā bija grāfs de Sentenjans.

Luīze nodūra acis.

Rauls arī novērsa skatienu, lai nebūtu jāredz Luīze.

— De Sentenjans atnāca karaļa uzdevumā, — viņa atkārtoja, — un pastāstīja man, ka jūs visu zināt.

Viņa mēģināja ieskatīties acīs jauneklim, kas bija pārcietis jau tik daudzus sitienus un ko gaidīja arī vēl šis trieciens, bet viņas acis nesasta- pās ar Raula acīm.

— Viņš vēl piebilda, ka jūs dusmojaties uz mani, pilnīgi pamatoti dusmojaties.

Šoreiz Rauls paskatījās uz meiteni, un viņa lūpas saviebās nicīgā smaidā.

— Lūdzu jūs, — Luīze turpināja, — tikai nesakiet, ka jūs sajutāt vēl kaut ko bez dusmām! Raul, ļaujiet man izteikties, uzklausiet mani līdz galam!

Ar lielām pūlēm Rauls izlīdzināja grumbas pierē; izlīdzinājās arī rie­vas lūpu kaktiņos.

— Bez tam, — meitene lūdzās ar noliektu galvu un kā lūgšanā sa­liktām rokām, — es jūs lūdzu, piedodiet man, es lūdzu jūs kā visaugst­sirdīgāko un cēlāko cilvēku! Ja arī es jums neizstāstīju visu, kas manī norisinājās, es tomēr nekad nebūtu jūs krāpusi. Ceļos krītot, es jūs lūdzu, Raul, atbildiet man, un lai jūsu atbilde ir kaut vai lāsts! Labāk lāsts no jūsu lūpām nekā aizdomas sirdī.

— Jaunkundz, mani sajūsmina jūsu jūtas, — Rauls ierunājās, pūlē­damies saglabāt mieru. — Tātad ir pilnīgi pieļaujami neteikt, ka pieviļ kādu, bet pievilt būtu slikti un jūs, acīmredzot, to nedarītu.

— Kungs, ilgu laiku es domāju, ka mīlu jūs vairāk par visu pasaulē, un, kamēr es pati ticēju savai mīlestībai, es jums teicu, ka mīlu jūs. Bluā es jūs mīlēju. Karalis ieradās Bluā, bet arī tad es vēl domāju, ka mīlu jūs. Es būtu varējusi to apzvērēt altāra priekšā. Tomēr pienāca diena, kas atklāja man manus maldus.

— Lūk, tajā dienā, jaunkundz, jūsu goda jūtas prasīja, lai jūs atklājat man patiesību un, zinādama, ka es jūs mīlu tāpat kā agrāk, pateiktu, ka vairs mani nemīlat.

— Tajā dienā, Raul… tajā dienā, kad es ieskatījos savas sirds dzi­ļumos un atzinos sev, ka tas neesat jūs, par ko es nemitīgi domāju, tajā dienā, kad manā priekšā pavērās cita nākotne nekā būt jūsu draudzenei, iemīļotajai, sievai, tad, Raul, — ak vai! — jūs nebijāt manā tuvumā.

— Jūs zinājāt, kur es atrodos, jaunkundz. Jūs varējāt uzrakstīt.

— Raul, es neuzdrošinājos. Es izbijos. Ko jūs gribat? Es pazinu jūs, es zināju, ka jūs mani mīlat, un es drebēju no domām vien par ciešanām, kuras jums sagādāšu. Ticiet, Raul, ka es jums saku. patiesību, ticiet, ka tagad, teikdama šos vārdus, es noliecos jūsu priekšā, mana sirds sažņau­dzas, balss ir pilna vaidu un acis pārplūst asarām, ticiet — tas ir tikpat patiesi kā tas, ka mans vienīgais attaisnojums ir atklātība — ticiet, ka mani moca vienīgi tās ciešanas, ko es lasu jūsu acīs.

Rauls pūlējās pasmaidīt.

— Nē, — meitene dziļā pārliecībā noteica. — Jūsu izlikšanās mani nespēj aizvainot. Jūs mani mīlat, jūs bijāt pārliecināts par savām jūtām, jūs sevi nemānījāt un nemelojāt savai sirdij, turpretim es…