Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Bāla, rokas lauzīdama, Luīze nokrita ceļos Raula priekšā.

— Turpretim jūs, — Rauls viņu pārtrauca, — teicāt, ka mīlat vienīgi mani, bet mīlējāt citu!

— Diemžēl jā! Diemžēl es mīlu citu, un viņš… ak Dievs! Ļaujiet man pabeigt, Raul, jo tikai tā es varu attaisnoties; šis cits… es viņu mīlu vairāk par dzīvību, vairāk nekā Dievu. Piedodiet manu vainu, vai arī sodiet mani par nodevību, Raul. Es atnācu nevis taisnoties, bet jautāt: vai jūs zināt, kas ir mīlestība? Tad, lūk, mana mīlestība ir tāda, ka es esmu gatava ziedot savu dzīvību un dvēseli tam, ko mīlu. Ja viņš beigs mani mīlēt, es no izmisuma nomiršu, ja Dievs man nesūtīs kādu atbalstu un Pestītājs neapžēlosies par mani. Es esmu jūsu varā, Raul, lai ko jūs arī nedarītu; es miršu, ja jūs vēlaties manu nāvi. Nogaliniet mani, Raul, ja savā sirdī uzskatāt, ka es esmu tā cienīga.

— Nāvi lūdz tikai tāda sieviete, kura piekrāptajam mīlētājam var at­dot tikai savas asinis un neko vairāk.

— Jums taisnība, — Luīze izdvesa.

Rauls smagi nopūtās.

— Vai jūsu mīlestība ir tik stipra, ka jūs nespējat no tās atteikties?

— Jā, es mīlu, un mana mīlestība ir tāda; es mīlu un vēlos tikai šo mīlestību un nevienu citu.

— Tagad jūs man pateicāt visu, ko es gribēju zināt, — Rauls sacī­ja. — Bet tagad, jaunkundz, es savukārt lūdzu jums piedošanu; es taču gandrīz kļuvu par traucēkli jūsu dzīvē; es esmu vainīgs, jo kļūdījos pats un palīdzēju kļūdīties arī jums.

— Tik daudz es nemaz jums nelūdzu, Raul! — Luīze iesaucās.

— Tā galvenokārt ir mana vaina, — Rauls turpināja. — Es pazinu dzīves grūtības labāk par jums un man vajadzēja atvērt jums acis; man vajadzēja noskaidrot līdz galam mūsu attiecības un panākt, lai ierunājas jūsu sirds, bet es tikai ar pūlēm panācu, lai runā lūpas. Vēlreiz atkārtoju, jaunkundz, es lūdzu jums piedošanu.

— Tas ir kaut kas neiedomājams! Jūs par mani zobojaties!

— Kāpēc?

— Jā, neiespējami! Neviens nevar būt tik labs, tik neparasts, tik ne­vainojams!

— Pagaidiet, — Rauls viņu apturēja ar rūgtu izsmieklu, — vēl maz­liet, un jūs varbūt apgalvosiet, ka es jūs nemaz nemīlēju kā vīrietis.

— O, jūs mani mīlat kā vismaigākais brālis! Ļaujiet man paturēt šo cerību, Raul.

— Brāļa maigā mīlestība! O, nemāniet sevi, Luīze. Es jūs mīlu kā mīļākais, kā vīrs, es jūs mīlu maigāk par visiem, kuri jūs mīlējuši vai vēl mīlēs.

— Raul! Raul!

— Brāļa mīlestība? Luīze, es jūs tā mīlēju, ka būtu ziedojis jums savas asinis lāsi pa lāsei, visu savu miesu gabalu pa gabaliņam, katru mirkli, kas mani gaida viņsaules mūžīgajā dzīvē.

— Raul, Raul! Apžēlojieties!

— Es jūs tā mīlēju, ka tagad mana sirds ir mirusi, mana ticība sašķo­bīta, manas acis dziest. Es jūs tā mīlēju, ka tagad manā priekšā plešas viens vienīgs tuksnesis — gan uz zemes, gan debesīs.

— Raul, — mans mīļais draugs, lūdzu pažēlojiet mani! — Lavaljēra iesaucās. — O, ja es to būtu zinājusi!..

— Par vēlu, Luīze! Jūs mīlat un esat laimīga. Caur asarām es saskatu prieka mirdzumu jūsu acīs. Jūsu tikumība liek jums liet asaras, bet aiz tām es sajutu mīlestības nopūtas. Ak Luīze, Luīze, jūs mani esat pa­darījusi par nelaimīgāko cilvēku pasaulē! Ejiet prom, es jūs lūdzu. Ar­dievu!

— Piedodiet man, lūdzu piedodiet!

— Vai tad es neizdarīju vēl vairāk? Vai es neteicu, ka mīlu jūs? Lavaljēra aizklāja ar rokām seju.

— Pateikt jums kaut ko tādu šai mirklī un tā, kā to daru es — tas ir tas pats, kā jūsu klātbūtnē izteikt sev nāves spriedumu. Ardievu!

Lavaljēra gribēja sniegt viņam roku.

— Šai pasaulē mēs vairs nedrīkstam satikties, — Rauls vēl noteica. Vēl mazliet, un viņa sāktu kliegt, bet Raula roka aizsedza viņas lūpas.

Luīze noskūpstīja šo roku un zaudēja samaņu.

— Olivēn, — Rauls norīkoja, — paņemiet jauno dāmu uz rokām un ienesiet ekipāžā, kas gaida lejā.

Olivēns pacēla Lavaljēru. Rauls sakustējās, vēlēdamies mesties pie meitenes un noskūpstīt viņu pirmo un pēdējo reizi mūžā, bet tad viņš apvaldījās un teica sev:

— Nē, tas man nepieder. Es neesmu Francijas karalis, lai zagtu! Viņš ieslēdzās savā istabā, ļaudams, lai sulainis aiznes samaņu neatguvušo Lavaljēru.

Pēc Raula aiziešanas un izsaucieniem, kādi to pavadīja, Atoss un d'Artanjans palika divatā. Atosa sejā no jauna parādījās izteiksme, kāda viņam bija d'Artanjanam ienākot, un kas pauda, ka viņš ir gatavs uz visu.

— Nu, dārgais draugs, ko jūs vēlaties man teikt?

— Es?

— Protams. Jūs taču nesūtītu šurp bez sevišķi svarīga iemesla? Atoss pasmīnēja.

— Velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās.

— Draugs, es jums palīdzēšu. Karalis ir satracināts, vai ne?

— Jā, viņš ir neapmierināts, tas jāatzīst.

— Un jūs atnācāt?..

— Jums taisnība — viņa vārdā.

— Lai mani arestētu?

— Jūs trāpījāt desmitniekā, mans draugs.

— Nu ko, es neko citu arī negaidīju. Braucam!

— Pagaidiet! Kāda velna pēc! Kur jūs tā steidzaties!

— Es nevēlos jūs aizkavēt, — Atoss smaidīdams sacīja.

— Man ir pietiekoši daudz laika! Vai jūs nemaz neinteresē, kas risi­nājās starp mani un karali?

— Mans draugs, ja jūs vēlētos man to. stāstīt, es labprāt paklausītos.

Viņš norādīja uz milzīgu krēslu, kurā d'Artanjans iekārtojās ar visām

iespējamām ērtībām.

— Ziniet, es to darīšu ar prieku, jo mūsu saruna bija visai inte­resanta, — d'Artanjans turpināja.

— Es klausos.

— Tātad mani izsauca karalis.

— Tūlīt pēc manas aiziešanas?

— Jūs tobrīd vēl bijāt uz pils kāpņu pēdējiem pakāpieniem, kā man teica musketieri. Es ierados. Ziniet, draugs, karalis bija nevis vienkārši sarkans, bet drīzāk violets. Es vēl nezināju, kas starp jums noticis. Re­dzēju tikai uz pusēm pārlauztu zobenu, kas gulēja uz grīdas.

«D'Artanjana kungs! — karalis iebrēcās, tiklīdz mani ieraudzīja. — Nupat te bija grāfs de Lafērs; viņš ir nekauņa!"

«Nekauņa?!" — es tā iekliedzos, ka karalis uzreiz apklusa.

«D'Artanjana kungs, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem, — vai jūs esat gatavs mani uzklausīt un pakļauties manai pavēlei?"

«Tas ir mans pienākums, jūsu majestāte."

„Es gribēju pasargāt šo muižnieku no kauna tikt arestētam manā ka­binetā, jo man vēl saglabājušās labas atmiņas par viņu. Bet… jūs pa­ņemsiet karieti…"

Es devos uz durvju pusi.

«Ja jums nav patīkami to darīt un arestēt viņu, aizsūtiet manas per­sonīgās apsardzes priekšnieku."

„Jūsu majestāte, — es atbildēju, — apsardzes priekšnieks nav vaja­dzīgs, ja jau es dežūrēju."

„Es negribēju uzspiest jums tik kutelīgu pienākumu, — karalis laipni sacīja, — jūs vienmēr man esat kalpojis nevainojami, d'Artanjana kungs."

„Man tas nešķiet nekas kutelīgs, jūsu majestāte. Es atrodos dienestā, un tas ir viss."

„Es domāju, ka grāfs jums ir sens draugs?" — karalis brīnījās.

„Pat ja viņš būtu mans tēvs, tas nevar atbrīvot mani no dienesta pienākumu pildīšanas."

Karalis paskatījās uz mani, un mana bezkaislīgā seja acīmredzot izgai­sināja viņa aizdomas.

„Tātad jūs arestēsiet grāfu de Lafēru?"

«Protams, jūsu majestāte, ja jūs dosiet tādu pavēli."