Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Bet vai jūs tomēr atgriezīsieties? — Atosa balsī izskanēja šaubas.

— Protams, — d'Artanjans apgalvoja, atvadīdamies un daudznozī­mīgi paspiezdams viņam roku.

Tikko dzirdami viņš piebilda:

— Gaidiet mani, Atos, jūtieties kā mājās, tikai Dieva dēļ nerunājiet par darīšanām, kas mūs atveda uz Bastīliju.

Vēl viens rokasspiediens grāfam apstiprināja, ka viņam jācieš klusu un viņš nedrīkst atklāt noslēpumu.

Bezmo pavadīja d'Artanjanu līdz pašām durvīm.

Aramiss bija nolēmis piespiest Atosu sākt runāt un tādēļ apbēra viņu ar laipnībām, bet jebkurš Atosa tikums bija tikai augstākās raudzes. Ja būtu vajadzīgs, viņš varētu sacensties daiļrunībā ar pasaules labākajiem oratoriem; toties citreiz labāk mirtu, nekā izdvestu kaut zilbi.

D'Artanjans aizbrauca. Nepagāja ne desmit minūtes, kad palikušie apsēdās pie galda, kas vai lūza no lieliskajiem ēdieniem. Visdažādākie siltie ēdieni, uzkodas, sālījumi, bezgalīgi daudzie vīni nomainīja uz galda cits citu. Šo galdu karaļa kase apmaksāja tik pārsteidzoši devīgi, ka Kol­bēra kungs būtu varējis viegli samazināt divas trešdaļas izdevumu, un Bastīlijā neviens no tā nenovājētu.

Vienīgi Bezmo ēda un dzēra ar īstu baudu. Aramiss ne no kā neat­teicās, bet visu tikai mazliet nobaudīja. Pēc zupas un vieglām uzkodām Atoss nekam vairs nepieskarās.

Saruna bija tāda, kādu jau varēja gaidīt no trim tik dažādiem cil­vēkiem ar atšķirīgām domām un rūpēm.

Aramiss atkal un atkal mēģināja tikt skaidrībā, kāda dīvaina nejaušība liek Atosam palikt pie Bezmo, ja te nav d'Artanjana, un kāpēc nav d'Ar­tanjana, ja jau Atoss paliek. Atoss ļoti labi pazina Aramisu; viņš zināja, ka tas vienmēr kaut ko perina un plāno, un pastāvīgi vij intrigas; pa­vērojis kādu bridi savu veco draugu, viņš nojauta, ka šoreiz Aramisu nodarbina kaut kas svarīgs. Tāpat kā viņa draugs, arī Atoss domāja par savu likteni un nesaprata, kāpēc d'Artanjans pameta Bastīliju tik negaidīti un pēkšņi, pamezdams savu ieslodzīto un nenokārtojis nekādas forma­litātes.

Tomēr pie šīm personām mēs nekavēsimies pārāk ilgi. Atstāsim viņus pie galda ar cūkas cepeša, medījumu un zivju paliekām, kas vēl patvē­rušās no devīgā Bezmo naža. Dosimies pakaļ d'Artanjanam, kurš ielēca tai pašā karietē, kura bija atvedusi viņus abus ar Atosu, un iekliedza kučierim tieši ausī:

— Pie karaļa un tā, lai bruģis svilst!

Kā mēs redzējām vienā no iepriekšējām nodaļām, de Sentenjans izpil­dīja karaļa rīkojumu izstāstīt visu Lavaljērai, bet, neskatoties uz savu daiļ­runību, viņš nespēja pārliecināt meiteni, ka karalis viņai ir pietiekoši spē­cīgs aizstāvis un neviens cits nav vajadzīgs.

Izdzirdusi karaļa favorīta pirmos vārdus, ka viņas noslēpums ir at­klāts, Luīze sāka tik nevaldāmi raudāt un bēdāties, ka karalis justos aiz­skarts, ja varētu to redzēt kaut vai ar vienu acs kaktiņu. Apzinīgi veik­dams savus sūtņa pienākumus, de Sentenjans apvainojās sava kunga vietā un atgriezās pie viņa ar ziņojumu par redzēto un dzirdēto. Te mēs viņu arī atradīsim, lielā satraukumā stāvam vēl vairāk uzbudinātā karaļa priek­šā.

— Ko viņa beidzot izlēma? — Ludviķis taujāja. — Kāds ir viņas lēmums? Vai es viņu satikšu vismaz līdz vakariņām? Vai viņa atnāks, vai arī man pašam iet pie viņas?

— Valdniek, man šķiet, ja jūsu majestāte vēlas satikties ar viņu, jums būs jāsper ne tikai pirmais solis, bet arī jānoiet viss ceļš.

— Tas nu gan ir! Tad jau Braželons viņai cieši pieaudzis pie sirds? — Ludviķis XIV nomurmināja.

— O, jūsu majestāte, tas nevar būt; de Lavaljēras jaunkundze no visas sirds mīl jūs. Jūs taču zināt, ka Braželons pieder pie tiem skar­bajiem vīriem, kas tēlo romiešu varoņus.

Karalis pasmīnēja. Viņš zināja, ko tas nozīmē — viņš taču nupat bija aizvadījis Atosu.

— Ja runājam par de Lavaljēras jaunkundzi, tad viņa uzauga pie prinča atraitnes — tātad dziļā vientulībā un stingrībā. Līgavainis un līgava apmainījās ar zvērestiem pie mēness un zvaigznēm, tāpēc tagad, lai iz­jauktu šo savienību, vajadzīgs pats velns.

De Sentenjans bija cerējis uzjautrināt karali, bet panāca pretējo — Ludviķa smaidu nomainīja dziļa nopietnība. Viņš.jau sāka just to, ko Atoss teica d'Artanjanam — nožēlu. Viņš domāja par to, ka abi jaunieši mīlēja viens otru un zvērēja uzticību; viens no viņiem to turēja, bet otra bija pārāk godīga un sirdsskaidra, lai nesajustu sirdsapziņas pārmetumus savas nodevības dēļ.

Reizē ar nožēlu karaļa sirdī iedzēla arī greizsirdība. Viņš vairs neko nerunāja un tā vietā, lai apmeklētu māti karalieni vai princesi un mazliet izklaidētos un pasmīdinātu dāmas, kā viņš mēdza teikt, karalis ieslīga milzīgā krēslā, kur sēdēdams viņa karaliskais tēvs Ludviķis XIII tik dau­dzas dienas bija garlaikojies kopā ar Baradā* un Senmaru.

De Sentenjans saprata, ka šobrīd karali neizdosies uzjautrināt. Viņš izšķīrās par galējo līdzekli un minēja Luīzes vārdu. Karalis pacēla galvu.

— Kā jūsu majestāte plāno pavadīt vakaru? Vai jābrīdina de La­valjēras jaunkundze?

— Velns parāvis! Man šķiet, viņa jau ir brīdināta.

— Vai mēs rīkosim pastaigu?

— Mēs tikko atgriezāmies no pastaigas, — karalis iebilda.

— Ko tad mēs darīsim, jūsu majestāte?

— Sapņosim, mīļo de Sentenjan, sapņosim katrs atsevišķi. Kad de Lavaljēras jaunkundze būs pietiekoši apraudājuši to, par ko viņa raud (karaļa sirdī vēl joprojām valdīja nožēla), tad varbūt viņa būs tik laipna un dos mums kādu ziņu par sevi.

Fransuā de Baradā — Francijas karaļa Ludviķa XIII favorīts.

— Ak, jūsu majestāte, kā gan jūs varat tik netaisni spriest par tādu padevīgu sirdi?

Karalis dusmās pietvīka, viņu sāka mocīt greizsirdība. De Sentenjans saprata, ka situācija kļūst sarežģīta, bet te pēkšņi pavērās portjeras. Ka­ralis metās pie durvīm; viņš uzreiz iedomājās, ka atnesta zīmīte no La­valjēras. Mīlestības sūtņa vietā Ludviķis ieraudzīja musketieru kapteini, kurš klusuciešot sastinga durvīs.

— D'Artanjana kungs! — karalis ieteicās. — Jūs!.. Nu, kā?

D'Artanjans paskatījās uz de Sentenjanu. Karaļa acis pavērsās uz to

pašu pusi. Šos skatienus varēja saprast katrs, vēl jo vairāk de Sentenjans. Galminieks paklanījās un izgāja no istabas. Karalis un d'Artanjans palika divatā.

— Nu, vai izdarīts? — karalis iesāka.

— Jā, jūsu majestāte, — musketieru kaptenis nopietnā balsī atbildē­ja. — Izdarīts.

Karalis apklusa, nespēdams atrast īstos vārdus. Lepnums viņam ne­ļāva apmierināties ar jau izteikto. Ja reiz karalis pieņēmis lēmumu, kaut ari netaisnīgu, viņam jāpierāda katram, kas bijis klāt tā pieņemšanā, un it īpaši sev pašam, ka viņam bijusi taisnība. Te der sen pārbaudīts lī­dzeklis — izdomāt savam upurim vainu.

Ludviķis, ko bija audzinājis Mazarīni un Austrijas Anna, pārzināja šīs karaliskās metodes labāk par jebkuru citu. Arī šoreiz viņš pacentās to pierādīt. īsu brīdi viņš apsvēra tikko teikto un tad nevērīgi izmeta:

— Ko teica grāfs?

— Neko, jūsu majestāte.

— Droši vien viņš taču neļāva klusuciešot sevi arestēt?

— Viņš teica, ka bijis tam gatavs, jūsu majestāte.

Karalis augstprātīgi atmeta galvu un noteica:

— Ceru, ka grāfs de Lafērs ir beidzis tēlot dumpinieku?