Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, grāf, domāju, ka tā ir; es vismaz ceru, — komandants teica, grozīdams rokās abus papīrus, — protams, ja tikai d'Artanjana kungam nav paslēpta vēl kāda pavēle.

— Nē, nē, dārgais Bezmo kungs, — musketieris iesmējās. — Jums jāievēro otrā pavēle, un ar to mēs šai lietai pieliksim punktu.

— Grāf, vai jūs maz zināt, kas jums ies secen? — Bezmo klāstīja Atosam. — Es jums nozīmētu katru dienu trīsdesmit livrus uzturam kā ģenerālim; ko tur! — piecdesmit kā prinčiem, un jūs katru dienu vaka­riņotu tāpat kā šodien.

— Ļaujiet man tomēr dot priekšroku savai pieticīgajai iztikšanai.

Pagriezies uz d'Artanjana pusi, Atoss piebilda:

— Mans draugs, ir laiks.

— Laiks, — d'Artanjans apstiprināja.

— Vai jūs man nesagādāsiet prieku un nepavadīsiet mani, dārgais draugs? — Atoss apvaicājās d'Artanjanam.

— Tikai līdz vārtiem, pie tiem es jums pateikšu to pašu ko karalim: „Es atrodos dienestā."

— Un kā ar jums, dārgo Aramis? — Atoss pasmaidīja. — Varbūt es varu cerēt uz jūsu sabiedrību: Lafēra taču ir pa ceļam uz Vannu.

— Šovakar man ir norunāta tikšanās Parīzē, un es nedrīkstu uz to neierasties, lai neizjauktu vairākas svarīgas lietas.

— Tad, dārgais draugs, Jaujiet lai jūs apskauju un atvados. De Bez­mo kungs, pateicos jums par viesmīlību un jo sevišķi par gardumiem, ar kuriem jūs cienājat Bastīlijas gūstekņus un kurus Jāvāt nobaudīt arī man.

Apskāvis Aramisu un paspiedis Bezmo roku, uzklausījis no abiem laimīga ceļa vēlējumus, Atoss kopā ar d'Artanjanu atvadījās un aizgāja.

Tagad pastāstīsim, kas notika Atosa un Raula de Braželona mājā pa to laiku, kamēr Bastīlijā norisinājās noslēguma daļa ainai, kuras sākumu mēs vērojām karaļa pilī.

Kā mēs zinām, Grimo pavadīja savu kungu uz Parīzi, un, kā jau agrāk teicām, bija klāt pie Atosa aizbraukšanas; viņš redzēja, kā d'Ar­tanjans kodelē ūsas un kā viņa kungs iekāpj karietē; pavērojis gan viena, gan otra seju, kuras pazina jau pietiekoši ilgi, viņš noprata, ka noticis kaut kas svarīgs, neskatoties uz abu šķietamo mieru.

Pēc Atosa aizbraukšanas viņš sāka visu pārdomāt. Grimo atcerējās, cik dīvaini Atoss no viņa atvadījās un ka viņš ievēroja saimnieka ap­mulsumu, kaut gan tas bija skaidri domājošs un nesalaužamas gribas cil­vēks. Šo samulsumu nebūtu ievērojis neviens cits kā vienīgi viņš. Grimo zināja, ka Atoss nepaņēma līdz nekādas mantas, kaut gan viņam bija radies iespaids, ka saimnieks aizbrauc ne jau uz vienu stundu vai dienu. Balsī, kādā Atoss atvadījās no Grimo, varēja just, ka kungs aizbrauc uz ilgu laiku.

Tas ienāca Grimo prātā un vienlaikus viņš izjuta, cik dziļi pieķēries Atosam un cik drausmīgs būs tukšums un vientulība, no kā baidās visi, kas mīl; īsāk sakot, šīs domas un jūtas viesa goda vīrā Grimo skumjas un satraukumu.

Viņš nespēja rast nekādus pieturas punktus, nevarēja atklāt vai pa­manīt kaut visniecīgāko ieganstu, kas apstiprinātu viņa aizdomas, tādēļ Grimo vērsās pie savas iztēles un sāka minēt, kas būtu varējis notikt ar viņa kungu. Pieķērīgām sirdīm iztēle ir patvērums un reizē posts. Vēl nekad nav gadījies tā, ka cilvēks iedomātos, ka viņa draugs ir vesels un laimīgs. Aizlidojušais balodis palikušajā neizraisa nekādas citas jūtas kā vien bailes par tā likteni.

Tā arī Grimo satraukums pārvērtās bailēs. Viņš atmiņā pārcilāja visu notikumu gaitu: d'Artanjana vēstuli Atosam, kura saimnieku tā apbēdi­nāja, tad Raula apciemojumu, pēc kura Atoss pieprasīja savus ordeņus un galma tērpu; tad tikšanos ar karali, no kuras Atoss atgriezās drūmā garastāvoklī, tēva un dēla sarunu, kuras beigās grāfs skumji apskāva dēlu, bet Rauls nobēdājies aizgāja uz savu dzīvokli; un, beidzot, d'Artanjana parādīšanās, tas, kā viņš plūkāja ūsas, un pēc tam abi ar grāfu de Lafēru aizbrauca karietē. Tā bija kā drāma piecos cēlienos, kas būtu pietiekoši skaidra pat mazāk pieredzējušiem un smalkiem psihologiem nekā Grimo.

Grimo ķērās pie radikāliem līdzekļiem. Viņš sāka pārcilāt savu kunga galma tērpu, lai sameklētu d'Artanjana vēstuli. Tā joprojām atradās ka­batā, un viņš izlasīja:

«Dārgais draugs!

Rauls lūdza, lai pastāstu viņam par de Lavaljēras jaunkundzes uzve­dību mūsu jaunā drauga Londonas prombūtnes laikā. Es esmu tikai na­baga musketieru kapteinis, un manas ausis caurām dienām tiek piebāztas gan ar kazarmu, gan alkovu tenkām. Ja es Raulam izpaustu visu, ko domāju un ko esmu saklausījies, nabaga zēns to neizturētu. Turklāt es kalpoju karalim un nedrīkstu apspriest viņa uzvedību. Ja jūsu sirds liek jums rīkoties, dariet to. Jūs šī lieta skar vairāk nekā mani un gandrīz tikpat lielā mērā kā Raulu."

Grimo izplūca sev matu šķipsnu. Viņš būtu izrāvis vēl vairāk, ja tikai mati būtu bijuši kuplāki.

„Lūk, kur jāmeklē atminējums! — viņš pie sevis noteica. — Jaun­kundze ir kaut ko pastrādājusi. Tā ir taisnība, ko runā par viņu un karali. Mūsu jaunskungs ir pievilts un droši vien kaut kā to uzzinājis. Grāfs devās pie karaļa un izteica visu, ko par to domā. Ak Dievs, grāfs taču atgriezās bez zobena!"

No šī atklājuma padevīgajam kalpam uz pieres izspiedās sviedri. Viņš vairs neko nedomāja, paķēra cepuri un skrēja pie Raula.

Pēc Luīzes aiziešanas Rauls bija paguvis nedaudz apslāpēt ja ne savu mīlestību, tad vismaz ciešanas. Domās vērodams bīstamo ceļu, uz kura viņu uzvedis neprāts un sašutums, viņš uzreiz iedomājās arī par sava tēva nevienlīdzīgo cīņu ar karali, cīņu, ko bija uzsācis pats Atoss. Šai atskār­smes brīdī nabaga jauneklis atcerējās tēva noslēpumainās zīmes, kad vi­ņus tik negaidīti apciemoja d'Artanjans, un Rauls iztēlojās, ar ko var beigties jebkura pavalstnieka sadursme ar monarhu.

«D'Artanjans atrodas dežūrā, tātad viņam jābūt savā postenī, — Rauls domāja, — un sava prieka dēļ viņš nebrauktu pie grāfa de Lafēra, lai to satiktu. Kapteinis ieradās tikai tādēļ, ka bija jāpaziņo kaut kas tāds, ko viņš — Rauls, nezina. Šis kaut kas pašreizējā sarežģītajā situācijā slēpj seVī vismaz draudus, bet varbūt arī tiešas briesmas."

Rauls nodrebēja, iedomādamies, ka izturējies kā rūdīts egoists un aizmirsis tēvu savas nelaimīgās mīlestības dēļ, cenzdamies aizmirsties savā rūgtajā izmisumā, kaut gan varbūt viņam vajadzēja aizstāvēt Atosu un novērst no viņa triecienu.

Šī doma viņu uzmundrināja. Rauls piesprādzēja jostai zobenu un skriešus devās uz tēva māju. Pa ceļam vikonts saskrējās ar Grimo, kurš drāzās no otras puses, tikpat dedzīgi cenzdamies nokļūt līdz patiesībai. Viņi apskāvās.

Abi savā iztēlē bija nonākuši līdz vienam un tam pašam parabolas punktam.

— Grimo! — Rauls iesaucās.

— Raula kungs! — atsaucās Grimo.

— Kā klājas grāfam?

— Vai jūs viņu satikāt?

— Nē, kur ir tēvs?

— Es pats viņu meklēju.

— Bet d'Artanjana kungs?

— Aizbrauca kopā ar grāfu.

— Kad?

— Kādas desmit minūtes pēc jūsu aiziešanas.

— Jāšus?

— Nē, karietē.

— Kurp viņi devās?

— Nezinu.

— Vai tēvs paņēma līdzi naudu?

— Nē.

— Bet zobenu?

— Nē.

— Grimo!

— Raula kungs!

— Man liekas, ka d'Artanjana kungs atbrauca…

— Lai arestētu grāfu, vai ne?

— Jā, Grimo.

— Es esmu gatavs to apzvērēt.

— Pa kādu ceļu viņi aizbrauca?

— Gar krastmalu.

— Uz Bastīliju?