Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans tomēr bija pazinis Portosu. Bez tam pa ādas aizkaru spraugu viņš saskatīja Raulu. Savus novērojumus musketieris atklāja arī grāfam de Lafēram. Viņus abus interesēja, vai Portoss un Rauls ies līdz galam.

Tā arī notika. Rauls ar pistoli rokā piejāja pie pajūga galvenā zirga un uzkliedza kučierim: „Stāt!" Kariete apstājās. Portoss nocēla kučieri no bukas. Grimo ieķērās karietes durvju rokturī.

Rauls atplēta rokas un iekliedzās:

— Grāf! Grāf!

— Vai tas esi tu, Raul? — Atoss izteica, apreibis no prieka.

— Nav slikti! — smiedamies piebalsoja d'Artanjans.

Viņš apkampa jaunekli un Portosu.

— Drosmīgais Portos, uzticamais draugs, — Atoss iesaucās, — jūs vienmēr esat gatavs palīdzēt!

— Viņam vēl joprojām ir divdesmit gadu, — d'Artanjans teica. — Bravo, Portos!

— Velns parāvis! — noteica mazliet samulsušais Portoss, — mēs ta­ču domājām, ka jūs esat arestēts.

— Tā bija tikai pastaiga ševaljē d'Artanjana karietē, — Atoss viņu pārtrauca.

— Mēs jums sekojām no pašas Bastīlijas, — Raula balsī skaidri va­rēja saklausīt neuzticību un pārmetumu.

— Mēs tur braucām vakariņās pie krietnā Bezmo kunga. Portos, vai jūs atceraties Bezmo?

— Kā gan citādi, ļoti labi atceros.

— Tur mēs satikām arī Aramisu.

— Bastīlijā?

— Jā. Vakariņās.

— A, — Portoss atviegloti nopūtās.

— Viņš sūta jums tūkstoš sveicienu.

— Paldies.

— Kur grāfa kungs dodas? — apvaicājās Grimo, kuram saimnieks jau bija paguvis pateikties ar atzinīgu smaidu.

— Mēs dodamies mājās uz Bluā.

— Kā? Taisnā ceļā? Bez bagāžas?

— Tā mēs nolēmām. Es gribēju lūgt Raulu, lai viņš atsūta manas mantas vai arī atved tās pats, ja vēlētos mani apciemot.

— Ja Parīzē viņu vairs nekas netur, — d'Artanjans uzmeta Raulam tiešu un asu skatienu, kas ieurbās kā tērauda asmens un tāpat arī radīja sāpes, uzplēsdams jaunekļa brūces, — Rauls rīkotos vispareizāk, ja aiz­brauktu kopā ar jums, Atos.

— Tagad mani vairs nekas neaiztur Parīzē, — Rauls atteica.

— Tad braucam kopā, — Atoss izlēma.

— Bet d'Artanjana kungs?

— O, es biju nodomājis pavadīt Atosu līdz postenim; no kurienes mēs abi ar Portosu griezīsimies atpakaļ.

— Ļoti labi, — Portoss atsaucās.

— Nāc šurp, dēls! — grāfs maigi apskāva Raulu un iesēdināja viņu karietē. — Grimo, — viņš turpināja, — tu nesteigdamies atgriezīsies Pa­rīzē un aizvedīsi līdzi di Valona kunga zirgu. Mēs ar Raulu kāpsim zir­gos un atstāsim karieti d'Artanjana kungam un di Valona kungam, kuri brauks uz Parīzi. Atbraucis mājās, tu savāksi manas lietas un kopā ar vēstulēm aizsūtīsi uz Bluā.

— Bet kad jūs atkal ieradīsieties Parīzē, jums nebūs ne veļas, ne visu pārējo mantu, un tas būs ļoti neērti, — Rauls ieteicās, cerēdams pamudināt grāfu pateikt kaut ko vairāk.

— Raul, es domāju, ka aizbraucu uz ilgu laiku. Mana pēdējā uztu­rēšanās šeit neizraisa vēlēšanos tuvākajā laikā atgriezties.

Rauls nokāra galvu un apklusa.

Atoss izkāpa no karietes un uzsēdās zirgā, uz kura bija jājis Portoss un kurš bija acīmredzami apmierināts, ka nomainījis jātnieku. Draugi at­vadīdamies apkampa viens otru, apmainīdamies ar rokasspiedieniem un mūžīgas draudzības solījumiem. Portoss apsolīja, ka pavadīs pie Atosa vismaz mēnesi, tiklīdz atradīs brīvu laiku. D'Artanjans arī apsolīja ie­rasties Bluā, kad saņems atvaļinājumu. Vēl pēdējo reizi apskaudams Rau­lu, viņš pačukstēja:

— Manu dārgo zēn, es tev rakstīšu.

D'Artanjanam, kurš nekad nevienam nerakstīja, tas nozīmēja daudz, un Rauls jutās aizkustināts līdz asarām. Viņš atbrīvojās no musketiera rokām un aizaulekšoja.

D'Artanjans iekāpa karietē, kur viņu gaidīja Portoss.

— Ir nu gan dieniņa, draugs, — viņš uzrunāja Portosu.

— Jā, jā, — Portoss apstiprināja.

— Jūs droši vien esat ļoti noguris?

— Nevarētu teikt, ka pārāk. Tomēr šodien es likšos gulēt agrāk, lai rīt justos svaigs un atpūties.

— Ja atļauts jautāt, kam jums tas vajadzīgs?

— Es domāju, lai pabeigtu šodien iesākto.

— Mans draugs, es par jums uztraucos. Es redzu, ka jūs esat par kaut ko norūpējies. Pie velna, ko jūs tādu esat iesācis un atstājis nepa­beigtu?

— Ziniet, Rauls taču necīnījās. Tātad jācīnās man.

— Ar ko? Vai ar viņa majestāti?

— Kāpēc ar karali? — Portoss jutās satriekts.

— Nu, protams, ar karali, jūs lielais bērns.

— Es varu galvot, ka ar de Sentenjana kungu.

— Lūk, ko es teikšu, Portos. Ja jūs vērsīsiet savu zobenu pret šo muižnieku, tas būs tikpat kā pret pašu karali.

— Ko jūs sakāt! — Portoss izbolīja acis. — Vai jūs esat pārliecināts?

— Un kā vēl!

— Kā tad lai nokārto šo nepatīkamo lietu?

— Mēs abi pacentīsimies paēst labas vakariņas. Stāsta, ka musketieru kapteiņa galds nav slikts. Pie vakariņu galda jūs redzēsiet skaistuli de Sentenjana kungu un kopā ar mani uzdzersiet par viņa veselību.

— Es? — Portoss šausmās iekliedzās.

— Ko? Vai jūs atsakāties dzert' par viņa majestātes veselību?

— Bet, velns parāvis, es nerunāju par viņa majestāti karali, es runāju par de Sentenjana kungu!

— Es jums saku vēlreiz, ka tas ir viens un tas pats.

— Ja jau tā… Nu ko… — uzvarētais Portoss noburkšķēja.

— Jūs mani sapratāt?

— Nē, bet tam vairs nav nozīmes.

— Tam patiešām nav nozīmes, — d'Artanjans piekrita. — Braucam vakariņās, manu nenovērtējamo Portos.

Lasītājs droši vien nav aizmirsis, ka, pamezdami Bastīliju, d'Artanjans un grāfs de Lafērs atstāja tur Aramisu kopā ar Bezmo.

Bezmo nejuta, ka pēc divu viesu aiziešanas saruna manāmi apsīkusi. Viņš bija pārliecināts, ka lieliskie Bastīlijas deserta vīni var pietiekoši atraisīt jebkura cilvēka mēli. Komandants tomēr slikti pazina viņa svētību bīskapu, kurš pēc deserta kļuva aizvien noslēpumaināks. Toties Aramiss sen pazina Bezmo un tāpēc cerēja uz to pašu līdzekli, ko Bezmo uzska­tīja par sevišķi iedarbīgu.

Kaut gan saruna pavisam nepārtrūka, tā vairs nebija interesanta. Ru­nāja viens pats Bezmo un tikai par dīvaino Atosa arestu, kam tik drīz sekoja pavēle par atbrīvošanu.

Bezmo gan nešaubījās, ka abas pavēles — gan par arestu, gan par atbrīvošanu — karalis bija rakstījis pats. Ar tādām pavēlēm viņa majes­tāte apgrūtināja sevi tikai izņēmuma gadījumos. Tas viss Bezmo kungam likās ārkārtīgi interesanti un noslēpumaini, bet tā kā Aramisam viss bija skaidrs, tad viņš tam nepiešķīra tādu nozīmi kā godājamais komandants. Bez tam Aramiss reti uztraucās bez pietiekama iemesla, un viņš vēl ne­bija paguvis paziņot Bezmo, kāpēc šoreiz uzņēmies rūpes apmeklēt ko­mandantu.

Tādēļ tobrīd, kad Bezmo savos spriedumos bija nonācis līdz kulmi­nācijai, Aramiss viņu pēkšņi pārtrauca:

— Sakiet, dārgais de Bezmo kungs, vai jums Bastīlijā nav nekādas izklaidēšanās kā tikai tās, kuru lieciniekam man gadījās būt pāris reizes, kad man bija gods jūs apmeklēt?

Tas bija tik negaidīti, ka komandants apstājās pusvārdā, kā vēja rā­dītājs, kam pēkšņi mainījies vējš.

— Izklaidēšanās? — Bezmo vaicāja, pārsteigts par šo jautājumu. — Tās seko viena otrai, monsinjor.

— Paldies Dievam! Kādas tās ir?

— O, es izklaidējos dažādos veidos.