Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Droši vien viesi?

— Viesi? Nē. Viesi Bastīliju bieži neapmeklē.

— Un tomēr tas nenotiek pārāk reti?

— Ļoti reti.

— Arī ja runā par jūsu tuvāko sabiedrību?

— Ko jūs saucat par manu sabiedrību?.. Cietumniekus?

— O, nē! Kāpēc tad cietumniekus! Es zinu, ka jūs viņus apmeklējat, bet nedomāju, ka viņi jums atbild ar to pašu. Par jūsu sabiedrību, dārgais de Bezmo kungs, es saucu tādu, kurai jūs piederat.

Bezmo uzmeta Aramisam vērīgu skatienu; nospriedis, ka radušās aiz­domas nav pamatotas, viņš atbildēja:

— O, man tagad ir ļoti šaurs paziņu loks. Varu jums atzīties, dārgais d'Erblē kungs, ka augstākās sabiedrības cilvēkiem mājoklis Bastīlijā pa­rasti šķiet drūms un nepievilcīgs. Dāmām tas vienmēr izraisa drebuļus, un man nav viegli panākt, lai tie pāriet. Ir jau arī taisnība — kā gan lai tās nabadzītes nešausminās, ieraugot milzīgos drūmos torņus un iztēlo­joties, ka tajos smok nelaimīgi cietumnieki, un šie ieslodzītie…

Jo ciešāk Bezmo ieskatījās Aramisa bezkaislīgajā sejā, jo gausāka kļu­va lāga komandanta mēle, līdz beidzot sastinga pavisam.

— Nē, jūs mani nesapratāt, dārgais de Bezmo kungs; nepavisam ne­sapratāt. Es nerunāju par sabiedrību tik plašā nozīmē, es runāju par vienu īpašu tās daļu, pie kuras piederat arī jūs.

Bezmo gandrīz izkrita no rokām pilna muskatvīna glāze, ko viņš jau bija pielicis pie lūpām un grasījās izdzert.

— Piederu, — viņš murmināja, — kam tad es piederu?

— Nu, protams, es runāju par biedrību, kurā jūs esat iestājies, — Aramiss pilnīgi bezkaislīgi pavēstīja. — Vai tad jūs, mans dārgais de Bezmo kungs, neesat kādas slepenas biedrības biedrs?

— Slepenas biedrības?

— Slepenas, vai arī, ja tā jums patīk labāk, noslēpumainas.

— Ak, d'Erblē kungs…

— Neliedzieties.

— Ticiet man…

— Es ticu tam, ko zinu.

— Es jums zvēru!

— Dārgais de Bezmo kungs, klausiet, kad es jums saku: esat. Jūs apgalvojat pretējo; neapšaubāmi viens no mums runā patiesību, otrs, bez šaubām, melo. Tūlīt mēs to noskaidrosim.

— Kā?

— Izdzeriet savu vīnu, dārgais de Bezmo kungs. Velns parāvis, jūs izskatāties galīgi apdullis!

— Nepavisam!

— Tad izdzeriet vīnu.

Bezmo sāka dzert un aizrijās.

— Tātad, — Aramiss turpināja, — ja jūs, pretēji manam apgalvo­jumam, neesat slepenā vai noslēpumainā biedrībā (epiteti šoreiz nav sva­rīgi), tad jūs nesapratīsiet ne vārda no tā, ko es jums teikšu.

— O, varat būt pārliecināts, ka es neko nesapratīšu.

— Ļoti labi.

— Lūdzu, varat izmēģināt.

— To es arī domāju darīt. Ja nu tomēr jūs esat šīs biedrības biedrs, tad jūs to uzreiz atzīsiet, vai ne?

— Jautājiet! — Bezmo nodrebēdams atteica.

— Dārgais de Bezmo kungs, jūs taču man piekritīsiet, ka nav pie­ļaujams būt kādā slepenā biedrībā un iemantot priekšrocības, ko tas dod, bet neuzņemties pienākumus savukārt izdarīt tai dažus nenozīmīgus pa­kalpojumus, — Aramiss turpināja tikpat bezkaislīgi.

— Protams, protams, — Bezmo murmināja. — Jums taisnība… nu jā… ja es būtu…

— Tad, lūk, šajā biedrībā, par kuru es runāju, — Aramiss stingri noteica, — noteikumi ir sekojoši.

— Paklausīsimies, dārgais d'Erblē kungs, paklausīsimies.

Aramiss pateica, vai drīzāk nocitēja pēc atmiņas ordeņa nolikuma punktu. Viņa intonācija bija tāda, it kā viņš lasītu rakstītu tekstu:

— Augšminētajam cietokšņa priekšniekam vai komandantam, ja ra­dusies tāda vajadzība vai to pieprasījis pats ieslodzītais, jāļauj viņam tik­ties ar šī paša ordeņa garīdznieku.

Viņš apklusa. Uz Bezmo bija žēl skatīties — tik bāls un drebošs izskatījās komendants.

— Vai citāts ir precīzs? — Aramiss mierīgi noprasīja.

— Monsinjor…

— Ā, šķiet, jūs sākat saprast.

— Monsinjor! — Bezmo iesaucās. — Nezobojieties par manu vājo saprātu; salīdzinājumā ar jums es esmu tikai sīks gariņš un, ja jūs vēlaties no manis izmānīt kādus manas iestādes noslēpumus…

— Nemaz! Jūs maldāties, dārgais de Bezmo kungs. Mani nepavisam neinteresē jūsu iestādes noslēpumi, bet gan tie noslēpumi, kurus glabā jūsu sirdsapziņa.

— Lai tā būtu! Interesējieties, kādus noslēpumus glabā mana sirds­apziņa, bet esiet mazliet iecietīgāks pret manu īpašo stāvokli.

— Tas patiešām ir īpašs, godājamais de Bezmo kungs, — bīskaps bija nepielūdzams, — ja jūs piederat ordenim, par kuru es runāju, bet ja jums nav nekādu citu pienākumu kā tikai atbildība viņa majestātes karaļa priekšā, tad jūsu stāvoklī nav nekā ārkārtēja.

— Jā, kungs, jā! Es pakļaujos tikai karalim. Kungs Dievs, kam gan vēl, jūsuprāt, jāpakļaujas Francijas muižniekam?!

Aramiss brīdi klusēja, tad pieglaimīgā balsī ieteicās:

— Cik gan patīkami dzirdēt tik lojālas runas franču muižniekam un Francijas bīskapam no tāda godājama cilvēka kā jūs, dārgais de Bezmo kungs, un no šī brīža ticēt tikai jums un nevienam vairāk.

— Vai jūs šaubāties par manis teikto, monsinjor?

— Es? O, nē!

— Tātad jūs vairs nešaubāties?

— Jā, tagad es nešaubos, — Aramiss dziļā nopietnībā teica, — jūsu uzticība valdniekiem, ko pats sev izvēlējāties, nav apmierinoša.

— Valdniekiem? — Bezmo iekliedzās.

— Jā, es tā teicu.

— D'Erblē kungs, vai jūs vēl joprojām par mani zobojaties?

— Varu piekrist, ka daudz grūtāk ir kalpot vairākiem valdniekiem nekā vienam, bet jūs pats sev radījāt šīs grūtības, ne jau es.

— Nē, protams, ne, — nelaimīgais komendants atbildēja, galīgi pa­zaudējis galvu. — Bet ko jūs gribat darīt? Jūs pieceļaties?

— Kā redzat.

— Vai jūs aizejat?

— Jā.

— Cik dīvaini jūs pret mani izturaties, monsinjor!

— Es? Dīvaini?

— Vai patiešām jūs gribat mani spīdzināt?

— Es būtu izmisis, ja tā notiktu.

— Tad palieciet.

— Nevaru.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka man vairs nav nekāda iemesla palikt un mani gaida citi pienākumi.

— Kādi pienākumi, ja ir jau tik vēls!

— Jā! Saprotiet, dārgais de Bezmo kungs: «Augšminētajam cietokšņa priekšniekam vai komandantam, ja radusies tāda vajadzība vai to pie­prasījis pats ieslodzītais, jāļauj viņam tikties ar šī paša ordeņa garīdz­nieku." Es atnācu; jūs nesaprotat, ko es saku, un tāpēc es dodos atpakaļ pie tiem, kas mani sūtīja, lai viņi norāda man kādu citu vietu.

— Kā!… Jūs?.. — Bezmo iekliedzās, skatīdamies uz Aramisu gandrīz ar šausmām.

— Es esmu ordeņa garīdznieks, — Aramiss tikpat mierīgi atteica.

Lai cik rāmi izskanēja šie vārdi, uz nabaga komandantu tie atstāja

tādu iespaidu, it kā viņam blakus būtu iespēris zibens. Bezmo kļuva zils, viņam likās, ka Aramisa acis ieduras viņā kā divi nokaitēti asmeņi un caururbj līdz pašai sirdij.

— Garīdznieks, — viņš murmulēja, — garīdznieks. Vai monsinjors ir ordeņa garīdznieks?

— Jā, tas es esmu; bet mums vairs nav par ko runāt, jo jums ar mūsu ordeni nav nekāda sakara.

— Monsinjor…

— Un tā kā jums ar to nav nekāda sakara, jūs atsakāties izpildīt tā pavēles.

— Monsinjor, — Bezmo iestarpināja, — es jūs lūdzu, uzklausiet ma­ni.

— Kāpēc?

— Monsinjor, es taču neapgalvoju, ka man ar ordeni nav nekāda sakara.

— Ak tā!

— Tāpat es neteicu, ka atsakos paklausīt.