Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Godkārīgs cilvēks alkst pārvarēt savu likteni — Aramiss sacīja.

— Es nemaz nevēlos pārvarēt savu likteni, — jauneklis pārliecinoši apgalvoja, un šī pārliecība lika prelātam vēlreiz nodrebēt.

Jauneklis apklusa. Viņa degošās acis, sarauktā piere un poza, kas pauda koncentrēšanos, liecināja, ka viņš sagaidīja visu, bet tikai ne klu­sēšanu. Aramiss pārtrauca pauzi.

— Mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs man melojāt, — viņš pārmeta.

— Meloju! — jauneklis uzlēca no gultas ar dusmās liesmojošām acīm un niknumu balsī, tā ka Aramiss nevilšus atkāpās.

— Es gribēju teikt, — Aramiss palocījās, — jūs noslēpāt no manis dažus savas bērnības notikumus.

— Cilvēka noslēpumi pieder tikai viņam pašam, nevis pirmajam pre­timnācējam, kungs.

— Tā gan, — Aramiss palocījās vēl zemāk kā pirmoreiz, — tā ir taisnība, piedodiet man; bet vai arī šodien es joprojām esmu jums tikai pirmais pretimnācējs? Lūdzu, atbildiet man, monsenjor!

Šis tituls gūstekni mazliet samulsināja, bet acīmredzot viņš nejutās sevišķi pārsteigts, ka viņu tā uzrunā.

— Kungs, es jūs nepazīstu, — viņš atbildēja.

— O! Ja es uzdrošinātos, es noskūpstītu jūsu roku.

Jauneklis sakustējās, it kā vēlēdamies pastiept Aramisam roku, bet acumirklīgais zibsnis viņa acis apdzisa, un viņš atrāva savu vēso roku.

— Skūpstīt cietumniekam roku! — viņš iesaucās, pašūpodams gal­vu. — Kāpēc gan?

— Kāpēc jūs man teicāt, — Aramiss jautāja, — ka esat apmierināts ar savu dzīvi šeit? Kāpēc apgalvojāt, ka neko nevēlaties un ne pēc kā netiecaties? Un, visbeidzot, kāpēc, to visu teikdams, jūs neļaujat ari man būt atklātam līdz galam?

Jau trešo reizi jaunekļa acis nozibsnīja; bet tāpat kā abas iepriekšējās reizes tās tūlīt pat apdzisa.

— Vai jūs man neticat? — Aramiss jautāja.

— O, kāpēc gan ne, kungs?

— Ļoti vienkārša iemesla dēļ — ja jums zināms tas, ko jums va­jadzētu zināt, tad jūs nedrīkstat uzticēties nevienam, lai kas tas arī būtu.

— Tādā gadījumā nebrīnieties, ka es neuzticos arī jums, jo jūs taču turat mani aizdomās, ka es zinu kaut ko tādu, ko patiesībā nezinu.

Aramisu sajūsmināja tik enerģisks pretspars.

— Jūs mani dzenat izmisumā, monsenjor! — viņš iesaucās, uzsizdams pa krēslu.

— Es jūs nesaprotu, kungs.

— Es ļoti lūdzu, mēģiniet mani saprast.

Gūsteknis vērīgi paskatījās uz Aramisu.

— Reizēm man šķiet, — atsāka bīskaps, — ka manā priekšā ir cil­vēks, ko es meklēju… bet tad…

— Bet tad… šis cilvēks pazūd, vai ne? — gūsteknis pasmīnēja. — Jo labāk!

Aramiss piecēlās.

— Es neko nevaru pateikt cilvēkam, kurš pret mani izturas ar tādu neuzticību kā jūs, monsenjor.

— Bet man, — cietumnieks tieši tādā pašā tonī atbildēja, — nav nekā ko teikt cilvēkam, kurš negrib saprast, ka cietumniekam jābaidās no itin visa.

— Pat no saviem vecajiem draugiem? O, tā jau ir pārlieka piesar­dzība!

— No vecajiem draugiem? Vai jūs varbūt esat viens no tiem?

— Padomājiet un varbūt atcerēsieties, ka kādreiz tai ciematā, kur aizritēja jūsu bērnība, jūs redzējāt…

— Vai jūs zināt, kā sauca šo ciematu?

— Nuazīleseka, monsenjor, — Aramiss noteikti atbildēja.

— Turpiniet, — jauneklis noteica; viņa sejā nekas neliecināja, vai viņš atzīst pnelāta teikto, vai arī apstrīd.

— Monsenjor, ja jūs esat apņēmies turpināt spēli, tad beigsim šo sarunu. Es patiešām atnācu ar nodomu jums daudz ko izstāstīt, bet sa­vukārt arī jums jāizrāda vēlēšanās to uzzināt. Pirms sākt runāt un atklāt jums svarīgos noslēpumus, ko glabāju, es gaidu no jums ja ne atklātību, tad vismaz nelielu palīdzību, ja ne uzticību, tad kaut nelielu simpātijas izpausmi. Bet jūs izliekaties, ka pilnīgi neko nezināt, un tas mani attur… Jūsu rīcība nav attaisnojama, jo, lai cik maz jūs zinātu un lai cik vie­naldzīgs izliktos, no tā jūs nepārstājat būt tas, kas esat, un nekas, vai dzirdat — nekas to nespēj mainīt, monsenjor.

— Es apsolu pacietīgi jūs uzklausīt. Tomēr man liekas, ka drīkstu atkārtot jautājumu, ko jau reiz uzdevu jums: kas jūs esat?

— Vai atceraties — tas bija pirms kādiem piecpadsmit vai varbūt astoņpadsmit gadiem — jūs Nuazīlesekā redzējāt jātnieku, kurš pavadīja dāmu melna zīda kleitā ar ugunssarkanām lentām matos?

— Jā, reiz es vaicāju, kā sauc jātnieku, un man atbildēja, ka tas ir abats d'Erblē. Es brīnījos, kāpēc šis abats atgādina karavīru, bet man atbildēja, ka tur nav nekā dīvaina, jo viņš ir bijušais Ludviķa XIII muske­tieris.

— Un tātad, — Aramiss sacīja, — bijušais musketieris, toreizējais abats, pašreizējais Vannas bīskaps un jūsu šodienas biktstēvs esmu es.

— Jā. Es jūs pazinu.

— Ja jūs to zināt, monsenjor, tad man atliek vienīgi piebilst kaut ko jums vēl nezināmu: ja šovakar vai rīt no rīta karalis uzzinātu, ka šo vietu apmeklējis musketieris, bīskaps un garīdznieks, tad tas, kurš riskēja ar visu, lai tikai pabūtu pie jums, ieraudzītu, kā nozib bendes cirvis vēl tumšākā un slepenākā kamerā nekā jūsējā.

Uzklausījis šos apņēmīgā balsī izteiktos vārdus, jauneklis paslējās gul­tā un alkatīgi ieskatījās Aramisam sejā. Pēc šīs apskates gūsteknis, šķiet, sāka izjust uzticību pret savu apmeklētāju.

— Jā, — viņš čukstēja, — es labi atceros to laiku. Sieviete, par kuru jūs stāstījāt, vienreiz atbrauca ar jums un divreiz ar to otru sievieti…

— Ar to, kura apmeklēja jūs katru mēnesi?

— Jā.

— Vai jūs zināt, kas bija šī dāma?

Gūstekņa acis iemirdzējās, un viņš atteica:

— Zinu — tā bija dāma, kas piederēja pie galma.

— Vai jūs viņu labi atceraties?

— O, viņa iespiedusies man atmiņā ļoti skaidri: vienreiz es šo dāmu redzēju kopā ar apmēram četrdesmit piecus gadus vecu vīrieti, bet otr­reiz kopā ar jums un dāmu melnā kleitā ar ugunssarkanām lentām; pēc tam es viņu redzēju vēl divreiz, un abas reizes kopā ar to pašu melno dāmu. Šie četri un vēl mans guvernants, vecā Peroneta, cietumsargs un komandants ir vienīgie, ar kuriem es savā mūžā esmu runājis, gandrīz vai vienīgie, ko es esmu jebkad redzējis.

— Tad jau iznāk, ka jūs arī tur bijāt kā cietumā?

— Ja te es esmu cietumā, tad varētu teikt, ka tur biju brīvībā, kaut arī tā bija visai ierobežota. Māja, no kuras es nekur neizbraucu, plašs dārzs, ko no visām pusēm ielenca mūri, aiz kuriem es nedrīkstēju iet — tāds bija mans mājoklis. Jūs jau gan to zināt, jo esat tur bijis. Es tā biju pieradis dzīvot šajos mūros, ka nemaz nevēlējos iziet ārā. Tagad jūs sa­protat, kungs, ka tas, kurš nav redzējis pasauli, nezina, ko lai vēlas, un, ja jūs man gribat kaut ko pastāstīt, tad ņemiet vērā, ka jums būs nemitīgi man viss jāpaskaidro.

— Tā es arī darīšu, monsenjor, — Aramiss palocīdamies atteica, — tas ir mans pienākums.

— Vispirms — kas bija mans guvernants?

— Cienījams muižnieks un kārtīgs cilvēks, monsenjor, kas rūpējās gan par jūsu miesu, gan dvēseli. Vai jūs kādreiz bijāt ar viņu neapmierināts?

— O nē, kungs, gluži otrādi. Tomēr šis muižnieks man ne reizi vien stāstīja, ka mans tēvs un mana māte esot miruši; vai viņš meloja, vai runāja patiesību?

— Pretēji savai gribai viņam bija jāpilda norādījumi.

— Tātad viņš meloja?

— Tikai pa daļai. Jūsu tēvs patiešām ir miris.