Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Bet māte?

— Jums viņa ir mirusi.

— Bet citiem viņa dzīvo vēl šodien, vai ne?

— Jā.

— Un man, — jauneklis raidīja vērīgu skatienu uz Aramisu, — man lemts dzīvot tumšā cietumā?

— Diemžēl, jā.

— Vai tāpēc, ka es varētu atklāt kādu lielu noslēpumu?

— Jā, lielu noslēpumu.

— Tad jau man ir ļoti varens ienaidnieks, ja viņš varēja ieslodzīt tādu bērnu, kāds es toreiz biju?

— Jā, tā ir.

— Varenāks par manu māti?

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka māte mani aizstāvētu.

Aramiss svārstījās.

— Jā, spēcīgāks par jūsu māti, monsenjor.

— Ja jau mani tik nežēlīgi šķīra no mana guvernanta un aukles, vai tas nozīmē, ka viņi manam ienaidniekam bija ļoti bīstami?

— Jā, bīstami, un jūsu ienaidnieks no viņiem atbrīvojās.

— Atbrīvojās? Kā?

— Visdrošākajā veidā: viņi nomira.

Jauneklis mazliet nobāla un pārlaida sejai drebošu roku.

— No indes? — viņš jautāja.

— Jā, no indes.

Jauneklis mirkli pārdomāja.

— Tā kā abi šie nevainīgie cilvēki, mans vienīgais atbalsts, tika noga­lināti vienā un tajā pašā dienā, tad es domāju, ka mans ienaidnieks ir vai nu ļoti nežēlīgs, vai arī viņu spieda to izdarīt galēja nepieciešamība; ne šis cienījamais muižnieks, ne arī nabaga sieviete visā savā mūžā ne­vienam nebija darījuši neko ļaunu.

— Jā, monsenjor, pār jums valda skarba nepieciešamība. Un, par nelaimi, šī nepieciešamība man liek apstiprināt, ka gan muižnieks, gan aukle patiešām tika nogalināti.

— Jūs man nepateicāt neko jaunu, — cietumnieks sadrūma.

— Vai tad?

— Man jau bija aizdomas.

— Kādēļ?

— Tūlīt pastāstīšu.

Jauneklis atspiedās uz abiem elkoņiem un tuvināja savu seju Ara- misam, un tā pauda tādu cildenumu, pašaizliedzību un pat drosmi, ka bīskaps juta, kā no viņa sirds, kas, šķiet, vairs nespēja izjusta nekādas vētrainas emocijas, pārlec dzirksts uz ledaini vēso prātu.

— Runājiet, monsenjor! Es jau teicu, ka, runādams ar jums, pakļauju savu dzīvību briesmām, un, lai cik tā būtu nevērtīga, es lūdzu ņemiet to, ja tā būs vajadzīga jūsu glābšanai.

— Jā, man patiešām bija aizdomas, ka manu aukli un guvernantu nogalināja… — jauneklis turpināja.

— Jūs viņu saucāt par tēvu.

— Es tā viņu saucu, labi zinādams, ka neesmu viņa dēls.

— Kas jums lika par to šaubīties?

— Tāpat kā jūs izturaties pārāk atturīgi, lai būtu draugs, viņš bija pārāk godbijīgs, lai būtu tēvs.

— Es nemaz nedomāju to slēpt, — Aramiss iebilda.

Jauneklis pamāja.

— Bez šaubām, liktenis man nebija lēmis visu mūžu atrasties ieslo­dzījumā. Par to mani sevišķi pārliecina rūpes, kādas tika veltītas, lai izau­dzinātu mani par nevainojamu augstākās sabiedrības kavalieri. Muižnieks, kurš dzīvoja kopā ar mani, iemācīja man visu, ko prata pats: aritmētiku, ģeometrijas pamatus, astronomiju, paukošanu un jāšanu. Katru rītu es apakšējā zālē nodarbojos ar paukošanu un jāju pa dārzu. Reiz — tas acīmredzot notika vasarā, jo bija ļoti karsts, — es šai zālē aizmigu. Līdz tam man nebija radušās nekādas aizdomas, es vienīgi brīnījos par sava guvernanta godbijīgo izturēšanos. Tolaik es, kā visi bērni, dzīvoju no sau­les un gaisa kā putniņš debesīs, kā augi. Neilgi pirms tam man bija apri­tējuši piecpadsmit gadi.

— Tātad tas bija pirms astoņiem gadiem.

— Jā, apmēram. Es gan te esmu zaudējis laika izjūtu.

— Piedodiet, bet kā guvernants panāca, lai jūs ar to visu nodar­botos?

— Viņš teica, ka cilvēkam jācenšas iekarot sev noteiktu stāvokli, pat ja Dievs, viņam piedzimstot, to nav devis. Vēl viņš piebilda, ka es esmu nabaga bārenis, bez dzimtas, un tāpēc varu cerēt tikai uz sevi pašu, jo neviens nekad nav par mani interesējies un nekad arī neliksies zinis. Tā­tad es atrados apakšējā zālē, kur pirms tam biju paukojies, un noguris ieslīgu snaudā. Mans guvernants bija savā istabā pirmajā stāvā, tieši virs manis. Pēkšņi manas ausis izdzirdēja vāju guvernanta kliedzienu. Tad viņš pasauca aukli: „Peroneta, Peroneta!"

— Jā, saprotu, — Aramiss noteica, — turpiniet savu stāstu, mon­senjor.

— Viņa laikam bija dārzā, jo muižnieks strauji kāpa lejup pa kāp­nēm. Mani bija satraucis viņa kliedziens, un es piecēlos. Viņš atvēra dur­vis un vēl vairākkārt sauca Peronetu. Apakšējās zāles logi arī izgāja uz dārzu; jāsaka gan, ka slēģi bija pievērti. Es piespiedos pie loga un caur slēģu spraugu ieraudzīju, ka mans guvernants pieiet pie lielas akas, kura atradās gandrīz tieši zem viņa kabineta logiem. Audzinātājs pārliecās pār akas malu, ieskatījās dziļumā un vēlreiz izbijies iekliedzās. Stāvēdams aiz slēģa, es varēju ne tikai visu redzēt, bet arī dzirdēt. Un tā nu es ierau­dzīju un izdzirdēju…

— Turpiniet, monsenjor, lūdzu neapstājieties, — Aramiss skubināja.

— Uz guvernanta saucienu atskrēja Peroneta. Viņš pagāja auklei pretī, sagrāba viņu aiz rokas un aizvilka pie akas. Pārliecies pār akas malu, viņš rādīja:

«Skatieties, kāda nelaime!"

«Nomierinieties, kas jums kait? — Peroneta mierinaja. — Kas no­ticis?"

«Vēstule! — mans guvernants kliedza. — Vai redzat vēstuli?" — viņš norādīja akas dziļumā.

«Kāda vēstulē?" — aukle prasīja.

«Vēstule, ko jūs tur redzat, ir pēdējā, ko saņēmu no karalienes!"

To dzirdot, es nodrebēju. Mans guvernants, kurš skaitījās mans tēvs un nepārtraukti mācīja man būt kautrīgam un pieticīgam, izrādās sa­rakstās ar pašu karalieni! «Karalienes pēdējā vēstule! — Peroneta ie­saucās, acīmredzami satraukta nevis par to, ka vēstule ir no karalienes, bet tikai tāpēc, ka tā atradās akā. — Kā tā tur nokļuvusi?"

«Tā bija nejaušība, Peroneta, dīvaina nejaušība! Iedams iekšā, es at­vēru savas istabas durvis un, tā kā logs arī bija vaļā, radās caurvējš; es pamanīju, ka kāds papīrs pārlido pāri istabai; tūlīt pazinu, ka tā ir kara­lienes vēstule un kliegdams pieskrēju pie loga; vēstule griezdamās no­lidoja zemē un iekrita tieši akā."

— Nu ko, — Peroneta ieteicās, — ja jau vēstule iekrita akā, tas ir tāpat, it kā tā būtu sadedzināta, un tā kā karaliene katru reizi, kad šeit ierodas, sadedzina savas vēstules…"

— Katru reizi, kad ierodas. Tas nozīmē, ka sieviete, kas atbrauca reizi mēnesī, bija karaliene, — gūsteknis pārtrauca savu stāstu.

— Jā, — Aramiss pamāja.

«Protams, — guvernants piekrita, — bet šai vēstulē bija norādījumi, un kā lai es tagad tos izpildu?"

«Nekavējoties aizrakstiet karalienei, izstāstiet, kā viss notika, un viņa jums uzrakstīs vēlreiz."

«Rakstīt karalienei! Viņa nekad neticēs, ka kaut kas tāds varētu no­tikt, un nolems, ka es gribu atstāt šo vēstuli sev, nevis atdot kā visas pārējās; viņa domās ka es vēlos to kaut kā izmantot, bet kardināls Ma­zarīni ir tik… Tas itāļu velns ir spējīgs uz visu, ja viņam radīsies kaut aizdomu ēna, viņš var pavēlēt, lai mūs noindē."

Aramiss viegli pamāja ar galvu un pasmaidīja.

«Jūs taču zināt, Peroneta, cik viņi ir aizdomīgi, tiklīdz kaut kas skar Filipu."

— Filips ir mans vārds, — cietumnieks paskaidroja, pārtraukdams savu stāstījumu.

„Tādā gadījumā neatliek nekas cits kā atrast kādu, kurš nokāptu akā," — Peroneta ieteica.

„Jā, bet tas, kurš kāps pēc papīra, nesdams to augšā, izlasīs."