Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas, kas tikko norisinājās starp mums, de Bezmo kungs, pārālc atgādina pretošanos.

— O nē, monsinjor, nē, nē; es tikai gribēju pārliecināties…

— Par ko tad jūs gribējāt pārliecināties? — Aramisa izskats pauda visdziļāko nicinājumu.

— Nē, nekas, monsinjor.

Bezmo godbijīgi paklanījās prelātam un klusināti izteica:

— Jebkurā laikā un vietā es esmu to rīcībā, kas stāv augstāk par mani, bet…

— Lieliski! Tāds kā pašlaik jūs man patīkat daudz labāk, de Bezmo kungs.

Aramiss atkal apsēdās krēslā un pastiepa Bezmo savu glāzi, bet ko­mandantam tā drebēja rokas, ka viņš to nespēja pieliet.

— Jūs tikko teicāt „bet", — Aramiss atgriezās pie pārtrauktās sa­runas.

— Bet mani neviens nebrīdināja, — nabadziņš taisnojās, — un es nemaz negaidīju…

— Vai tad Evaņģēlijā nav teikts: „Esiet nomodā, jo īsto laiku zina tikai Tas Kungs". Un vai ordeņa likumi neparedz: „Esiet modri, jo manas vēlmes ir arī jūsējās". Tad kādēļ, Bezmo kungs, jūs negaidījāt garīdz­nieku?

— Tāpēc, ka patlaban Bastīlijas cietumnieku vidū neviens nav slims.

Aramiss tikai paraustīja plecus.

— Kā jūs to zināt?

— Spriežot pēc visa…

— De Bezmo kungs, — Aramiss iebilda, atlaizdamies krēslā, — at­nācis jūsu kalpotājs un grib jums kaut ko paziņot.

Tobrīd uz sliekšņa patiešām parādījās Bezmo kalps.

— Kas noticis? — Bezmo strauji apvaicājās.

— Komandanta kungs, jums atnesa cietokšņa ārsta ziņojumu.

Aramiss uzmeta Bezmo vērīgu un pārliecības pilnu skatienu.

— Tā, tā. Ielaidiet to, kas atnesa ziņojumu.

Ienāca ziņnesis; viņš palocījās komandantam un iedeva viņam ziņo­jumu. Bezmo pārlaida tam acis un, pacēlis galvu, izbrīnījies paziņoja:

— Otrajā Bertodjērā kāds saslimis!

— Bet jūs, mans dārgais de Bezmo kungs, tikko apgalvojāt, ka visi jūsu viesnīcas iemītnieki ir pie labas veselības, — Aramiss nevērīgi pie­zīmēja.

Nenovērsdams acis no Bezmo, viņš iedzēra muskatvīna malku. Ko­mandants ar galvas mājienu atlaida cilvēku, kas bija atnesis ārsta ziņo­jumu, un tas aizgāja.

— Man šķiet, — Bezmo izdvesa, vēl nespēdams apvaldīt drebuļus, — jūsu citētajā paragrāfā vēl teikts: „un ja to pieprasa pats ieslodzītais"?

— Jā, tas tiesa, mūs interesējošā paragrāfā teikts tieši tā; paskatieties, tur jau atkal kāds pēc jums taujā, dārgais de Bezmo kungs.

Patiešām — tobrīd pa pusatvērtajām durvīm pabāza galvu sardzes seržants.

— Kas ir? — Bezmo aizkaitināts norūca. — Vai tad nevarat mani likt mierā kaut uz desmit minūtēm?

— Komandanta kungs, — kareivis pavēstīja, — slimais no otrās Ber- todjēras licis, lai cietumsargs nodod jums viņa lūgumu atsūtīt garīdznieku.

Bezmo gandrīz zaudēja valodu.

Aramiss nedomāja viņu mierināt, tāpat kā līdz šim nebija domājis baidīt.

— Ko lai es atbildu? — Bezmo jautāja.

— Visu, ko vien vēlaties, — Aramiss pasmaidīja, iekozdams lūpā. — Izlemiet jūs, jo Bastīlijas komandants esat jūs, nevis es.

— Sakiet ieslodzītajam, ka viņa lūgums tiks apmierināts! — Bezmo strauji uzsauca.

Seržants aizgāja.

— Ak monsinjor, monsinjor! — Bezmo nomurmināja. — Vai es to varēju iedomāties!.. Vai es varēju paredzēt?

— Kas jums atļāvis iedomāties vai paredzēt? Tikai ordenis iedomā­jas, zina un paredz. Vai jums ar to nepietiek?

— Ko jūs pavēlēsiet?

— Es? Pilnīgi neko. Es esmu tikai nabaga garīdznieks, vienkāršs biktstēvs. Vai jūs nepavēlēsiet apmeklēt saslimušo cietumnieku?

— O, monsinjor, es jums neko nepavēlu, es tikai lūdzu.

— Labi. Tādā gadījumā pavadiet mani pie ieslodzītā.

Kopš Aramiss pārvērtās par ordeņa garīdznieku, arī Bezmo bija pil­nīgi mainījies.

Līdz tam cienījamais komandants izturējās ar cieņu pret prelātu un izjuta pateicību pret draugu. Tiklīdz Aramiss atklāja viņam savu noslē­pumu, visi šie parastie priekšstati sagruva, Bezmo kļuva par padoto, bet bīskaps par priekšnieku. Komandants pats iededza lukturi, pasauca cie­tumsargu un, pagriezies pret Aramisu, noteica:

— Jūsu padevīgais kalps, monsinjor.

Aramiss aprobežojās ar galvas mājienu — «lieliski" un žestu, kas no­zīmēja «ejiet pa priekšu".

Bija brīnumskaista zvaigžņota nakts. Trīs vīriešu soļi skaļi klaudzēja pa akmens ietvēm, cietumsarga atslēgu žvadzēšana atbalsojās līdz pat tor­ņu augšējiem stāviem, it kā atgādinot nelaimīgajiem gūstekņiem par ne­sasniedzamo brīvību.

Ar Bezmo notikušās pārmaiņas, šķiet, bija skārušas visu un visus. Tas pats cietumsargs, kurš Aramisa pirmajā apmeklējumā bija tik ziņkārīgs un visu laiku neatlaidīgi uzdeva jautājumus, tagad bija kļuvis mēms un bezkaislīgs. Viņš soļoja, galvu nodūris, un, liekas, baidījās izdzirdēt kaut vienu vārdu no Aramisa un Bezmo sarunas.

Dziļā klusumā viņi aizgāja līdz Bertodjērai un nesteidzīgi uzkāpa ot­rajā stāvā; Bezmo joprojām pilnīgi pakļāvās Aramisam, kaut arī neiz­rādīja īpašu dedzību.

Beidzot viņš sasniedza gūstekņa durvis; cietumsargam vairs nevaja­dzēja meklēt atslēgu, jo tā bija jau sagatavota iepriekš. Durvis atvērās. Bezmo gribēja ieiet pie ieslodzītā, bet Aramiss viņu uz sliekšņa apturēja.

— Nekur nav teikts, ka ieslodzītajiem jāizsūdz grēki komandanta klātbūtnē.

Bezmo palocījās un ielaida Aramisu, kurš paņēma no cietumsarga lukturi un iegāja pie ieslodzītā; tad, ne vārda neteicis, bīskaps pamāja, lai aiz viņa aizslēdz durvis. Vairākas sekundes viņš nostāvēja nekustē­damies un klausījās, vai cietumsargs un Bezmo aiziet; pēc pamazām at­tālinošos soļu trokšņa pārliecinājies, ka viņi izgājuši no torņa, Aramiss uzlika lukturi uz galda un paskatījās visapkārt.

Uz gultas, kas bija pārklāta ar za)u saržu un ne ar ko neatšķīrās no visām citām gultām Bastīlijā, varbūt vienīgi bija mazliet jaunāka, zem pla­ta un pa pusei aizvilkta aizkara gulēja tas pats jauneklis, pie kura mēs jau reiz pavadījām Aramisu.

Pēc cietuma noteikumiem ieslodzītajam nebija gaismas. Kad atskanēja signāls nodzēst gaismu, viņa pienākums bija nopūst savu sveci. Starp citu, mūsu ieslodzītais baudīja sevišķu labvēlību, jo viņš drīkstēja līdz signālam izmantot gaismu; citi cietumnieki vispār nesaņēma sveces.

Blakus gultai uz liela ādas krēsla ar liektām kājām bija salocītas jau­nas un ļoti kārtīgas drēbes. Pie loga vientuļi stāvēja galdiņš bez spalvām, tintes, papīra un grāmatām. Gandrīz neaizskartie ēdiena trauki liecināja, ka gūsteknis vakariņām tikko pieskāries.

Aramiss ieraudzīja jaunekli, kurš gulēja gultā aiz aizkara, apsedzis seju ar rokām. Viņš nemainīja pozu arī pēc apmeklētāja ierašanās: var­būt nogaidīja, bet varbūt bija iesnaudies. Aramiss no luktura aizdedzināja sveci, bez trokšņa atstūma krēslu un piegāja pie gultas ar dalītām god­bijības un ziņkārības jūtām.

Jauneklis pacēla galvu:

— Ko no manis grib?

— Vai jūs saucāt garīdznieku?

— Jā.

— Vai esat slims?

— Jā.

— Ļoti slims?

Jauneklis vērīgi paskatījās uz Aramisu un ieteicās:

— Pateicos jums.

Pēc īsa klusuma brīža viņš piebilda:

— Es jau esmu jūs redzējis.

Aramiss palocījās. Gūsteknis uzreiz uzminēja Vannas bīskapa vēso, viltīgo un varaskāro raksturu, un tas nesolīja nekādu mierinājumu.

— Man jau ir labāk, — gūsteknis noteica.