Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Un?

— Un tā kā jūtos labāk, šķiet, man vairs nav vajadzīgs garīdznieks.

— Pat tas, par kuru bija rakstīts zīmītē, ko jūs atradāt maizē?

Jauneklis sarāvās, bet, pirms viņš vēl bija paguvis atbildēt vai sākt

liegties, Aramiss turpināja:

— Vai jums nav vajadzīgs arī tāds Dieva kalps, no kura mutes jums jāuzklausa kaut kas ļoti svarīgs?

— Tā ir cita lieta, — jauneklis sacīja, atkal nolikdams galvu uz spil­vena. — Es klausos.

Aramiss uzmanīgi paskatījās uz viņu, un bīskapu pārsteidza jauneklim piemītošais mierīgais un dabiskais cildenums: tādu nav iespējams iegūt, ja Dievs to nav ielicis sirdī un asinīs jau piedzimstot.

— Apsēdieties, kungs, — gūsteknis aicināja. •

Aramiss palocījās un apsēdās.

— Kā jūs jūtaties Bastīlijā? — bīskaps uzsāka sarunu.

— Lieliski.

— Vai jūs te neciešat?

— Nē.

— Un neko nenožēlojat?

— Neko.

— Pat savu zaudēto brīvību ne?

— Ko jūs saucat par brīvību, kungs? — gūsteknis noprasīja kā cil­vēks, kas sagatavojies uz cīņu.

— Es saucu par brīvību ziedus, svaigu gaisu, gaismu, zvaigznes, prie­ku, ka vari iet, kur vien tavas jaunās kājas tevi nes.

Jauneklis pasmīnēja. Bija grūti teikt, kas šajā smīnā bija vairāk — padevība liktenim vai nicinājums.

— Paskatieties, — viņš norādīja, — lūk, tur tajā japāņu vāzē stāv divas brīnišķīgas rozes, kuras vakar tika noplūktas komandanta dārzā; šorīt tās izplauka un manu acu priekšā atvērās to sarkanie ziedi; atvērās ziedlapiņa pēc ziedlapiņas, lai ļautu man izbaudīt savu burvīgo smaržu; ar šo aromātu ir pilna visa mana istaba. Šie ziedi ir skaistāki par visām citām rozēm pasaulē, bet rozes ir ziedu karalienes. Paskatieties vēlreiz uz tiem un pasakiet — kāpēc jūs domājat, ka es alkstu vēl pēc kādiem citiem ziediem, ja man jau ir paši labākie?

Aramiss izbrīnījies paskatījās uz jaunekli.

— Ja ziedi — tā ir brīvība, — gūsteknis skumji turpināja, — tad es esmu brīvs, jo man tie ir.

— Bet svaigs gaiss? — Aramiss iesaucās. — Gaiss, bez kura nav iespējams dzīvot?

— Pieejiet pie loga, kungs, tas ir atvērts. Vēja gan karstie, gan vēsie brāzieni, gaisa siltā elpa un tikko manāmā plūsma strāvo starp zemi un debesīm, un tās glāsta manu seju, kad, uzkāpis uz krēsla un aptvēris ar roku restes, es iztēlojos, ka peldētu bezgalībā;

Jo tālāk runāja ieslodzītais, jo Aramiss vairāk sadrūma.

— Gaisma! — gūsteknis iesaucās. — Man ir vēl kas labāks nekā gaisma, man ir saule. Tā ir draugs, kas apmeklē mani katru dienu bez komandanta un cietumsarga atļaujas. Tā iespiežas pa logu un iezīmē ma­nā kamerā platu un garu četrstūri, kurš sākas pie loga un aizstiepjas līdz manas gultas aizkaram, skarot tā bārkstis. Gaišais četrstūris palielinās no desmitiem līdz pusdienlaikam un lēni, lēni samazinās no vieniem līdz trijiem, it kā steigtos mani apciemot un pēc tam nevēlētos šķirties. Kad pazūd pēdējais stariņš, es vēl četras stundas varu baudīt saules gaismu. Vai tad ar to nepietiek? Man stāstīja, ka nelaimīgie kalnrači, kas akmeņ­lauztuvēs kaļ akmeņus, nemaz neredz sauli.

Aramiss noslaucīja pieri.

— Uz zvaigznēm ir patīkami skatīties, bet tās visas ir vienādas un atšķiras viena no otras tikai ar lielumu un mirdzumu. Man ir laimējies: ja jūs nebūtu iededzis sveci, tad varētu ieraudzīt brīnišķīgu zvaigzni, uz kuru es, gulēdams gultā, skatījos pirms jūsu ierašanās.

Aramiss nodūra acis. Viņš sajuta, kā pār viņu veļas šīs drūmās filo­zofijas rūgtie viļņi, kas cietumniekiem ir kā reliģija.

— Tas arī ir viss par ziediem, gaisu, gaismu un zvaigznēm, — jaunais cilvēks tikpat mierīgi turpināja. — Vēl paliek pastaigas. Bet vai tad es nepastaigājos visu dienu komandanta dārzā, ja ir labs laiks, vai šeit, ja ārā līst? Svaigā gaisā, ja ir karsts, un kamīna siltumā, ja ārā valda auks­tums. Varat man ticēt, kungs, — gūsteknis piebilda ar zināmu rūgtumu, — cilvēki man devuši visu, uz ko vien es varētu cerēt un ko varētu vēlēties.

— Labi, tie ir cilvēki! — Aramiss pacēla galvu. — Bet Dievs? Man šķiet, jūs aizmirsāt par Dievu.

— Es patiešām aizmirsu Dievu, — gūsteknis tikpat bezkaislīgi no­teica, — bet kādēļ jūs ar mani par to runājat? Kādēļ runājat par Dievu ar ieslodzīto?

Aramiss ieskatījās šī dīvainā jaunekļa sejā, kur mocekļa pacietība sa­vienojās ar ateista smaidu.

— Vai gan Dievs nav jebkurā lietā, kas ir ap jums? — Aramiss pār­metoši nočukstēja.

— Sakiet labāk — katras lietas virspusē, — jauneklis noteikti atbil­dēja.

— Lai tā būtu! Atgriezīsimies tomēr pie mūsu sarunas sākuma.

— Labprāt.

— Es esmu jūsu biktstēvs.

— Jā.

— Tātad jums kā ikvienam grēku nožēlniekam jāsaka tikai patiesība.

— Labprāt to darīšu.

— Katrs cietumnieks izdarījis kādu noziegumu, un par to ielikts cie­tumā. Kādu noziegumu esat izdarījis jūs?

— Jūs jau to jautājāt, kad pirmoreiz apmeklējāt mani.

— Toreiz jūs izvairījāties no atbildes, tāpat kā to darāt šodien.

— Kāpēc gan jūs domājāt, ka šodien es vēlēšos atbildēt?

— Tāpēc, ka šodien es esmu jūsu biktstēvs.

— Ja jau jūs tā vēlaties uzzināt, kādu noziegumu es esmu izdarījis, tad paskaidrojiet man, kas īsti ir noziegums. Man nav zināms nekas, ko es varētu sev pārmest, un tāpēc es saku, ka neesmu noziedznieks.

— Reizēm cilvēks ir noziedznieks šīs pasaules vareno acīs nevis tā­pēc, ka izdarījis noziegumu, bet gan tādēļ, ka zina par citu izdarītiem noziegumiem.

Gūsteknis klausījās saspringtā uzmanībā.

— Jā, — pēc neilga klusuma brīža viņš ierunājās, — es jūs saprotu. Jā, jums taisnība, kungs. Varbūt arī es esmu noziedzies pret šīs pasaules varenajiem, tieši tā.

— Ā, tātad jums kaut kas ir zināms? — Aramisam jau šķita, ka viņš atradis jaunekļa bruņās ja ne gluži plaisu, tad vismaz kādu līmējuma vietu.

— Nē, es nekā nezinu; reizēm gan mani pārņem mokošas domas, un tad es sev saku…

— Ko tad?

— To, ka domādams tālāk, es sajukšu prātā vai arī atklāšu pārāk daudz.

— Un tad? — Aramiss viņu nepacietīgi pārtrauca.

— Tad es apstājos.

— Jā?

— Jā, galva man kļūst smaga, domas skumjas, un es jūtu, ka tās mani pārņem. Es vēlos…

— Ko?

— Pats nezinu. Es negribu atļaut sev vēlēties kaut ko tādu, kā man nav, jo es taču esmu pilnīgi apmierināts ar to, kas man ir.

— Vai jūs baidāties no nāves? — Aramiss mazliet nemierīgi ielūkojās jaunekļa acīs.

— Jā, — viņš smaidīdams atbildēja.

Aramiss sajuta, cik vēss ir šis smaids un notrīsēja.

— O, ja jūs baidāties no nāves, tad zināt vairāk nekā gribat teikt.

— Un kādēļ tad jūs, — gūsteknis atteica, — jūs, kas piespiedāt ma­ni, lai ataicinu garīdznieku un apsolījāt, ka tad atklāsiet man veselu virkni noslēpumu, — kāpēc jūs klusējat un ļaujat runāt man vienam? Ja jau mēs esam uzlikuši maskas, tad vai nu abi paliksim tajās, vai arī abi tās nometīsim.

Aramiss atzina šīs prasības taisnīgumu un nodomāja: „Man ir darī­šana ar izcilu personību".

— Vai jūs esat godkārīgs? — viņš pievērsās gūsteknim, kam šis do­mas pavērsiens nāca negaidīts.

— Kas ir godkārība?

— Tās ir jūtas, kas cilvēkam liek vēlēties vairāk, nekā viņam ir.

— Es teicu, ka esmu apmierināts, bet ļoti iespējams, ka es maldījos. Es nezinu, kas īsti ir godkāre, bet var jau būt, ka man tā piemīt. Izskaid­rojiet man to, es labprāt paklausīšos.