Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

„Ja tā, tad atradīsim ciematā kādu, kurš neprot lasīt, un jūs varēsiet būt pilnīgi mierīgs."

«Pieņemsim. Tomēr jebkurš, kas piekritīs nokāpt lejā akā, sapratīs, cik svarīgs ir papīrs, ja jau mēs tādēļ riskējam ar cilvēka dzīvību. Kaut gan, Peroneta, jūsu ieteikums ir vērtīgs; jā, jā… kādam jānolaižas lejā, un šis kāds būšu es pats."

Izdzirdusi viņa vārdus, Peroneta izplūda asarās un sāka vaimanāt; viņa tik neatlaidīgi lūdzās, ka vecais muižnieks beidzot apsolīja sameklēt pietiekoši garas trepes, lai varētu nokāpt akā; Peroneta savukārt neka­vējoties dosies ceļā uz fermu, kur sameklēs kādu drosmīgu puisi un pa­teiks, ka akā iekritusi papīrā ietīta dārglieta, bet tā kā papīrs ūdenī sa­mircis attinas vaļā, piebilda guvernants, tad puisis nejutīsies pārsteigts, kad atradīs vēstuli.

„Līdz tam laikam burti vēstulē jau var būt izplūduši," — Peroneta raizējās.

„Tas nav svarīgi. Kaut tikai vēstule atkal būtu mums rokās. Atdosim to karalienei, un viņa pārliecināsies, ka mēs viņu nekrāpjam; kardinālam arī neradīsies nekādas aizdomas, un mums nebūs no viņa jābaidās."

Nonākuši pie šī lēmuma, viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Es pievēru slēģi, aiz kura biju stāvējis, un, redzēdams, ka guvernants dodas uz zāles pusi, apgūlos spilvenos. No visa dzirdētā man galvā valdīja īsts juceklis.

Guvernants pavēra durvis un, domādams, ka es guļu, klusi tās atkal aizvēra. Es tūlīt pat pielēcu kājās un dzirdēju, ka viņa soļi attālinās. At­griezies pie loga, es redzēju, ka mans guvernants un Peroneta iziet pa dārza vārtiņiem. Es biju viens pats visā majā.

Tiklīdz viņi bija aizgājuši, es izlēcu pa logu, neapgrūtinādams sevi ar iziešanu pa durvīm, pieskrēju pie akas un pārliecos pāri malai. Uz zaļ­ganā ūdens virsmas, kas viegli viļņojās, vīdēja kaut kas balts.

Šis baltais plankums mani it kā hipnotizēja un vilka pie sevis. Manas acis vairs neko citu neredzēja, elpa aizrāvās. Akas vaļējās rīkles aukstā elpa mani vilināja. Man šķita, ka tās dziļumā es saskatu uz papīra ugu­nīgus rakstus, ko vilkusi karalienes roka.

Neapzinādamies, ko īsti daru, es pakļāvos instinktam, kas mūs var iegrūst bezdibeni. Piesēju virves galu akas grodiem un nolaidu lejā spaini, ļaudams tam iegrimt ūdenī apmēram trīs pēdu dziļumā (kamēr es rīkojos, visu laiku trīcēju bailēs, lai tikai nesakustinātu dārgo papīru, kura krāsa no baltas sāka kļūt mazliet zaļgana — tātad papīrs jau sāka grimt; tad, paņēmis rokās slapju lupatu, es nolaidos lejā akā.

Kad ieraudzīju, ka karājos virs bezdibeņa un debesis virs manis strau­ji samazinās, mani sāka kratīt drebuļi, galva reiba, mati sacēlās stāvus, bet gribasspēks pārvarēja manas bailes un vājumu. Es sasniedzu ūdeni un strauji iegremdējos tajā, ar vienu roku turēdamies pie virves, bet ar otru drudžaini pūlējos satvert dārgo vēstuli. Man izdevās to saķert, bet manos pirkstos papīrs pārplīsa.

Es iebāzu abus gabalus azotē un sāku trausties augšup, ar kājām balstīdamies pret akas grodiem un ar rokām turēdamies pie virves. Biju veikls un spēcīgs, turklāt mani skubināja nepieciešamība pasteigties. Es sasniedzu akas malu un, kāpdams ārā, aplēju to ar ūdeni, kas tecēja no manām drēbēm.

Izkāpis no akas, es ar visu savu laupījumu metos skriet pa saules apspīdēto celiņu dārza dziļumā, kur koki bija saauguši tik biezi kā īsts mežs. Tur es gribēju paslēpties.

Tiklīdz es biju nokļuvis līdz šai paslēptuvei, noskanēja zvaniņš. Tas nozīmēja, ka atvērti vārti un atgriezies mans guvernants. Es biju paslēpies īstajā laikā. Viņam vajadzēs vismaz desmit minūtes, lai mani atrastu, pat tad, ja viņš uzminēs, kur es esmu un tūlīt nāks šurp, bet, ja mani meklēs, tad paies minūtes divdesmit.

Laika bija pietiekoši, lai pagūtu izlasīt vērtīgo papīru. Es steidzīgi saliku kopā abas puses, burti jau bija mazliet izplūduši, bet man tomēr izdevās izlasīt uzrakstīto.

— Un ko jūs izlasījāt, monsenjor? — dziļi ieinteresētais Aramiss vai­cāja.

— Pietiekoši, lai saprastu, ka mans guvernants bija muižnieks, bet Peroneta, kaut arī nebija nekāda svarīgā dāma, tomēr nebija arī vienkārša kalpone. Bez tam es uzzināju, ka mana izcelsme nav nemaz tik zema, ja jau karaliene Austrijas Anna un pirmais ministrs kardināls Mazarīni vel­tīja man tādas rūpes.

Jauneklis apklusa; viņš bija pārāk satraukts.

— Nu, bet tālāk? Kas notika tālāk? — Aramiss viņu skubināja.

— Notika tas, ka zemnieks, protams, akā neko neatrada, kaut ari to pārmeklēja ļoti rūpīgi, — jauneklis atteica, — ar ūdeni apšļakstītās akas malas pievērsa mana audzinātāja uzmanību; manas drēbes nepaguva saulē izžūt, un Peroneta to uzreiz pamanīja; visbeidzot, no ledainās peldes un uztraukumiem, ko radīja mani atklājumi, es saslimu ar drudzi un murgos visu izstāstīju, tā ka pēc tā, ko es izpaudu, guvernants gultas galvgalī atrada abas ar karalienes roku rakstītās vēstules strēmeles.

— Ā, — Aramiss nopūtās, — tagad es visu saprotu.

— Tālāk es varu runāt tikai par saviem minējumiem. Jādomā, ka nabaga cilvēki neuzdrošinājās slēpt notikušo un uzrakstīja par visu ka­ralienei, pielikdami klāt arī saplēsto vēstuli.

— Un pēc tam, — Aramiss piebilda, — jūs ievietoja Bastīlijā.

— Kā redzat.

— Un jūsu kalpi pazuda?

— Diemžēl!

— Nedomāsim vairs par mirušajiem, — Aramiss noteica, — paska­tīsimies labāk, vai nevaram kaut ko darīt dāvā labā. Jūs teicāt, ka esat samierinājies ar savu likteni. Vai tā ir?

— Es arī tagad esmu gatavs to atkārtot.

— Vai jūs netiecaties pēc brīvības?

— Es jau atbildēju uz šo jautājumu.

— Vai patiešām jūs nepazīstat ne godkāri, ne nožēlu, vai jūs nekad nedomājat par dzīvi brīvībā?

Jauneklis neko neatbildēja.

— Kāpēc jūs klusējat? — Aramiss jautja.

— Man šķiet, ka es jau pateicu pietiekoši daudz un tagad ir jūsu kārta. Es esmu noguris.

— Labi. Es pakļaušos jums, — Aramiss piekrita.

Viņš koncentrējās, sejā pavīdēja svinīgums. Varēja just, ka pienācis kulminācijas brīdis sarunā ar cietumnieku.

— Mans pirmais jautājums… — Aramiss sāka.

— Kāds tas ir? Runājiet.

— Mājā, kurā jūs dzīvojāt, nebija neviena spoguļa, vai ne?

— Kas tas ir? Es nezinu, ko nozīmē šis vārds; nekad neesmu to dzirdējis.

— Par spoguli sauc istabas iekārtas daļu, kas atspoguļo visus pārējos priekšmetus; attiecīgi apstrādātā stiklā var redzēt savu seju gluži tāpat, kā jūs pašlaik redzat manējo.

— Nē, tur nebija spoguļu, — jauneklis atbildēja.

Aramiss paskatījās apkārt un aizrādīja:

— Spoguļa nav arī šeit; te tāpat ievēro piesardzību.

— Ar kādu mērķi?

— Tūlīt uzzināsiet. Atvainojiet; jūs minējāt, ka jums mācīja mate­mātiku, astronomiju, paukošanu, jāšanu, bet nenosaucāt vēsturi.

— Reizēm audzinātājs man stāstīja par Svēto Ludviķi, Fransuā Pirmo un Indriķi Ceturto.

— Un tas ir viss?

— Apmēram viss.

— Te arī es saskatu to pašu plānu: tāpat kā jums atņēma spoguļus, kas rāda apkārtējos priekšmetus, tāpat jums neļāva arī iepazīt vēsturi, kas atspoguļo pagātni. Ieslodzījumā jums aizliedza pat grāmatas; tādēļ jums nav zināmi daudzi notikumi, kas varbūt palīdzētu saistīt jūsu frag­mentārās atmiņas un tieksmes vienotā veselumā.

— Tiesa gan, — jauneklis piekrita.

— Uzklausiet mani: es īsumā pastāstīšu jums, kas noticis Francijā pēdējo divdesmit trīs vai divdesmit četru gadu laikā, tas ir, no jūsu iespē­jamā dzimšanas brīža, par kuru jums droši vien ir sevišķa interese.