Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ko nozīmē jūsu vārdi?

— To, ka tad, kad es jums atdošu jūsu vietu uz troņa, jūsu brālis ieņems jūsu vietu cietumā.

— Ak vai! Cietums sagādā tik daudz ciešanu, it īpaši jau tad, ja līdz tam dzīves kauss bijis pilns līdz malām!

— Jūsu augstība varēs rīkoties, kā uzskatīs par vajadzīgu; sodījis viņu, jūs varēsiet pēc tam apžēlot, ja vēlēsieties.

— Tagad gribu jums pateikt, ka es ar jums satikšos vēl tikai vienu vienīgu reizi.

— Kad tas būs?

— Todien, kad mans princis pametīs šos drūmos mūrus.

— Lai Dievs dod! Kā jūs mani brīdināsiet?

— Es pats ieradīšos šeit.

— Jūs pats?

— Nepametiet šo istabu, princi, ne ar vienu, izņemot mani, un, ja jūs manā prombūtnē spiež to darīt, tad ziniet, ka tas nav saistīts ar mani.

— Tātad nevienam ne vārda, lai kas viņš būtu!

— Jā, ne vārda, lai kas viņš būtu.

Aramiss zemu palocījās. Princis atvadīdamies sniedza viņam roku un atklāti no visas sirds teica:

— Vēl tikai vienu vārdu, kungs. Ja jūs esat ieradies pie manis, lai galīgi mani pazudinātu, un esat tikai ierocis manu ienaidnieku rokās; ja mūsu saruna, kurā jūs izdibinājāt dziļākos manas sirds noslēpumus, nesīs man vēl kaut ko ļaunāku nekā ieslodzījums — nāvi, es tik un tā jūs svētīšu, jo jūs darījāt galu manām šaubām un raizēm un ienesāt mieru manā dvēselē pēc pēdējo astoņu gadu drudžainajām mokām.

— Monsenjor! Nesteidzieties mani tiesāt.

— Es teicu, ka svētīšu jūs un piedodu, ja esat nogrēkojies manā priekšā. Bet, ja jūs esat ieradies, lai atdotu man Dieva lemto vietu, ko apspīdētu slavas un laimes stari, ja, pateicoties jums, es varētu palikt cilvēku atmiņā ar dižiem darbiem un kalpošanu manas karalistes tautai, darīdams godu savai dzimtai, ja no tumsas, kurā lēnām dziestu, es ar jūsu varenās rokas atbalstu varēšu pacelties godpilnos augstumos — tad jums, ko es svētu un kam izsaku savu atzinību un pateicību, — jums pienāksies puse no manas varenības un slavas. Tā vēl būs pārāk niecīga maksa; es vienmēr uzskatītu, ka esmu jums parādā, jo jūs nekad nespē­siet līdz galam izbaudīt laimi, ko būsiet man dāvājis.

— Monsenjor, — Aramiss jutās satraukts par jaunekļa bālumu un šo jūtu uzplūdumu, — monsenjor, jūsu cēlā sirds iepriecina un sajūsmina mani. Ne jau jums jāpateicas man. Man pateiksies tautas, kuras jūs ap­laimosiet, un jūsu pēcteči, kam dāvāsiet slavu. Jā, jā… es jums došu kaut ko vairāk par dzīvību — es jums došu nemirstību.

Jauneklis vēlreiz pastiepa Aramisam roku; Aramiss nometās ceļos un to noskūpstīja.

— O! — iesaucās princis; viņa samulsums aizkustināja Aramisu.

— Tas ir tikai pirmais godinājums manam nākamajam valdniekam. Kad es redzēšu jūs nākamo reizi, tad teikšu: „Esiet sveicināts, jūsu majes­tāte!"

— Bet līdz tam laikam nekādu sapņu, nekādu satricinājumu, citādi mana dzīve pārtrūks! — jauneklis iesaucās, spiezdams pie sirds savu bālo, vājo roku. — O, cik manā kamerā ir saspiesti, cik mazs ir šis lodziņš un cik šauras durvis! Kā gan caur tām varēja iekļūt un kā te pietiek vietas tādam lepnumam, spožumam un laimei!

— Tā kā jūs apgalvojat, ka to visu esmu atnesis es, jūs pildāt manu sirdi ar dziļu prieku, jūsu augstība, — Aramiss palocījās.

To teikdams, viņš pieklauvēja. Durvis tūlīt pat atvērās. Aiz tām stā­vēja cietumsargs kopā ar Bezmo, kurš, baiļu un nemiera mocīts, jau bija sācis ieklausīties balsīs, kas skanēja aiz durvīm.

Par laimi, abi sarunu biedri visu laiku runāja pusbalsī un pat vis­lielāko kaislību brīžos neaizmirsa piesardzību.

— Tā nu gan bija grēksūdze! — komandants noteica, pūlēdamies pasmaidīt. - Vai tad varēja domāt, ka ieslodzītais, kas jau pa pusei ir uz nāves gultas, nožēlos tik daudz grēku un atņems jums tik daudz laika?

Aramiss klusēja. Viņam gribējās ātrāk tik ārā no Bastīlijas, kur viņu nomāca šis noslēpums un tas vēl divkāršoja kazemāta mūru nospiedošo iespaidu.

Kad viņi aizgāja līdz Bezmo dzīvoklim, Aramiss komandantam pa­čukstēja:

— Parunāsim par naudas lietām, dārgais de Bezmo kungs.

— Ak vai! — Bezmo atsaucās.

— Vai jums nevajadzētu painteresēties par kvīti, kurā ierakstīti piec­desmit tūkstoši livru? — bīskaps jautāja.

— Un samaksāt pirmo trešdaļu no šīs summas, — nabaga Bezmo nopūzdamies piebilda un paspēra pāris soļus uz sava dzelzs skapja pusi.

— Te būs jūsu parādzīme, — Aramiss iedeva viņam papīru.

— Un te būs nauda, — komandants atteica, vairākkārtīgi nopūzda­mies.

— Man bija uzdots atdot jums parādzīmi par piecdesmit tūkstošiem livru, — Aramiss sacīja. — Par naudu es neesmu saņēmis nekādus norā­dījumus.

Viņš aizgāja, atstādams Bezmo galīgi apmulsušu par šo īsti karalisko dāvanu, ko viņam tik nepiespiesti bija pasniedzis Bastīlijas ārštata ga­rīdznieks.

Kopš Atoss bija aizbraucis uz Bluā, d'Artanjans un Portoss tikās reti. Vienu nodarbināja karaļa dienests, otrs aizrāvās ar mēbeļu pirkšanu, ku­ras gribēja sūtīt uz savām daudzajām muižām; viņš bija iecerējis radīt savās rezidencēs — tādu viņam bija vairākas — kaut ko līdzīgu galma greznībai, ko viņam izdevās redzēt pie karaļa un kas viņu bija apžilbi­nājusi.

D'Artanjans vienmēr saglabāja uzticību vecajiem draugiem, tāpēc kā­du rītu, kad nebija aizņemts dienestā, iedomājās par Portosu un, norai­zējies, ka jau divas nedēļas neko nav par viņu dzirdējis, devās ceļā un sastapa savu draugu tikko piecēlušos no gultas.

Godājamo baronu acīmredzami, nomāca kādas nepatīkamas domas; vēl vairāk — viņš bija noskumis. Pārkāris kājas pāri gultas malai, viņš pusapģērbies sēdēja gultā un drūmi blenza uz drēbju kaudzēm, kurās tā vien zibēja bārkstis, treses un dažādu izšuvumu raibumi un kuras visas mētājās uz grīdas.

Portoss bija tik skumjš un pārdomās iegrimis kā slavenais zaķis La­fontēna fabulā un pat nepamanīja ienākam d'Artanjanu, kuru gan aiz­sedza Mustona iespaidīgā figūra, tik apjomīga, ka varētu pārspēt jebkuru, bet šajā bridi vēl divtik plata, jo kalps turēja sev priekšā izplestus koši sarkanus svārkus, lai saimnieks varētu tos labāk apskatīt.

D'Artanjans apstājās uz sliekšņa un sāka novērot norūpējušos Por­tosu; atklājis, ka tieši šī drēbju kaudze ir vainīga pie tik smagām no­pūtām, viņš nolēma, ka pienācis laiks atraut draugu no šīs mokošās ainas, un tāpēc iekrekšķējās, pavēstīdams par savu ierašanos.

— Ā! — Portosa seja atplauka priekā. — Atnācis d'Artanjans! Bei­dzot man radīsies kāda laba doma!

To izdzirdis, Mustons, laipni smaidīdams, pagriezās pret saimnieka draugu, un tā Portoss atbrīvojās no masīvā šķēršļa, kas viņam traucēja drāzties pie d'Artanjana.

Viņš steigšus pielēca kājās, izstaipījās, tā ka nokrakšķēja visi kauli, tad divos lēcienos šķērsoja istabu un dedzīgi piekļāva d'Artanjanu pie savām varenajām krūtīm: šķita, ka ar katru dienu viņa mīlestība pret draugu pieauga.

— Ak, mans dārgais draugs, — viņš vairākas reizes atkārtoja, — dārgo d'Artanjan, te jūs vienmēr tiekat gaidīts, bet šodien vairāk nekā jebkad.

— Ā, vai jums ir kādas nepatikšanas? — d'Artanjans apvaicājās.

Portoss atbildēja tikai ar grūtsirdīgu skatienu.