Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas gan varētu būt, — Portoss neiebilda. — Tagad, kad jūs man izskaidrojāt visu par šīm pārāk šaurajām durvīm, atgriezīsimies pie Mus­tona taukiem. Iegaumējiet, ka abas šis lietas ir cieši saistītas. Es ne reizi vien esmu novērojis, ka viena doma pievelk otru. Vai tas nav apbrīno­jami, d'Artanjan: es sāku stāstīt par to, kā Mustons kļuva resns, bet bei­dzu ar atmiņām par di Valonas kundzi…

— Kura bija tieva.

— Vai tas nav apbrīnojami?

— Ziniet, viens no maniem mācītajiem draugiem — Kostāra kungs izdarījis to pašu atklājumu, ko jūs, un viņš to sauc kādā grieķu vārdā, ko es nevaru atcerēties.

— Iznāk, ka mans novērojums nav nekas jauns! — iesaucās Portoss, ko ļoti pārsteidza d'Artanjana vārdi. — Es domāju, ka esmu pirmais, kas to ievērojis.

— Mans draugs, šo faktu zināja jau pirms Aristoteļa, tātad jau ap­mēram divtūkstoš gadu.

— Bet no tā tas nekļūst mazāk patiess, — Portoss jutās sajūsmināts, ka viņš izdomājis to pašu, ko senatnes filozofi.

— Bez Šaubām. Atgriezīsimies tomēr pie Mustona. Mēs viņu atstā­jām brīdī, kad viņš jūsu acu priekšā sāka pieņemties svarā.

— Tieši tā, kungs, — Mustons iestarpināja.

— Es turpinu, — Portoss noteica. — Mustons tik veiksmīgi pieņē­mās svarā, ka piepildīja visas manas slēptākās vēlmes. Viņš sasniedza manus izmērus, kā es pats savām acīm pārliecinājos, kad kādu dienu ieraudzīju, ka blēdis uzdrošinājies uzvilkt manu kamzoli, kurš man iz­maksāja visai dārgi: izšuvumi vien bija simt pistoļu vērtībā.

— Es to uzvilku tikai lai uzlaikotu, kungs, — Mustons iebilda.

— Es nolēmu, ka no tās dienas ar maniem skroderiem visu kārtos Mustons — viņam noņems mērus, un viņš aizstās mani arī visur citur.

— Brīnišķīgi izdomāts! Vienkārši brīnišķīgi! Bet Mustons taču ir par pusotru pēdu mazāka auguma nekā jūs.

— Jums taisnība, bet es liku šūt tā, lai Mustonam viss būtu par garu, bet man pašā laikā.

— Jus nu gan esat laimes bērns, Portos! Kaut kas tāds var notikt tikai ar jums.

— Jā, jā! Apskaudiet vien, jo tas patiešām ir apskaužami! Tas notika tolaik, kad es aizbraucu uz Belilu, tātad apmēram pirms divarpus gadiem. Aizbraukdams es liku Mustonam katru mēnesi pasūtīt sev jaunu kostīmu, lai vajadzības gadījumā man vienmēr būtu pie rokas pieklājigs un mo­derns apģērbs.

— Vai Mustons neizpildīja jūsu rīkojumu? Tas nav labi, Muston, tas nekur neder!

— Tā nav, kungs, tā nemaz nav!

— Nē, viņš neaizmirsa pasūtīt tērpus, bet viņš neiedomājās mani brī­dināt, ka kļūst resnāks.

— Ak kungs, es tur neesmu vainīgs; jūsu skroderis man to ne reizes neteica.

— Divu gadu laikā šis dienderis viduklī kļuvis resnāks par veselām astoņpadsmit collām un mani pēdējie divpadsmit kostīmi ir pēdu vai pat pusotru pēdu platāki nekā vajadzīgs.

— Nu, bet iepriekšējie, kas uzšūti tai laikā, kad jūsu vidukļi bija apmēram vienādi?

— Tie jau paguvuši iziet no modes. Ja es tos uzvilktu, tad izskatītos pēc tāda, kas ieradies no Siāmas un vismaz divus gadus nav bijis galmā.

— Tagad es saprotu, par ko jūs raizējaties. Cik jums ir jaunu kostī­mu? Trīsdesmit seši? Bet nav neviena, ko uzvilkt. Iznāk, ka jāšuj trīs­desmit septītais, bet pārējie trīsdesmit seši jādāvina Mustonam.

— Kungs, jūs vienmēr esat bijis labs pret mani, — iepriecinātais Mustons pateicās.

— Velns parāvis! Vai tad jūs domājāt, ka šī doma man pašam neie­nāca prātā, vai arī, ka mani satrauc izdevumi? Līdz svētkiem Vo pali­kušas tikai pāris dienas. Es saņēmu ielūgumu tikai vakar un nekavējoties izsaucu Mustonu, pavēlēdams, lai viņš ar pasta karieti atved manu gar­derobi; nelaimi es pamanīju tikai šorīt un kur lai atrodu daudzmaz mo­dernu skroderi, kurš tik īsā laikā apņemtos uzšūt tērpu?

— Tērpu, kas krustām šķērsām būtu izšūts ar zeltu?

— Jā, es gribu, lai tas viscaur būtu zeltīts.

— To mēs nokārtosim. Mūsu rīcībā ir trīs diennaktis. Jūs esat uzai­cināts uz trešdienu, bet tagad ir tikai svētdiena un pie tam rīts.

— Tā gan, bet Aramiss neatlaidīgi lūdza, lai ierodos Vo dienu agrāk.

— Aramiss?

— Jā, ielūgumu atveda Aramiss.

— Ā, saprotu. Jūs ielūdza Fukē kungs.

— Nē, karalis. Zīmītē skaidri rakstīts: „Di Valona kungs tiek brī­dināts, ka viņa majestāte iekļāvis viņu ielūgto skaitā."

— Lieliski! Tomēr jūs brauksiet reizē ar Fukē kungu?

— Kad es tikai iedomājos, — Portoss piespēra kāju un atlauza par­keta gabalu, — ka man nebūs tērpu, es varu vai pārsprāgt no dusmām! Man gribas kādu nožņaugt vai kaut ko saplēst gabalos.

— Neko nežņaudziet un neplēsiet; es to nokārtošu. Uzvelciet vienu no saviem trīsdesmit sešiem tērpiem un brauksim abi kopā pie drēbnieka.

— No rīta mans ziņnesis jau visus apstaigāja.

— Vai viņš bija arī pie Perserēna?

— Kas tas Perserēns ir?

— Karaļa drēbnieks. Vai tad jūs to nezinājāt?

— Jā, jā, protams, — Portoss izlikās, ka ļoti labi to zina, kaut gan pirmoreiz dzirdēja šo vārdu. — Pie Perserēna, viņa majestātes karaļa drēbnieka? Jā, jā, protams! Es tikai domāju, ka viņš ir pārāk apkrauts ar darbiem.

— Tā gan ir; bet varat būt mierīgs, manis dēļ viņš izdarīs to, ko nedarītu neviena cita labā. Tikai šoreiz, dārgais draugs, jums vajadzēs ļaut, lai jūs nomēra.

— Ak, — Portoss nopūtās, — tas ir briesmīgi. Bet ko lai dara?

— Jūs rīkosieties tāpat kā visi un tāpat kā pats karalis.

— Ko? Vai tad karali arī mēra? Un viņš to pacieš?

— Mans dārgais, karalis ir frants. Un jūs arī, lai ko neteiktu.

Portoss uzvaroši pasmaidīja:

— Nu tad iesim pie viņa majestātes drēbnieka. Ja jau viņš mēra pašu karali, man Šķiet, ka es arī varu atļaut viņam nomērīt mani no galvas līdz papēžiem!

Žans Perserēns, karaļa drēbnieks, apdzīvoja diezgan lielu namu Sen- tonorē ielā netālu no Arbrsekas ielas. ŠI cilvēka specialitāte bija skaisti audumi, krāšņi izšuvumi un vislabākais samts, jo no paaudzes paaudzē Perserēni nodarbojās ar vienu un to pašu — šuva karaļiem. Viņu pro­fesiju varēja izsekot līdz pat Kārlim IX [12] , kura vētraino fantāziju bieži bija diezgan grūti apmierināt.

Pirmais Perserēns bija hugenots tāpat kā Ambruāzs Parē [13] , bet na- varras karaliene, daiļā Margo [14] , kā tolaik viņu sauca gan vienkāršajā tautā, gan literārajos darbos, apžēloja meistaru, jo prata novērtēt, ka ne­vienam citam tik apbrīnojami labi nepadevās jājamtērpi, kuri apslēpa ka­ralienes auguma nepilnības.

Pateicībā par izglābšanos Perserēns karalienei Katrīnai šuva ļoti skaistus un ārkārtīgi lētus tērpus, un karaliene, kas vēl ilgi skatījās šķībi uz hugenotu, galu galā bija priecīga par viņa izglābšanos. Perserēns bija prātīgs cilvēks: klīda runas, ka hugenotam pats bīstamākais esot kara­lienes Katrīnas smaids, un ievērojis, ka karaliene viņam sāk uzsmaidīt aizvien biežāk, drēbnieks ar visu savi ģimeni pasteidzās pāriet katolicis­mā. Tā kļuvis neaizskarams, viņš pamazām ieņēma Francijas karaļnama galvenā drēbnieka vietu.

Visšvītīgākā karaļa Indriķa III laikā Perserēns sasniedza tik augstu stāvokli, ka to varētu salīdzināt vienīgi ar kādu Kordiļjēru virsotni.

Visu mūžu Perserēnu uzskatīja par viltnieku un, lai saglabātu savu reputāciju arī kapā, viņš pamanījās piemānīt pat nāvi — nomira tieši tad, kad viņa iztēle sāka izsīkt. Pēc viņa palika dēls un meita, abi Perserēna vārda cienīgi: dēls bija brašs piegriezējs un precīzs kā cirkulis, bet meita zīmēja brīnišķīgus rakstus un izšuva.