Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Indriķa IV un Marijas Mediči kāzas, karalienes aprinojamie sēru tēr­pi un daži vārdi, kas izlauzās tā laika švītu karalim de Basompjēra kun­gam, nodrošināja panākumus arī Perserēnu otrajai paaudzei.

Končini Končini un viņa sieva Galigaja, kuri pēc tam noteica toni Francijas galmā, vēlējās franču kostīmu padarīt itālisku, tāpēc izrakstīja skroderus no Florences. Perserēna patriotisma jūtas un patmīlība bija aizskartas, un viņš iznīcināja svešzemniekus ar saviem brokāta rakstiem un spodršuvumiem. Galu galā Končini pirmais atteicās no savu tautas- brāļu pakalpojumiem un tā iecienīja franču meistaru, ka tikai viņam pasū­tīja savus tērpus, un todien, kad Vitrī viņu nošāva uz Luvras tiltiņa, vi­ņam mugurā bija Perserēna šūtais tērps. Parīzieši ar baudu to saplosīja, tāpat kā ķermeni, ko tas sedza.

Neskatoties uz Končini labvēlību pret Perserēnu, Ludviķis XIII augst­sirdīgi piedeva drēbniekam un nesodīja viņu, atstādams līdzšinējā amatā. Ap to laiku, kad Ludviķis XIII Taisnīgais demonstrēja šo objektivitātes paraugu, Perserēns jau bija paguvis izaudzināt divus dēlus, un viens no viņiem izmēģināja spēkus Austrijas Annas kāzās, uzšuva kardinālam Ri­šeljē spāņu tērpu, kurā kardināls nodejoja sarabandu, izgatavoja kostīmus traģēdijai „Mirama"* un Bekingemas hercoga apmetnim piešuva pērlītes, kurām bija lemts izbirt uz Luvras parketa.

Nav grūti kļūt slavenam, ja esi apģērbis Bekingemas hercogu, Sen- maru, Ninonas jaunkundzi, de Beforu un Marionu de Lormu. Kad mira viņa tēvs, Perserēns III bija sasniedzis slavas kalngalus.

Tas pats Perserēns III, nu jau novecojis, bet slavens un bagāts, ģērba arī Ludviķi XIV. Viņam nebija dēla, un tas bija lielākais sarūgtinājums viņa mūžā, jo līdz ar viņu aizgāja nebūtībā dinastija, toties bija vairāki daudzsološi mācekļi. Bez tam Perserēnam piederēja kariete, vislielākā au­guma sulaiņi Parīzē, muiža un ar karaļa speciālu atļauju ari medību suņi. Viņš apģērba de Lionu un Leteljē, tā izrādidams viņiem savdabigu lab­vēlību, bet kā jau politiķim, kurš pieradis pie valsts noslēpumiem, viņam nekādi nepadevās Kolbēra tērpi. To grūti izskaidrot, un tomēr tā bija. Diži cilvēki, lai kādā jomā arī būtu viņu talants, dzīvo, pakļaujoties netve­ramiem impulsiem; viņi rīkojas, paši nezinādami, kas viņus uz to pamu­dinājis. Dižais Perserēns (viņš gan bija pēdējais dinastijā, tomēr, par spīti paražām, ieguvis vārdu „Dižais") ar iedvesmu varēja piegriezt kleitu kara­lienei, izdomāt īpašu modeli karaļa brāļa apmetnim vai arī kādu sevišķu izšuvumu viņa sievas princeses Henrietes zeķu maliņām, bet viņa talants izrādījās nespējīgs atcerēties Kolbēra mērus.

— Tas cilvēks man galīgi neizdodas, — viņš mēdza teikt, — un es nekad neieraudzīšu viņu labi pašūtā kostīmā, kaut arī tas būtu manu roku darbs.

Pats par sevi saprotams, ka Perserēns šuva arī Fukē, un tas augstu vērtēja viņa meistarību.

Perserēnam tuvojās jau astoņdesmitā jubileja, bet vēl joprojām spēka viņam netrūka, kaut gan drēbnieks bija tā izkaltis, ka galma asprāši zo­bojās — Perserēns varot pārlūzt uz pusēm. Viņa slava un stāvoklis bija iespaidīgi: karaļa brālis, visu galma švītu nekronētais karalis, pastaigājās ar viņu zem rokas, sarunādamies par modi, un pat tie galminieki, kas vismazāk bija noskaņoti kaut ko maksāt, neuzdrošinājās novilcināt savus rēķinus ar viņu, jo Perserēns uz parāda nešuva vairāk par vienu kostīmu un nekad neķērās pie nākamā, ja nebija samaksāts iepriekšējais.

Viegli uzminēt, ka tāds meistars pasūtītājus nemeklēja; gluži otrādi, pirmoreiz pie viņa nokļūt bija gandrīz neiespējami. Tāpēc Perserēns at­teicās šūt trešajai kārtai un jaunizceptajiem muižniekiem. Baumoja pat, ka pateicībā par Perserēna dāvināto kardināla parādes tērpu Mazarīni iebāzis viņam kabatā muižnieka patentu.

Perserēns bija asprātīgs un ar asu mēli. Stāstīja, ka viņš esot īsts brunču mednieks unj noņemot mēru dāmu korsetei, viņa roka vēl esot pietiekoši stingra.

Pie šī meistara un reizē augstmaņa d'Artanjans aizveda izmisušo Por­tosu.

— Pieraugiet, d'Artanjan, ka šī Perserēna nekaunība neaizskar manu dižciltību, — Portoss pa ceļam brīdināja. — Viņš droši vien nav sevišķi pieklājīgs; brīdinu — ja viņš nebūs pietiekoši godbijīgs, es viņu iekaustīšu.

— Ja jums būs mans ieteikums — d'Artanjans atteica, — jūs varat neuztraukties pat tad, ja nemaz nebūtu tas, kas esat. Varbūt Perserēns kaut ko nogrēkojies jūsu priekšā?

— Man šķiet, ka reiz…

— Kas tad notika?

— Es aizsūtīju Musketonu pie dienaszagļa, ko tā sauca.

— Un tālāk?

— Viņš atteicās man kaut ko šūt.

— Te kaut kas nesakrīt, un šis pārpratums jānoskaidro. Musketons droši vien kaut ko pārpratis.

— Var jau būt.

— Viņš sajaucis vārdus.

— Varbūt; blēdis Mustons nekad neatceras vārdus.

— Vārdu sakot, es uzņemos visu atbildību.

— Lieliski.

— Lieciet, lai kariete apstājas; mēs esam atbraukuši.

— Jau? Mēs taču esam pie Centrālā tirgus, bet jūs teicāt, ka Per­serēns dzīvo Arbrsekas ielas stūrī.

— Tiesa gan, bet ieskatieties labi.

— Es skatos un redzu…

— Ko jūs redzat?

— Ka mēs esam pie tirgus, velns parāvis!

— Bet jūs taču negribēsiet, lai mūsu zirgi rāpjas pāri karietei tur, mums priekšā?

— Tas gan.

— Ne arī, lai priekšējā kariete ietriektos tajā, kas stāv pirms tās?

— Vēl mazāk.

— Ceru, ka arī ne to, lai tā vilktos pāri trīsdesmit vai četrdesmit priekšā stāvošajām karietēm, kas ieradušās agrāk par mums.

— Ak mans Dievs! Jums taisnība.

— Redziet nu!

— Cik daudz cilvēku!

— Vareni, vai ne?

— Ko viņi visi te dara?

— To viegli atbildēt — viņi gaida savu kārtu.

— Tad nu gan! Varbūt Burgundijas hoteļa aktieri pārvācas uz jaunu vietu?

— Nē, dārgais. Tā ir rinda pie Perserēna.

— Vai mums arī būs jāgaida?

— Nē, mēs abi būsim viltīgāki un ne tik iedomīgi kā pārējie.

— Ko mēs iesāksim?

— Mēs tūlīt izkāpsim no karietes, izspiedīsimies cauri sulaiņu un pā­žu pūlim un ieiesim mājā; varu jums to apsolīt, sevišķi, ja pa priekšu iesiet jūs.

— Ejam, — Portoss tikai noteica.

Viņi izkāpa no karietes un sāka soļot uz drēbnieka māju.

Pūļa grūstīšanās iemesls bija Perserēna mājas aizslēgtās durvis, pie kurām stāvēja sulaiņi un dižciltīgajiem pasūtītājiem skaidroja, ka patlaban Perserēna kungs nevienu nevar pieņemt. Tas pats sulainis konfidenciāli pavēstīja kādam augstmanim, pret kuru izjuta sevišķu labvēlību, ka Per­serēna kungs ir aizņemts ar karaļa tērpiem un savā kabinetā nododas pārdomām par rotājumiem, krāsām un piegriezumu.

Vieni apmierinājās ar šo paskaidrojumu un atgriezās mājās, sajūs­mināti, ka varēs izplatīt šo jaunumu tālāk, bet ietiepīgākie un neatlai­dīgākie pieprasīja, lai nekavējoties atver durvis. Starp viņiem varēja ie­vērot trīs kungus ar zilām ordeņa lentām, kuriem vajadzēja piedalīties Vo svinību baletā, bet, protams, nekāds balets nenotiks, ja nebūs dižā Perserēna šūto tērpu.

D'Artanjans palaida pa priekšu Portosu, kas ar spēku izcīnīja sev ceļu cauri pūlim un beidzot nokļuva līdz galdiem, pie kuriem mācekļi pūlējās atkauties no pasūtītājiem. Mēs aizmirsām pateikt, ka Portosu tā­pat kā pārējos negribēja ielaist mājā, bet tad d'Artanjans izgāja priekšā un paziņoja: „Karaļa vārdā", — un viņus nekavējoties ielaida.