Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Bet kaut ko jūs tomēr nezināt, kaut gan esat viens no baznīcas vadītājiem — drēbnieks triumfējoši iesaucās. — To nezina un arī neuz­zinās neviens, izņemot karali pašu, de Lavaljēras jaunkundzi un mani — audumu krāsa un rotājumi, piegriezums un detaļas, galu galā pats kos­tīms!

— Es gribētu, lai jūs man palīdzētu to visu iepazīt, — Aramiss at­teica.

— Nekad! — līdz nāvei pārbiedētais drēbnieks nobālēja, kaut gan Aramiss šos vārdus bija izteicis pavisam maigā, gandrīz medussaldā balsī.

Pēc tam, kad Perserēns bija apsvēris Aramisa prasības, tās viņam šķita tik aplamas, smieklīgas un pārmērīgas, ka viņš sākumā iesmējās klu­siņām, bet tad viņa smiekli kļuva aizvien skaļāki un skaļāki, līdz pārvērtās īstā smieklu vētrā.

D'Artanjans sekoja meistara piemēram, bet ne jau tāpēc, ka viņam šis lūgums liktos smieklīgs; viņš gribēja pakaitināt Aramisu. Bīskaps ļāva viņiem izsmieties pēc sirds patikas un, kad abi beidzot apklusa, notei­ca:

— Pirmajā mirklī patiešām varētu likties, ka mana vēlēšanās ir bez­jēdzīga, vai ne? Bet d'Artanjans, kurš ir iemiesots saprātīgums, bez šau­bām apliecinās, ka es nevarēju rīkoties citādi un man vajadzēja izteikt savu lūgumu jums, dārgais Perserēna kungs.

— Ko? — musketieris brīnījās un saspicēja ausis; viņš nojauta, ka līdz šim notikusi tikai piešaude, kā saka karavīri, un ka īstā kauja vēl ir priekšā.

— Kāpēc? — Perserēns neticīgi novilka.

— Kāpēc Fukē kungs rīko svinības par godu karalim? — Aramiss turpināja. — Vai ne tāpēc, lai sagādātu viņam prieku?

— Jā gan, — Perserēns apstiprināja.

D'Artanjans izteica savu piekrišanu ar galvas mājienu.

— Kā viņš to var sasniegt? Ar vislielāko laipnību un pieklājību, ar interesantām izdomām, pārsteigumiem, tādiem kā tas, par kuru mēs tikko runājām — es domāju dzejnieku iesaistīšanu karaļa (dienestā.

— Lieliski.

— Runa ir vēl par vienu pārsteigumu, dārgais draugs. Klātesošais Lebrēna kungs ir gleznotājs, kura darbi izceļas ar sevišķu precizitāti.

— Jā, jā, — Perserēns piekrita, — es redzēju Lebrēna kunga gleznas un ievēroju, cik rūpīgi viņš uzzīmējis tērpus. Tāpēc es tūlīt piekritu uzšūt viņam kostīmu, vienalga, vai tas būs tāds pats, kā šuj epikūriešiem, vai arī citāds.

— Dārgais Perserēna kungs, jūsu solījums mums daudz ko nozīmē, bet par to parunāsim mazliet vēlāk. Pašlaik Lebrēna kungs netīko pēc jauna tērpa, ko jūs viņam drīzumā uzšūsiet, bet gan pēc tiem tērpiem, ko jūs šujat karalim.

Perserēns atlēca atpakaļ, un d'Artanjans, būdams mierīgs un izturēts, pieradis apsvērt visu redzēto, tomēr nemaz nejutās pārsteigts par meis­tara straujumu: prasība, ko Aramiss uzdrošinājās izteikt drēbniekam, arī musketieru kapteinim šķita dīvaina un izaicinoša.

— Karaļa tērpus! Lai es ļauju kādam, lai kas viņš arī nebūtu, no­kopēt viņa majestātes karaļa tērpus?! Ak, bīskapa kungs! Piedodiet, bet vai jūsu svētība ir pie pilnas saprašanas? — nabaga meistars iekliedzās, galīgi zaudējis galvu.

— D'Artanjan, palīdziet taču, — Aramiss lūdza, plati smaidīdams un nekā neizrādīdams dusmas, — palīdziet šo kungu pārliecināt. Es ceru, jūs saprotat, kas tur slēpjas?

— Ja jāsaka patiesība, tad ne visai.

— Kā! Vai tad jūs ar nesaprotat, ka Fukē kungs grib sagatavot kara­lim pārsteigumu, lai tūlīt pēc ierašanās Vo viņa majestāte ieraudzītu savu jauno portretu? Un lai portrets būtu pārsteidzoši līdzīgs un attēlotu ka­rali tādā tērpā, kāds viņam tobrīd būs mugurā?

— Tad lūk, kā, — musketieris iesaucās, gandrīz noticējis Aramisam, jo viņa teiktais likās visai ticami. — Jā, jā, dārgo Aramis, jums taisnība; jūsu iecere ir vienkārši lieliska. Varu derēt vienalga uz ko, ka tā pieder jums.

— Es neatceros, — Vannas bīskaps nevērīgi noteica, — vai tā bija mana, vai Fukē kunga…

Pamanījis d'Artanjana sejā šaubas, viņš pieliecās tuvāk Perserēnam un sacīja:

— Nu, Perserēna kungs, kāpēc jūs klusējat? Es ar nepacietību gaidu, ko jūs teiksiet.

— Es teicu, ka…

— Jūs gribat sacīt, ka varat atteikt. Es pats to zinu un nemaz negra­sos jūs ar varu piespiest, mans dārgais; teikšu vēl vairāk — es lieliski saprotu delikātumu, kas jums liedz atbalstīt Fukē kunga ideju; jūs bai­dāties, ka varētu likties — jūs glaimojat viņa majestātei. Jums ir cēla dvēsele, Perserēna kungs, cēla!

Meistars kaut ko neskaidri nomurmināja.

— Tā patiešām būtu atklāta glaimošana mūsu jaunajam karalim, — Aramiss trauca tālāk. „Ja Perserēns atteiksies izpildīt šo lūgumu, — su­perintendanta kungs man teica, — pasakiet viņam, ka manās acīs viņš ar to neko nezaudēs un es arī turpmāk izturēšos pret viņu ar vislielāko cieņu. Tikai…"

— Tikai?.. — Perserēns nemierīgi vaicāja.

— „Tikai, — Aramiss turpināja, — man vajadzēs teikt karalim (atce­rieties, dārgais Perserēna kungs, ka to teica Fukē kungs, nevis es)… man vajadzēs teikt karalim: "Valdniek, es biju iecerējis dāvināt jūsu majestātei portretu, bet Perserēna kungs tam pretojās. Varbūt viņa piesardzība bija mazliet pārmērīga, bet tomēr cieņas vērta."

— Pretojos! — iesaucās drēbnieks, kuru biedēja atbildība, ko viņam gribēja uzkraut. — Vai tad es pretojos Fukē kunga vēlmēm, sevišķi, ja runa ir par to, kā iepriecināt karali? Bīskapa kungs, jūsu lūpas izteica tik nelāgu vārdu! Pretoties! Paldies Dievam, es gan to nekad neņemu mutē. Musketieru kapteinis var apliecināt. Vai tad es kaut kam pretojos, d'Artanjana kungs?

D'Artanjans pamāja, rādīdams, ka nolēmis palikt neitrāls; ar visu sa­vu būtni viņš nojauta, ka te slēpjas kāda neatminēta intriga, un kas to lai zina — smieklīga vai traģiska, bet pagaidām nolēma būt atturīgs un gaidīt tālākos notikumus.

Perserēnu bija izbiedējusi doma, ka karalim kāds varētu izstāstīt par drēbnieka pretošanos sagādāt viņa majestātei pārsteigumu, tāpēc viņš pie­dāvāja Lebrēnam apsēsties un izvilka no skapja četrus lieliskus, zelta izšu­vumos mirdzošus kostīmus — piektais vēl nebija gatavs un atradās pie mācekļiem. Viņš uzlika šos skrodera mākslas brīnumdarbus vienu pēc otra uz manekeniem. Tos Končini laikos atveda uz Franciju no Berga- mo, un pēc itāļu skroderu sagrāves, kurus izputināja veiksmīgā Perserēnu konkurence, maršals d'Ankrs manekenus uzdāvināja Perserēnam II.

Mākslinieks sāka uzmest skices un pēc tam tās izkrāsoja.

Aramiss stāvēja viņam blakus un neatlaidīgi vēroja katru otas vil­cienu. Pēkšņi viņš apturēja Lebrēnu:

— Man šķiet, ka jūs neesat uztvēris īsto toni, dārgais Lebrēna kungs. Krāsas mūs piekrāps, ja uz audekla neizdosies panākt pilnīgu līdzību, bet tā ir absolūti nepieciešama. Laikam būs jāpastrādā ilgāk, lai precīzāk parādītu nianses.

— Tā jau būtu, — Perserēns piekrita, — bet mums ir ļoti maz laika, un te es esmu bezspēcīgs, tas jums jāatzīst, bīskapa kungs.

— Tādā gadījumā mūsu nodoms lemts neveiksmei, un tas būs ne­pareizu krāsu dēļ, — Aramiss mierīgi noteica.

Par spīti teiktajam, Lebrēns bija nozīmējis audumu un modeli ļoti precīzi. Aramiss vēroja viņa darbu ar vāji slēptu nepacietību.

„Kāda velnišķīga komēdija te tiek spēlēta?" — musketieris uzdeva sev jautājumu.

— Mums galīgi neveicas, — Aramiss sūkstījās. — Lebrēna kungs, varat vākt kopā savas krāsu kastes un audeklus.