Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, jā, — atsaucās saīgušais mākslinieks. — Te ir briesmīgi slikts apgaismojums.

— Tā ir ideja, Lebrēn, un tīri laba. Ja mums būtu katra auduma paraugs un laiks, un vēl atbilstošs apgaismojums…

— O, tad gan! — Lebrēns iesaucās. — Tad es varu galvot, ka viss būs kārtībā.

„Tā, tā, — d'Artanjans pie sevis noteica, — tas ari ir galvenais visā intrigā. Viņam vajadzīgs paraugs no katra auduma. Velns parāvis, vai Perserēns viņam tos iedos?"

Perserēns jutās galīgi izsists no sliedēm, bez tam viņu apmānīja arī Aramisa šķietamā labsirdība. Viņš nogrieza piecus paraudziņus un atdeva bīskapam.

— Tā būs labāk, vai ne? — Aramiss uzrunāja d'Artanjanu. — Ko jūs par to domājat?

— Dārgo Aramis, es domāju, ka jūs nemaz neesat mainījies, — d'Ar­tanjans atteica.

— Un tātad joprojām esmu jūsu draugs, — bīskaps piebalsoja savā apburošajā balsī.

— Jā, jā, protams, — d'Artanjans skaļi izteica. Klusībā viņš vēl pie­bilda: „Ja tu, dižais jezuīt, mani apmānīji, tad es nemaz nevēlos kļūt par tavu līdzdalībnieku un, lai tā nenotiktu, tagad ir īstais laiks doties prom." — Palieciet sveiks, Aramis, — d'Artanjans atkal pievērsās bīskapam, — ardievu! Iešu meklēt Portosu.

— Mirklīti pagaidiet, — Aramiss lūdza, iebāzdams paraudziņus ka­batā, — pagaidiet, es esmu pabeidzis savas darīšanas un būšu izmisis, ja man atvadām neizdosies pārmīt kaut dažus vārdus ar mūsu labo draugu.

Lebrēns salika savas krāsas un otas, Perserēns ielika karaļa kostīmus tai pašā skapī, no kura tie tika izņemti, Aramiss aptaustīja kabatu, lai pārliecinātos, ka paraudziņi nevar no turienes izkrist, un viņi visi kopā atstāja drēbnieka kabinetu.

D'Artanjans atrada draugu blakus istabā, bet tas vairs nebija norū­pējies un aizkaitinātais Portoss, bet gan priecīgā uzbudinājumā starojo­šais, laipnais un apburošais Portoss. Viņš dzīvi sarunājās ar Moljēru, kurš

viņu vēroja tādā sajūsmā kā cilvēks, kas nekad nav redzējis kaut ko tik interesantu vai vispār kaut ko tamlīdzīgu.

Aramiss devās tieši pie Portosa un pastiepa viņam savu smalko, bālo roku, kas tūlīt pazuda vecā drauga milzīgajā plaukstā. Šī procedūra Ara- misam vienmēr radīja bažas, bet šoreiz draudzīgais rokasspiediens nesa­gādāja sevišķas ciešanas. Pēc tam Vannas bīskaps pievērsās Moljēram.

— Kungs, vai jūs nebrauksiet kopā ar mani uz Senmandē? — viņš apvaicājās.

— Ar jums kopā, monsenjor, es braukšu, kur vien vēlaties, — Mol­jērs atteica.

— Uz Senmandē! — iesaucās Portoss, ko pārsteidza tuvā pazīšanās starp nepieejamo Vannas bīskapu un nepazīstamo šuvējmācekli. — Vai jūs, Aramis, vedīsiet šo kungu uz Senmandē?

— Jā, — Aramiss pasmaidīja. — Es viņu vedīšu uz Senmandē, un mums ir maz laika.

— Bez tam, mīļo Portos, — d'Artanjans ierunājas, — Moljēra kungs nemaz nav tas, par ko izliekas.

— Kā tā? — Portoss brīnījās.

— Moljēra kungs ir viens no Perserēna tuvākajiem palīgiem, un viņu gaida Senmondē. Tur viņam jāpielaiko epikūriešu kostīmi, ko Fukē kungs pasūtījis uz svētkiem.

— Jā, jā! Tieši tā, — Moljērs apstiprināja.

— Ja jūs esat beidzis savas darīšanas ar di Valona kungu, tad brau­cam, Moljēra kungs!

— Mēs beidzām, — Portoss paziņoja.

— Un vai jūs esat apmierināts? — d'Artanjans noprasīja.

— Pilnīgi, — skanēja atbilde.

Moljērs atvadījās no Portosa un vairākkārt godbijīgi viņam paklanījās, tad paspieda musketieru kapteiņa slepus pasniegto roku.

— Kungs, — atvadoties Portoss vēl noteica pārspīlētā pieklājībā, — es lūdzu, ievērojiet vislielāko precizitāti.

— Jūs saņemsiet savu tērpu jau rīt, barona kungs, — Moljērs atbil­dēja.

Tad viņš aizgāja kopā ar Vannas bīskapu.

D'Artanjans paņēma Portosu zem rokas un jautāja:

— Kā tad šis drēbnieks ar jums apgājās, jau jau viņš jums tā iepa­tikās?

— Vai zināt, ko viņš darīja, mans draugs?! — Portoss sajūsmināts iesaucās.

— Jā, es jautāju, ko tad viņš darīja?

— Viņš izdarīja to, ko līdz šim nav spējis vēl neviens no visas skro­deru sugas. Viņš mani nomērīja, ne reizi nepieskardamies.

— Ko jūs sakāt! Stāstiet taču!

— Vispirms viņš lika sameklēt, — patiešām nezinu, kur, — veselu baru manekenu cerībā, ka varbūt starp tiem atradīsies arī kāds, kas de­rētu man. Tomēr arī pats lielākais — šveiciešu grenadiera manekens bija divas collas par īsu un puspēdu tievāks viduklī nekā es.

— Ak tā!

— Tas ir tikpat patiesi, kā tas, ka man ir tas gods sarunāties ar jums, mans dārgais d'Artanjan. Moljēra kungs ir dižs cilvēks, vai vismaz dižs drēbnieks, un šīs grūtības viņu nemaz nesamulsināja.

— Ko tad viņš darīja?

— O, pavisam vienkāršu lietu. Tas ir kaut kas nedzirdēts, goda vārds! Kādi gan stulbeņi ir visi pārējie, ka uzreiz neizdomāja kaut ko tādu! Es būtu atbrīvots no daudzām nepatikšanām un pazemojumiem!

— Nerunājot nemaz par tērpiem, mīļo Portos.

— Jā, jā, nerunājot nemaz par trim desmitiem tērpu.

— Izskaidrojiet man tomēr Moljēra metodi.

— Moljēra? Jūs viņu tā saucat, ja? Nu, labi.

— Jā, tā, vai arī par Poklēnu, ja tā jums patīk labāk.

— Nē, es dodu priekšroku Moljēram. Kad man gribēsies atcerēties, kā šo kungu sauc, es atcerēšos voljēru. Man Pjerfonā tāda ir…

— Lieliski, draudziņ! Kāda tad ir viņa metode?

— Lūk, kāda! Tā vietā, lai sadalītu cilvēku sastāvdaļās, kā to dara pārējie dienaszagļi, lai liktu man locīties, staipīt rokas un kājas un izdarīt visatbaidošākās kustības…

D'Artanjans piekrītoši pamāja.

— „Kungs, — viņš man teica, — augstmanim mērs jānoņem pašam. Esiet tik laipns un pienāciet tuvāk spogulim." Es piegāju pie spoguļa. Jāatzīstas, es ne visai labi sapratu, ko no manis vēlas šis Voljērs.

— Moljērs.

— Jā, jā, Moljērs, nu protams. Es vēl joprojām baidījos, ka viņš sāks mani apmērīt, tāpēc palūdzu: «Rīkojieties uzmanīgāk, es jūs brīdinu, ka man ļoti kut", — bet viņš man laipni un godbijīgi atbildēja (jāatzīst, ka viņš ir nevainojami pieklājīgs): „Kungs, lai tērps labi piestāvētu, tam jābūt uzšūtam atbilstoši jūsu figūrai. Jūsu figūru pilnībā rāda spogulis. Mēs nomērīsim nevis jūs, bet spoguli."

— Nav slikti, — d'Artanjans uzslavēja, — jūs taču redzējāt sevi spo­gulī; tikai sakiet man, kur viņi atrada spoguli, kurā jūs ietilptu?

— Mans dārgais, tas bija paša karaļa spogulis.

— Karalis taču ir kādu puspēdu mazāks.

— Nezinu, kā viņi to dara; man šķiet, ka viņi glaimo karalim, jo spogulis bija pārāk liels pat man. Tas sastāvēja no deviņiem Venēcijas spoguļiem — trīs pa horizontāli un trīs pa vertikāli.

— Jūs nu gan lietojat apbrīnojamus vārdus! Kur jūs tos dzirdējāt?

— Belilā, draugs, Belilā. Es tos dzirdēju, kad Aramiss deva norā­dījumus arhitektam.

— Ļoti labi, bet atgriezīsimies pie mūsu spoguļa.

— Tātad krietnais Voljērs…

— Moljērs.

— Jā, jums taisnība… Moljērs. Tagad vairs es nesajaukšu. Tātad krietnais Moljērs ņēmās ar krītu apzīmēt spoguli, vilkdams līnijas, kas atbilda manām ^rokām un pleciem, visu laiku atkārtodams likumu, kas man likās ļoti piemērots: „Vajag, lai tērps netraucētu valkātājam."