Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, tas ir lielisks likums, tikai diemžēl ne vienmēr īstenojas dzīvē.

— Tāpēc tas man likās vēl apbrīnojamāks, kad Moljērs izvērsa savu domu.

— Tātad viņš izvērsa šo likumu?

— Velns parāvis, un kā vēl!

— Paklausīsimies, kā.

— „Var gadīties, — viņš teica, — ka jūs nonākat sarežģītā situācijā un nevēlaties noģērbties."

— Tā gan, — d'Artanjans piekrita.

— „Piemēram…" Voljēra kungs turpināja.

— Moljērs!

— Jā, jā, Moljēra kungs! «Piemēram, — Moljēra kungs turpināja, — jums rodas nepieciešamība ķerties pie zobena tieši tobrīd, kad jums mu­gurā parādes tērps. Kā jūs tādā gadījumā rīkosieties?"

„Es nometīšu visu lieko," — es atbildēju.

„Nē, kāpēc gan?" — viņš iebilda.

„Kā tā?"

„Es teicu, ka tērpam jābūt tik brīvam, lai nekavētu jūsu kustības arī tad, kad jums jāķeras pie zobena."

„Lūk, kā!"

„Ieņemiet aizsardzības pozīciju," — viņš turpināja. Es izdarīju brī­nišķīgu izklupienu, tikai pie tam sašķīda divi logi.

„Tie ir sīkumi, — viņš sacīja, — lūdzu, palieciet tādā stāvoklī kā pašreiz." Mana kreisā roka bija pacelta un graciozi izliekta, tā ka aproce nokarājās, bet rokas locītava veidoja it kā arku, bet labā roka bija pa pusei pastiepta uz priekšu un plaukstas daļa aizsargāja krūtis, bet elko­nis — vidukli.

— Jā, — d'Artanjans uzslavēja, — tā ir īstā aizsardzības pozīcija, varētu teikt, pat klasiska.

— Tieši tā, draugs, — jūs atradāt īsto vārdu. Pa to laiku Voljērs…

— Moljērs!

— Paklau, d'Artanjan, es labāk saukšu viņu tai otrajā vārdā… kāds tas bija?

— Poklēns.

— Labāk lai viņš ir Poklēns.

— Kāpēc jūs domājat, ka šo vārdu atcerēsieties labāk nekā pirmo?

— Ziniet… viņu sauc Poklēns, vai ne?

— Jā.

— Nu, un es atcerēšos uzvārdu Koknārs.

— Lieliski.

— „Kok" es apmainīšu ar „Pok" un „nārs" ar „lēns", un tā Koknāra vietā man būs Poklēns.

— Brīnišķīgi! — iesaucās d'Artanjans, ko Portosa vārdi bija apstul­binājuši. — Turpiniet, es klausos jūsos ar sajūsmu.

— Tātad Koklēns spogulī uzzīmēja manu roku.

— Piedodiet, viņa vārds ir Poklēns.

— Bet kā es teicu?

— Jūs teicāt Koklēns.

— Jā, jums taisnība. Tātad Poklēns zīmēja spogulī manu roku; jā­saka, tas prasīja diezgan daudz laika… viņš ilgi uz mani skatījās. Es pa­tiešām biju apbrīnojams.

„Vai jūs neesat noguris?" — viņš apvaicājās. „Mazliet, — es atbil­dēju, viegli saliekdams ceļgalus. — Es tā varu nostāvēt vēl kādu stundu vai pat vairāk." — „Nē, nē, es nekādā gadījumā to nepieļaušu! Mums atradīsies pakalpīgi jaunekļi, kas uzskatīs par savu pienākumu atbalstīt jūsu rokas, kā savā laikā atbalstīja praviešu rokas, kad viņi vērsās ar lūgšanām pie Dieva." — „Labi," — es atbildēju. — „Vai jūs nejutīsieties pazemots?" — „0 nē, mans dārgais, — es viņam atbildēju, — domāju, ka ļaut, lai tevi atbalsta un ļaut sevi apmērīt — tās ir divas dažādas lietas."

— Jūsu spriedums ir ārkārtīgi dziļdomīgs.

— Pēc tam, — Portoss turpināja, — viņš deva zīmi un pienāca divi mācekļi; viens pieturēja manu kreiso roku, bet otrs bezgalīgā piesardzībā izdarīja to pašu ar labo roku.

„Vēl trešo mācekli šurp!" — viņš pasauca.

Pienāca trešais.

«Atbalstiet barona kunga vidukli."

Māceklis turēja mani ap vidu.

— Un tā jūs pozējāt? — d'Artanjans noprasīja.

— Tā es pozēju, kamēr Poknārs zīmēja uz spoguļa.

— Poklēns, draudziņ.

— Jums taisnība… Poklēns. Paklau, d'Artanjan, es labāk saukšu viņu par Voljēru.

— Labi, lai notiek, kā jūs vēlaties.

— Voljērs visu laiku kaut ko švīkāja uz spoguļa.

— Tā bija laba iedoma.

— Un kā vēl! Man šis veids ārkārtīgi iepatikās; tas ir tik godbijīgi, un katram ierāda viņa īsto vietu.

— Un ar ko viss beidzās?

— Neviens tā arī nepieskārās man.

— Izņemot trīs mācekļus, kuri jūs turēja.

— Protams, bet, šķiet, es jau izskaidroju, kāda atšķirība ir ļaut sevi atbalstīt, un pieļaut, lai tevi nomēra.

— Tā gan, — d'Artanjans piekrita, vienlaicīgi nodomādams: „ Velns parāvis, vai nu es dziļi maldos, vai arī, pateicoties man, tas blēdis Moljērs saņēmis īstu dāvanu, un drīz vien kādā no viņa komēdijām mēs ierau­dzīsim šo patieso ainu."

Portoss smaidīja.

— Par ko jūs smejaties? — d'Artanjans apvaicājās.

— Vai tas vēl jāpaskaidro? Es smaidu, jo uzskatu sevi par laimes- bērnu.

— Bez šaubām, es nepazīstu nevienu cilvēku, kas būtu laimīgāks par jums. Kāda vēl laime jums gadījusies, mīļo Portos?

— Varat mani apsveikt.

— Labprāt.

— Acīmredzot es esmu pirmais, kas nomērīts tādā veidā.

— Vai jūs esat par to pārliecināts?

— Gandrīz. Daži žesti, ko Voljērs raidīja mācekļiem, mani par to pārliecināja.

— Dārgais draugs, mani tas nemaz nepārsteidz, jo jums taču bija darīšana ar Moljēru.

— Voljēru!

— Nu nē, velns parāvis! Dievs ar jums, sauciet viņu par Voljēru, bet man viņš arī turpmāk paliks Moljērs. Tātad, kā jau teicu, mani nekas nepārsteidz, jo jums bija darīšana ar Moljēru. Viņš ir ļoti apķērīgs, un jūs viņam iedvesāt spīdošu domu.

— Es esmu pārliecināts, ka tā viņam noderēs arī turpmāk.

— Un kā vēl! Es domāju, ka šī iedoma viņam patiešām noderēs un pat ļoti. Ziniet, dārgo Portos, starp visiem mūsu daudzmaz pazīstamajiem skroderiem tieši Moljērs ir tas, kurš vislabāk prot ietērpt mūsu baronus, grāfus un marķīzus… katru pēc viņa mēra.

Izteicis šos vārdus, kurus mēs nedomājam apspriest ne no asprātības, ne dziļdomīguma viedokļa, d'Artanjans atstāja Perserēna māju, vezdams sev līdz Portosu, un abi ar baronu iesēdās karietē. Tur mēs viņus arī atstāsim un, ja lasītājs atļauj, sekosim Moljēram un Aramisam uz Sen­mandē.

Vannas bīskaps jutās visai neapmierināts pēc satikšanās ar d'Artan­janu pie Perserēna un atgriezās Senmandē diezgan sliktā garastāvoklī. Moljērs, gluži otrādi, bija sajūsmināts, ka viņam izdevies tik burvīgs uz­metums un, ja viņš vēlētos to pārvērst par gleznu, oriģināls būs vienmēr pieejams, tādēļ viņš devās ceļā ļoti priecīgā noskaņā. Mājas pirmajā stāvā visu kreiso spārnu aizņēma epikūrieši: te bija sapulcējušās visas Parīzes slavenības, ko Fukē pazina. Katrs savā kaktā rosījās kā bite šūnā, gata­vodams medu karaliskajam pīrāgam, ar kuru Fukē domāja pacienāt viņa majestāti Ludviķi XIV gaidāmajās Vo svinībās.

Atspiedis galvu rokās, Pelisons būvēja pamatus „Neciešamo" prolo­gam — tā bija komēdija trīs cēlienos, kuru vajadzēja uzvest Poklēnam de Moljēram, kā teica d'Artanjans, vai Koklēnam de Voljēram, kā viņu sauca Portoss.

Lorē ar visu savu žurnālista vaļsirdību — žurnālisti taču visos laikos bijuši tie vaļsirdīgākie — aprakstīja vēl nemaz nenotikušos svētkus Vo.

Lafontēns klīda no viena pie otra kā pazudusi un izklaidīga, toties neciešami uzmācīga ēna, čukstēdams visiem ausīs dažādas poētiskas blē­ņas. Viņš galīgi neļāva Pelisonam koncentrēties, un beidzot tas neap­mierināti pacēla galvu un palūdza:

— Lafontēn, labāk palīdziet man atrast labu atskaņu; jūs taču apgal­vojāt, ka pastaigājaties Parnasa birzīs.