Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Apžēlojieties, apstājieties! — Aramiss brīdināja.

— Es jums saku, kungs, ka redzu jūsos kardinālu.

— Lai nu tas paliek, dārgais de Bezmo kungs. Kaut gan, kā jūs ievērojāt, šodien man kājās kavalērista zābaki, tomēr negribētos kaitināt baznīcu arī šovakar.

— Un tomēr jums padomā kaut kas nelāgs, monsinjor.

— O, atzīstos, ka tā ir, kā jau viss pasaulīgais.

— Vai jūs klejojat pa šķērsielām maskā?

— Tieši tā, maskā.

— Un vēl joprojām laižat darbā savu zobenu?

— Reizēm gadās, bet tikai tad, kad mani uz to piespiež. Esiet tik laipns, pasauciet Fransuā.

— Vīns ir jūsu priekšā.

— Viņš man vajadzīgs ne jau vīna dēļ: te ir ļoti karsti, bet logs aizvērts.

— Kad es vakariņoju, vienmēr aizveru logu, lai nedzirdētu, kā aizsoļo patruļa vai ierodas kurjeri.

— Ak tā… tātad, ja logs ir atvērts, jus to dzirdat?

— Pārāk labi, un tas vienmēr ir nepatīkami. Jūs taču saprotat?

— Tomēr te nemaz nav iespējams paelpot. Fransuā!

Fransuā nekavējoties ieradās.

— Lūdzu jūs, atveriet logu, Fransuā, — Aramiss noteica. — Jūs taču atļausiet, de Bezmo kungs?

— Monsinjor, jūtieties kā mājās, — komandants atbildēja.

Fransuā atvēra logu.

— Ziniet, — Bezmo ierunājās, — kopš grāfs de Lafērs atgriezies savā Bluā, jūs droši vien jūtaties pavisam vientuļš. Viņš taču jums ir sens draugs, vai ne?

— Bezmo, jūs to zināt tikpat labi kā es; jūs taču dienējāt musketieros vienā laikā ar mani.

— Kopā ar draugiem es neskaitu ne pudeles, ne gadus.

— Jums taisnība. Es ne tikai mīlu grāfu de Lafēru, bet arī dziļi cienu viņu.

— Lai cik dīvaini tas nebūtu, — komandants atteica, — es dodu priekšroku ševaljē d'Artanjanam. Tas ir cilvēks, kurš dzer daudz un ilgi. Tādi cilvēki vismaz neslēpj savas domas.

— Bezmo, piedzirdiet mani šovakar: dzīrosim kā kādreiz; ja manā sirdī vēl ir kāds smagums, apsolu, ka jūs to ieraudzīsiet, kā redzētu bril­jantu savas glāzes dibenā.

— Bravo! — Bezmo uzsauca.

Viņš ielēja sev pilnu glāzi vīna un to izdzēra, no visas sirds prie­cādamies, ka viņa svētība bīskaps grēko ar viņa līdzdalību.

Pārņemts ar savām domām un vīnu, viņš neievēroja, ka Aramiss uz­manīgi ieklausās katrā skaņā, kas nāk no cietokšņa galvenā pagalma.

Ap astoņiem, kad Fransuā atnesa piekto vīna pudeli, pagalmā ieradās kurjers, bet Bezmo neko nedzirdēja, kaut ari tā ierašanās bija visai trok­šņaina.

— Velns viņu rāvis! — Aramiss noteica.

— Ko? — Bezmo satraucās. — Es ceru, ne jau vīnu, ko jūs pašlaik dzerat un ne to, kas jūs cienā?

— Nē; tikai un vienīgi zirgu, kurš saceļ tādu troksni kā vesels eskad- rons.

— Tad tas ir kurjers, — turpinādams dzert, Bezmo noburkšķēja. — Lai viņš iet pa gaisu! Un pēc iespējas ātrāk, lai mums vairs nav viņš jādzird. Urā!

— Jūs aizmirsāt mani, dārgais Bezmo. Mana glāze ir tukša, — Ara­miss norādīja uz savu kristāla kausu.

— Zvēru, jūs mani sajūsmināt… Fransuā, vīnu!

Ienāca Fransuā.

— Vīnu, nelieti, un vislabāko!

— Klausos, kungs, bet… ieradies kurjers.

— Es teicu: pie velna!

— Un tomēr, kungs…

— Lai atdod visu dežurantam, rīt paskatīsimies. Rīt mums būs laiks, kad saule spīdēs, — Bezmo atbildēja kareivim, pēdējos vārdus gandrīz vai nodziedādams.

— Ak kungs… — kareivis neviļus norūca.

— Esiet uzmanīgāks! — Aramiss brīdināja.

— Kāpēc, dārgais d'Erblē kungs? — jau pa pusei piedzērušais Bez­mo noprasīja.

— Ja citadeles komandantam sūta vēstuli ar kurjeru, tā var būt pa­vēle.

— Tā gandrīz vienmēr arī ir.

— Vai tad pavēles nesūta ministri?

— Jā, protams, bet…

— Vai tad ministra paraksts tikai neapstiprina karaļa parakstu?

— Jums laikam taisnība. Un tomēr tas ir ļoti nepatīkami, kad tu kopā ar draugu sēdi pie laba galda. Piedodiet, kungs, es piemirsu, ka cienāju ar vakariņām un runāju ar nākamo kardinālu.

— Lai tas paliek, dārgais Bezmo, atgriezīsimies labāk pie jūsu ka­reivja Fransuā.

— Ko tad viņš izdarīja?

— Viņš kaut ko norūca.

— Pats vainīgs!

— Jā, bet viņš tomēr norūca; varbūt tur notiek kaut kas neparasts. Varbūt vainīgs nav vis Fransuā, bet gan jūs, ka nevēlējāties viņu uzklau­sīt.

— Vainīgs? Es lai būtu vainīgs Fransuā priekšā? Tas ir par daudz!

— Jūs esat vainīgs, jo izvairāties no saviem dienesta pienākumiem. Piedodiet, bet es uzskatīju, ka man jāizsaka jums šī piezīme, ko es uz­skatu par visai nopietnu.

— Varbūt, ka man nav taisnība, — Bezmo žagodamies sacīja. — Karaļa pavēle ir svēta. Un tomēr pavēle, kas atnāk vakariņu laikā… Vēl­reiz saku, velns lai to…

— Ja jūs kaut ko tādu atļautos dižā kardināla laikos, — ahā, dārgais Bezmo? — un pie tam pavēle izrādītos steidzama…

— Es tā rīkojos, lai neuztrauktu bīskapu; velns parāvis, vai tad tas nav attaisnojums?

— Neaizmirstiet, Bezmo, ka es arī kādreiz nēsāju mundieri un esmu pieradis pie pavēlēm.

— Tātad jūs vēlaties…

— Mans draugs, es vēlos, lai jūs izpildāt savu pienākumu. Jā, es lūdzu, izdariet to kaut vai tāpēc, lai šis kareivis jūs nenosodītu.

Fransuā vēl joprojām gaidīja.

— Atnesiet karaļa pavēli, — Bezmo sasliedamies pavēlēja un čukstus piebilda: — Zināt, kas tur būs rakstīts? Kaut kas tāds: «Rīkojieties uz­manīgi ar uguni pie pulvera noliktavas", vai arī «Uzmaniet to, viņš ātri skrien". Ja jūs tikai zinātu, cik bieži es esmu pēkšņi pamodināts no vis­saldākā un bezrūpīgākā miega; ziņneši drāzušies šurp pa galvu pa kaklu, lai nodotu man zīmīti, kurā rakstīts: „De Bezmo kungs, kādi jaunumi?" Uzreiz redzams, ka cilvēki, kas tērē laiku tādām pavēlēm, paši nekad nav nakšņojuši Bastīlijā, citādi viņi zinātu, ka sienas ir biezas, virsnieki modri un patruļu pietiekoši daudz. Bet tur neko nevar darīt, mosinjor! Tas jau ir viņu darbs — sagādāt man mokas, kad esmu laimīgs, un sa­traukt, kad esmu mierīgs, — Bezmo piebilda, palocīdamies. — Ļausim, lai viņi nodarbojas ar savu amatu.

— Un jūs nodarbojieties ar savu, — bīskaps smaidīdams piebilda; pie tam viņš pievērsa Bezmo tik vērīgu skatienu, ka, par spīti maigajam tonim, šie vārdi komsndantam izskanēja kā pavēle.

Atgriezās Fransuā. Bezmo paņēma no viņa ministra pavēli. Viņš to nesteidzoties atvēra un tikpat nesteidzīgi izlasīja. Izlikdamies, ka dzer, Aramiss caur kristāla kausu vēroja saimnieku.

— Nu, ko es jums teicu! — Bezmo noņurdēja.

— Kas tur ir?

— Atbrīvošanas pavēle. Ir nu gan labs jaunums, lai tā dēļ mūs trau­cētu?

— Tam, ko tā skar, tas ir labs jaunums, jūs taču neapstrīdēsiet, dār­go komendant.

— Un vēl astoņos vakarā!

— Tas ir žēlsirdīgi.

— Lai arī būtu žēlsirdīgi, bet to izrāda nelietim, kas beidzas vai nost no garlaicības, bet nevis man, kurš izklaidējas labā kompānijā, — Bezmo sirdījās.

— Vai tad ar šo atbrīvošanu jūs kaut ko zaudējat? Vai tad gūsteknis, ko jums atņem, tika turēts īpašos apstākļos?

— Nekā tamlīdzīga! Sīka, nožēlojama žurka; viņš sēdēja par pieciem frankiem dienā.

— Parādiet, — Aramiss lūdza, — ja vien tas nav nekaunīgi no manas puses.

— Nemaz, lasiet vien.

— Te rakstīts «steidzami". Jūs ievērojāt?

— Brīnišķīgi! «Steidzami"! Cilvēks, kurš nosēdējis pie manis pilnus desmit gadus! Tagad viņš steidzīgi jāizlaiž, pie tam šodien un tieši asto­ņos vakarā!