Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Bezmo paraustīja plecus īsti karaliskā ni cinājumā, nometa pavēli uz galda un atkal ķērās pie ēšanas.

— Viņiem mēdz uznākt kaut kas tāds, — viņš ar pilnu muti notei­ca. — Kādā jaukā dienā saķer cilvēku, desmit gadus viņu par velti baro un man nepārtraukti raksta: «Uzmaniet to nelieti!" vai «Apejieties ar viņu stingrāk!" Kad tu jau esi pieradis skatīties uz šo ieslodzīto kā bīs­tamu cilvēku, pēkšņi bez kāda iemesla paziņo: «Atbrīvot". Pie tam vēl pieraksta klāt «steidzami"! Atzīstiet, monsinjor, ka te neatliek nekas cits, kā vien paraustīt plecus.

— Ko lai dara! — Aramiss nopūtās. — Sašutums, un patiess, bet pavēle tik un tā jāpilda.

— Protams! Bez šaubām jāpilda!.. Bet tikai mazliet pacietības!.. Es neesmu nekāds vergs.

— Mans Dievs, kurš tad kaut ko tādu domā par jums, dārgais de Bezmo kungs. Visi zina, cik jūs esat neatkarīgs.

— Paldies Dievam!

— Tāpat kā pazīst jūsu labo sirdi.

— Par to nav ko runāt!

— Un jūsu paklausību augstākstāvošiem. Ziniet, Bezmo, kas reiz bijis kareivis, tas tāds paliek uz visu mūžu.

— Tāpēc es arī paklausu bez ierunām, un rīt pašā rītausmā ieslo­dzītais tiks atbrīvots.

— Rīt?

— Rītausmā.

— Kāpēc ne šodien, ja pavēlē rakstīts «steidzami"?

— Tāpēc, ka šodien mēs vakariņojam, un tā mums arī ir pietiekoši steidzama lieta. ' 1

— Mans dārgais Bezmo, kaut gan šodien es esmu uzvilcis zābakus, tomēr nevaru nejusties kā garīga amatpersona, un žēlsirdības pienākums man šķiet neatliekamāks, nekā apmierināt badu vai slāpes. Šis nelaimīgais ir pietiekoši ilgi cietis; jūs pats tikko teicāt, ka viņš veselus desmit gadus strēbis jūsu putru. Saīsiniet kaut nedaudz viņa ciešanu laiku! Viņu gaida laimīgs brīdis, ļaujiet viņam to izbaudīt pēc iespējas ātrāk, un Dievs jums to atmaksās ar paradīzes svētlaimi.

— Vai jūs vēlaties, lai es to daru?

— Es jūs lūdzu.

— Tūlīt pat, mūsu vakariņu laikā?

— Lūdzu jūs; tāda rīcība ir desmit benedicite* vērta.

Svētī; tā sākas katoļu lūgšana pirms ēšanas.

— Lai notiek pēc jūsu prāta. Tikai pēc tam mums būs jāēd atdzi­sušas vakariņas.

— Par to varat neuztraukties!

Bezmo atspiedās pret krēsla atzveltni, lai pasauktu Fransuā, un pa­griezās ar seju pret durvīm. Pavēle gulēja uz galda. Aramiss izmantoja mirkli, kamēr Bezmo uz viņu neskatījās, un apmainīja un galda gulošo papīru ar citu, ko izņēma no kabatas un kas bija salocīts tieši tāpat.

— Fransuā, — komendants pavēlēja, — atsūtiet pie manis majora kungu un Bertodjēras cietumsargus.

Fransuā paklanījās un aizgāja izpildīt pavēli. Abi sarunu biedri palika vieni.

Iestājās klusums, kura laikā Aramiss nenolaida acis no komandanta. Šķita, ka tam joprojām negribas pārtraukt vakariņas un viņš meklē kādu daudzmaz pamatotu iemeslu, lai tiktu kaut vai līdz desertam.

— Ā! — viņš iesaucās, acīmredzot beidzot tādu atradis. — Tas taču nav iespējams!

— Kāpēc? — Aramiss jautāja. — Kas tad tur neiespējams, dārgais draugs?

— Neiespējami tik vēlā stundā atbrīvot ieslodzīto. Kurp viņš ies, ne­pazīdams Parīzi?

— Lai iet, kur grib.

— Redzat nu, tas ir tāpat kā izlaist brīvībā aklo.

— Man ir kariete, es aizvedīšu, kur viņš vēlēsies.

— Jums uz visu ir gatava atbilde. Fransuā, pasakiet majora kungam, lai viņš atslēdz Seldona kunga kameru — numurs trīs Bertodjērā.

— Seldona? — Aramiss vienaldzīgā balsī pārprasīja. — Jūs, šķiet, teicāt „Seldons"?

— Jā. Tā sauc cilvēku, ko jāatbrīvo.

— O, jūs laikam gribējāt teikt — Marčiali.

— Marčiali? Ko jūs! Nē, nē, Seldons.

— Man šķiet, ka jūs kļūdāties, de Bezmo kungs.

— Es lasīju pavēli.

— Es arī.

— Es tur izlasīju Seldona vārdu, uzrakstītu ar tādiem burtiem!

Bezmo parādīja savu pirkstu.

— Bet es izlasīju Marčiali, un, lūk, tādiem burtiem.

Aramiss parādīja divus pirkstus.

— Tūlīt noskaidrosim, — Bezmo jutās pārliecināts, ka taisnība ir vi­ņam, — te ir pavēle, un to tikai vēlreiz jāizlasa…

— Es arī izlasu „Marčiali", — Aramiss atlocīja papīru. — Redzat

nu!

Bezmo paskatījās, un viņam sāka drebēt rokas.

— Jā, jā, — galīgi pārsteigts un satriekts viņš izdvesa. — Patiešām Marčiali. Tieši tā rakstīts: Marčiali!

— Ahā!

— Kā tad tā? Cilvēks, kura vārdu nepārtraukti daudzināja, par kuru atgādināja katru dienu. Atzīstos, monsinjor, ka es galīgi neko nesapro­tu.

— Būs vien jātic, ja jau redzat pats savām acīm.

— Satriecoši! Man vēl joprojām acu priekšā stāv pavēle ar īra Sel­dona vārdu. Es to redzu. Vēl vairāk, es pat atceros, ka zem vārda bija uzmests tintes traips.

— Nē, te nav nekāda traipa, — Aramiss iebilda.

— Kā nav? Es pat noskrāpēju smiltis, ar kurām tas bija pārkaisīts.

— Lai kā tas arī nebūtu, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss no­teica, — un lai ko jūs tur nebūtu redzējis, pavēlē rakstīts atbrīvot Mar­čiali.

— Pavēle atbrīvot Marčiali, — Bezmo mehāniski atkārtoja, pūlēda­mies sakārtot domas.

— Un jūs šo gūstekni atbrīvosiet. Ja jūsu labā sirds liek jums pie viena atbrīvot arī Seldonu, tad es noteikti nebūšu tas, kas jums pretosies.

Aramiss uzsvēra šo frāzi ar tik ironisku smaidu, ka Bezmo beidzot atvērās acis, un tas deva viņam drosmi.

— Monsinjor, — viņš ierunājās, — par Marčiali sauc to ieslodzīto, kuru pirms dažām dienām tik noslēpumaini un neatlaidīgi tīkoja apmeklēt kāds garīdznieks, mūsu ordeņa biktstēvs.

— Es to neatceros, kungs, — bīskaps atteica.

— Tas nemaz nebija tik sen, dārgais d'Erblē kungs.

— Tas tiesa, bet pie mums pieņemts, ka šodien cilvēks nezina, ko darījis vakar.

— Jezuītu garīdznieka apmeklējums neapšaubāmi ļoti aplaimoja šo cilvēku, — Bezmo piebilda.

Aramiss neko neiebilda un no jauna ķērās pie ēdieniem un dzērie­niem. Bezmo vairs nepieskārās nekam, kas stāvēja uz galda viņa priekšā, bet atkal paņēma pavēli un sāka to rūpīgi pētīt.

Parastos apstākļos šī pētīšana liktu nepacietīgajam Aramisam pietvīkt dusmās, bet Vannas bīskaps tādu nieku dēļ nezaudēja savaldību, it īpaši, ja klusībā atzina, ka dusmoties ir pārāk bīstami.

— Kā tad būs, vai jūs atbrīvosiet Marčiali? — Aramiss apvaicājās. — Jūsu heresam gan ir lieliska buķete, dārgo komendant!

— Monsinjor, — Bezmo atbildēja, — es atbrīvošu ieslodzīto Marčiali tikai pēc tam, kad būšu redzējis kurjeru, kurš atveda pavēli, un pār­liecināšos, ka…

— Pavēles sūta aizzīmogotas, un kurjeri par to saturu neko nezina. Par ko gan jūs varēsiet pārliecināties?

— Kaut arī tā, monsinjor; tādā gadījumā es aizsūtīšu kurjeru atpakaļ uz ministriju, un tad lai de Liona kungs vai nu atceļ, vai apstiprina vēl­reiz šo pavēli.

— Kam tas vajadzīgs? — Aramiss vēsi noprasīja.

— Monsinjor, tas vajadzīgs, lai neizdarītu kļūdu un lai mani nevarētu apvainot cieņas trūkumā, kādai jābūt katram apakšniekam pret augs­tākstāvošajiem, kā arī lai nešaubīgi varētu izpildīt pienākumus, ko uzliek dienests.

— Brīnišķīgi; jūs esat tik daiļrunīgs, ka es esmu sajūsmināts par jums. Jums taisnība, padotajiem jāciena augstākstāvošie: viņš būs vainīgs, ja izdarīs kļūdu, un tiks sodīts, ja neizpildīs savus pienākumus vai arī atļausies pārkāpt likumus, kādus viņam uzliek dienests.