Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā jūsu līdzzinātājs, vai ne? — Aramiss paraustīja plecus. — Pa­lieciet sveiks, Bezmo!

Pagalmā stāvošie zirgi jau nepacietīgi dīžājās.

Bezmo pavadīja bīskapu līdz durvīm.

Aramiss ļāva savam ceļabiedram pirmajam iekāpt karietē, tad iekāpa ari pats un pateica kučierim vienīgi:

— Brauciet!

Karietes riteņi aizrībēja pa bruģēto pagalmu. Pa priekšu gāja virs­nieks ar lāpu, kurš pie katra sardzes posteņa pavēlēja izlaist karieti.

Visu laiku, kamēr viņu priekšā viens pēc otra vērās vārti, Aramiss tik tikko elpoja; varētu pat dzirdēt, kā sit viņa sirds. Gūsteknis bija ie­spiedies kaktā un neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Pamatīgāks grūdiens beidzot liecināja, ka pēdējais novadgrāvis palicis aiz muguras. Aiz ka­rietes aizcirtās pēdējie vārti, kas veda uz Sentantuānas ielu. Ne labajā, ne kreisajā pusē viņus vairs neielenca mūri; tikai debesis, brīvība un dzī­ve. Stingras rokas apvaldīti, zirgi lēnām aizrikšoja .līdz priekšpilsētas vi­dum. No šejienes tie pārgāja uz straujiem aulekšiem.

Vai nu zirgi pamazām iekarsa, vai arī viņus nemitīgi skubināja, bet to gaita kļuva aizvien ātrāka un ātrāka, un Bersī kariete, šķiet, jau lidoja. Nesamazinot ātrumu, tā sasniedza Vilnēvsenžoržu, kur gaidīja maiņas zir­gi. Tālāk uz Melēnu karieti vilka jau četri zirgi. Uz mirkli viņi apstājās Senmaras meža vidū. Acīmredzot pavēle apstāties bija dota jau agrāk, jo Aramiss netika devis ne mazāko mājienu.

— Kas noticis? — gūsteknis noprasīja, kā pamodies no ilga miega.

— Monsenjor, pirms mēs braucam tālāk, man jāparunā ar jūsu aug­stību.

— Pagaidīsim izdevīgāku brīdi, kungs.

— Jūsu augstība, labāka brīža par šo nebūs; mēs esam meža vidū, un neviens mūs nedzird.

— Bet kučieris?

— Kučieris ir kurlmēms.

— D'Erblē kungs, esmu jūsu rīcībā.

— Vai jūs vēlaties palikt karietē?

— Jā, man te ir ērti, un es to esmu jau iemīļojis: tajā es atgriežos brīvībā.

— Pagaidiet, monsenjor… jāievēro vēl kads piesardzības pasākums. Mēs atrodamies uz lielā ceļa; kāds var jāt vai braukt garām un, ierau­dzījis mūs, nodomāt, ka ir notikusi kāda nelaime. Ja viņi piedāvātu mums palīdzību, tas būtu visai apgrūtinoši.

— Lieciet, lai kučieris iebrauc kādā sānceļā.

— Es ari tā domāju, monsenjor.

Piebikstījis mēmajam, Aramiss parādīja, kas jādara. Kučieris nokāpa no bukas, paņēma zirgus aiz iemauktiem un ieveda ar biezu zāli apaugušā līkumotā takā, kur šajā bezmēness nakti valdīja tik necaurredzama tumsa, it kā visam būtu pārklāts melnum melns pārsegs.

— Es klausos, — princis uzrunāja Aramisu, — bet ko jūs darāt?

— Es izlādēju pistoles, jo tagad tās mums vairs nebūs vajadzīgas, monsenjor.

— Mans princi, — Aramiss iesāka, pagriezdamies pret savu ceļa­biedru, — kaut gan es esmu tikai vārgs un nožēlojams radījums, kaut mans prāts nepaceļas pāri vidusmēram un es esmu viens no zemākajiem starp saprātīgajām būtnēm, tomēr, runājot ar cilvēkiem, man vienmēr iz­devies nokļūt līdz viņu slēptākajām domām, izlasīt tās viņu sejās, kas ir kā dzīvas maskas, lai segtu mūsu prātu un tā īstos dzinuļus. Patlaban šai pilnīgajā tumsā un arī jūsu atturības dēļ es neko nevaru izlasīt jūsu vaibstos un nojaušu, ka man vajadzēs ziedot daudz pūļu, lai panāktu jūsu atklātību. Es jūs lūdzu, ne jau aiz mīlestības pret sevi pašu — iegaumējiet katru manu vārdu, katru balss intonāciju, jo sarežģītajos apstākļos, kuros mēs abi nokļūsim, tie iegūs tādu jēgu un nozīmi, kāda vēl nekad nav bijusi nevienam šai pasaulē atskanējušam vārdam.

— Es klausos, — princis apņēmīgi atkārtoja, — un neko no jums neprasīšu un nebaidīšos, lai ko jūs arī teiktu.

Viņš vēl dziļāk iesēdās karietes mīkstajos spilvenos, cenzdamies palikt neredzams savam ceļabiedram un neizrādīt nekādas dzīvības zīmes.

Visapkārt valdīja melna nakts. Likās, ka no savītajiem koku zariem nolaižas blīva un necaurredzama migla. Karietē bija pilnīga tumsa: jumts nelaistu cauri ne vismazāko gaismas stariņu arī tad, ja kādam spīdošam punktam izdotos pārvarēt meža ceļā valdošo miglu.

— Monsenjor, — Aramiss turpināja, — jūs zināt pašreizējo Francijas valdnieku vēsturi. Karalis pavadīja savu bērnību tādā pat tumsā un tikpat nezināms. Tikai viņa neziņu, vientulību un trūkumu no ļaužu skatieniem neslēpa cietuma mūri, viņam vajadzēja visus apvainojumus, nelaimes un pazemojumus ciest visu acu priekšā spožā saules gaismā, ko sauc par karaļa varu. Troni apmirdz tāda gaisma, ka tajā pat neliels plankumiņš izskatās pēc nenomazgājamiem netīrumiem, un katrs slavas oreols tās fo­nā izskatās pēc traipa. Karalis ir daudz cietis, viņš atminas ļaunu un atriebsies. Viņš būs slikts karalis. Neņemos apgalvot, ka viņš izlies tikpat daudz asiņu kā Ludviķis XI vai Kārlis IX, — viņa pagātnē nav tādu aizvainojumu, kādus nācās pārciest šiem karaļiem, — bet tomēr viņš iz­lies asinis un iztukšos gan valsts kasi, gan savu pavalstnieku kabatas, tā­pēc ka pazinis gan pazemojumu, gan naudas trūkumu. Salīdzinot Fran­cijas karaļa labās īpašības un trūkumus, es vispirms gribu nomierināt savu sirdsapziņu, un tā mani attaisno.

Aramiss ieturēja pauzi. Viņš neapklusa, lai ieklausītos, vai kaut kas nav iztraucējis meža klusumu, bet gan lai sirds dziļumos vēlreiz pārbau­dītu izteiktās domas un dotu laiku tām iespiesties sarunu biedra prātā.

— Viss, ko dara Dievs, ir uz labu, — Vannas bīskaps turpināja. — Es par to esmu pilnīgi pārliecināts un tāpēc jau sen atzinis, ka viņa izvēle kritusi uz mani, likdama glabāt noslēpumu, kuru es palīdzēju jums atklāt. Dievam, kura rokās ir augstākais taisnīgums un kurš visu paredz, viņa dižajam darbam ievajadzējās asu, izturīgu ieroci, kas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā. Es esmu šāds ierocis. Manī ir gan nepieciešamais asums, gan neatlaidība, gan izturība; es vadu noslēpumā tītus cilvēkus, kuri par savu devīzi izvēlējušies paša Dieva vārdus: patiens quia aeternus pacie­tīgs, jo esmu mūžīgs.

Princis paskatījās uz savu sarunu biedru.

— Jūsu augstība, — Aramiss bilda, — es nojaušu, ka jūs nupat pa­cēlāt galvu un cilvēki, kurus es pieminēju un pār kuriem valdu, jūs pār­steidz. Jūs nezinājāt, ka runājat ar valdnieku. Jā, jūsu augstība, jums ir darīšanas ar valdnieku, kurš pārvalda pieticīgus dzīves pabērnus; pieti­cīgus, jo viņu spēks slēpjas pazemībā; dzīves pabērnus, jo šie cilvēki ne­kad vai gandrīz nekad nepļauj to, ko paši sējuši, un nebauda augļus, ko izaudzējuši. Viņi strādā augstākas idejas labā, pa kripatiņai krājot vare­nību, lai ar to apveltītu savu izredzēto. Pilienu pa pilienam viņi uzkrāj savus sviedrus, lai ap šo izredzēto izveidotos vesels mākonis, kuru viņam jāprot pārvērst oreolā, ko zeltī visas kristīgās pasaules troņu atmirdzums. Tāds cilvēks patlaban atrodas jums blakus, mans princi. Tagad jūs redzat, ka tikāt izvilkts no bezdibeņa, lai īstenotu diženu ieceri, un tās dēļ viņš grib pacelt jūs pāri jebkurai zemes varai un pat pāri sev pašam.

Princis viegli pieskārās Aramisa rokai.

— Jūs runājat par reliģiozo ordeni, kuru vadāt, — viņš sacīja. — No jūsu vārdiem es secinu, ka kādā dienā, kad jūs vēlēsieties gāzt to, ko pats pacēlāt, tas neprasīs pārmērīgas pūles, un jūsu ieceltais cilvēks pilnī­bā nonāks jūsu rokās.