Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Runājiet! Runājiet vien, es klausos! — Princis strauji teica, un šis straujums padarīja Aramisu domīgu.

— Lejas Puatu, — Vannas bīskaps turpināja, — es zinu kādu kan­tonu, ljē platībā tur plešas niedrēm un ūdenszālēm aizauguši ezeri; tajos ir mežiem klātas salas. Milzīgi purvi, ko niedrājs sedz kā bieza mantija, klusi un dziļi snauž zem dienvidu saules maigajiem stariem. Tur mīt da­žas zvejnieku ģimenes, kas dzīvo uz plostiem no papeļu un alkšņu stum­briem, un nesteidzīgi klejo pa šiem ūdeņiem. Peldošās mājiņas no vienas vietas uz otru pārvieto vējš. Kad tās nejauši piestāj krastā, aizmigušais zvejnieks no niecīgā grūdiena pat nepamostas. Reizēm zvejnieki arī paši vēlas sasniegt krastu; parasti tas notiek, kad tur ir daudz putnu, ko var šaut ar musketi vai noķert cilpā. Zivis pašas nāk viņu tīklos un atliek vienīgi izvēlēties lielāko. Ne pilsētnieks, ne kareivis, ne kāds cits šai malā nekad nenonāk. Maigās saules staros tur briest vīnogas, līdz to melnie vai gaišie ķekari pielīst ar saldu sulu. Tur jūs dzīvosiet kā pirmatnējais cilvēks. Jūs būsiet vienīgais valdnieks pār pinkainiem suņiem, makšķerēm, šautenēm un peldošu mājiņu. Tajā jūs nodzīvosiet ilgus gadus drošībā un pārticībā, neviena nepazīts un pilnīgi pārvērties. Princi; šajā makā ir tūks­toš pistoļu: tas ir vairāk nekā vajadzīgs, lai nopirktu visus purvus, par kuriem es stāstīju, un nodzīvotu tur tik daudz gadu, cik liktenis lems, un būtu pats bagātakais un laimīgākais no visiem turieniešiem. Pieņemiet manu priekšlikumu tikpat priecīgi un viegli, kā es to izsaku. Mēs neka­vējoties izjūgsim no karietes divus zirgus, un mans uzticamais kalps, mē­mais kučieris, jūs aizvedīs uz šo laimes zemi; naktīs jūs ceļosiet, bet die­nās atpūtīsieties. Es jutīšos apmierināts, zinādams, ka mans pakalpojums vismaz atbilst jūsu vēlmēm. Es būšu padarījis laimīgu kaut vienu cilvēku. Varbūt tas Dievam būs patīkamāk nekā, ja es būtu padarījis viņu varenu. Tas ir daudz grūtāk! Tātad — ko jūs man atbildēsiet, monsenjor? Te ir nauda. O, nešaubieties! Puatu jums nedraud nekādas briesmas, vienīgi varat saķert drudzi, bet arī tad vietējie dziednieki par jūsu pistoliem to izārstēs. Turpretim ja jūs liksiet uz otras kārts, tad riskējat tikt nogalināts uz troņa vai nožņaugts cietuma kamerā! Zvēru pie savas dvēseles un dzīvības! — tagad, apsvēris vienu un otru, es arī jūsu vietā noteikti svār­stītos.

— Kungs, — princis atbildēja, — pirms es pieņemu vienu vai otru lēmumu, es gribētu izkāpt no karietes, spert kāju uz cietas zemes un ieklausīties dabas balsī, kādu tai devis Dievs. Pēc desmit minūtēm es pateikšu savu atbildi.

— Ejiet, mans princi, — Aramiss sacīja, zemu un godbijīgi paklanī­damies: Filipa balss, izrunājot šos vārdus, bija skanējusi īsti karaliski un svinīgi.

Aramiss pirmais atstāja karieti un, atvēris jauneklim durvis, apstājās pie tām. Viņš redzēja, kā tas, drebēdams pie visām miesām, sper pirmos soļus sūnās. Šķita, ka nabaga gūsteknis vairs neprot staigāt pa zemi.

Tas notika 15. augustā ap vienpadsmitiem vakarā; debesis klāja smagi mākoņi, vēstīdami sliktu laiku un nejaudami nokjūt līdz zemei ne vis­mazākajam gaismas stariņam. Kad acis mazliet pierada pie apkārtējās tumsas, varēja izšķirt, kur beidzas ceļš un sākas pamežs — viss bija ne­caurredzami melns, tikai ceļš izcēlās kā tumšpelēka svītra. Zāles smarža un vēl spēcīgākā un svaigā ozolu dvesma, siltais gaiss, kas pēc tik dau­dziem gadiem glāstīja visu prinča ķermeni, neizsakāmā bauda justies brī­vam pļavās un mežos — tas viss bija tik vilinošs, ka, neskatoties uz savu atturību un pat noslēgtību, ko mēs centāmies lasītājam parādīt, jauneklis ļāvās jūtām un priecīgi un dziļi ievilka elpu.

Tad viņš lēnām paslēja vēl joprojām smago galvu augšup un alkatīgi tvēra dažādu aromātu piesātinātā gaisa plūsmas, kas lika viņa sejai pama­zām atbrīvoties no ierastā stinguma. Sakrustojis rokas uz krūtīm, it kā vēlētos apvaldīt šo vēl nekad neizjusto svētlaimi, viņš sajūsmā elpoja sev nepazīstamo gaisu, kāds vēdīja naksnīgajā mežā. Debesis, kurās var skatī­ties, ūdens čalošana, dzīvās būtnes, kuras, kā viņš juta, rosījās visapkārt, — vai tad tā nebija pati dzīve un vai Aramiss nebija neprātīgs, domādams, ka šai pasaulē var sapņot vēl par kaut ko citu?

Vilinošas ainas par dzīvi dabas klēpī, nepazīstot ne rūpes, ne bailes, ne svešas gribas uzspiestus ierobežojumus, laimīgu dienu virkne, kādu tēloja jaunekļa iztēle — jā, tas bija kārdinājums, kam nelaimīgais, savas kameras akmens sienās nomocītais un Bastīlijas smacīgajā gaisā slāpušais gūsteknis varēja padoties. Viņš, Aramiss, bija parādījis princim šo ēsmu, piedāvādams tūkstoš pistoļu, kas gaidīja karietē, gan arī apburto Ēdeni, kas slēpās Puatu biezokņos.

Tā domāja Aramiss, kurš neaprakstāmā uztraukumā vēroja klusos priekus, ko vienu pēc otra izbaudīja Filips, un redzēja, ka viņš aizvien dziļāk un dziļāk ieiet savas iztēles pasaulē. Princis patiešām bija tā ie­grimis domās, ka tikai viņa kājas turpināja mīdīt šo zemi, bet dvēsele cēlās augšup pie Dieva troņa pakāpes un lūdza dāvāt kaut vienu gaismas atspīdumu, lai varētu atrisināt savas šaubas, no kurām bija atkarīga viņa dzīvība vai nāve.

Vannas bīskapam tie bija drausmīgi mirkļi. Vēl nekad viņš nebija stāvējis aci pret aci ar nelaimi, kam varēja būt tik nozīmīgas sekas. Vai patiešām šai tēraudcietajai dvēselei, kas bija pārliecināta, ka nepastāv ne­pārkāpjami šķēršļi, un kā pa jokam tika galā ar visiem' tiem, kas nezināja, ko nozīmē būt vājai un uzvarētai, vai tagad tai lemta neveiksme šajā dižajā iecerē, un tikai tāpēc, ka netika paredzēts iespaids, kādu uz cilvēka miesu var radīt spirgta vēja vēdītas koku lapas.

Izmisums un šaubas bija piekalušas Aramisu vienā vietā, no kuras viņš saspringti sekoja Filipa dvēseles plosošajai cīņai, kurā sadūrās divi, viens otram naidīgi noslēpumaini eņģeļi.

Šīs mocības turpinājās tieši desmit minūtes, ko jauneklis bija lūdzis Aramisam. Visas šīs desmit minūtes, kas gan Filipam, gan Aramisam šķita kā mūžība, Filips neatrāva savas skumjās, miklās un lūdzošās acis no debesīm, bet Aramisa acis neatlaidīgi urbās Filipā alkatīgā dedzībā un uzvaras kārē.

Pēkšņi jaunais cilvēks nolaida galvu, un viņa domas atgriezās uz ze­mes. Varēja manīt, ka viņa skatiens kļuva aizvien cietāks, piere saraucās, mute skarbi un apņēmīgi sakniebās; tad viņa acis atkal sastinga. Šoreiz tajās atspīdēja pasaulīgā godkāre, tās atgādināja sātana skatienu, ar kādu viņš kārdināja Jēzu, piedāvādams no kalna virsotnes zemes valstību un varu. Aramisa seja atplauka. Filips ar ātru un nervozu kustību satvēra viņa roku.

— Ejam, — viņš izteica, — ejam pēc Francijas kroņa.

— Vai tas ir jūsu lēmums, princi? — Aramiss noprasīja.

— Jā.

— Nelokāms?

Filips neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš paskatījās uz bīskapu, kā jautādams: vai tad drīkst atkāpties no jau pieņemta lēmuma?

— Tādi skatieni kā tas, ko jūs tikko pievērsāt man, iezīmē raksturu, it kā tas būtu iededzināts ar uguni, — Aramiss teica, noliekdamies pār Filipa roku. — Jūs būsiet dižens monarhs, monsenjor, varat man ticēt!

— Lūdzu, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Šķiet, es jau minēju, ka vēlos noskaidrot divas būtiskas lietas: pirmkārt, kādas grūtības un bries­mas mūs sagaida, un uz to jūs atbildējāt. Otrkārt, kādi būs jūsu notei­kumi? Tagad jūsu kārta, d'Erblē kungs.