Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Teikšu, ka es esmu laimīgs un lepns kaut vai tāpēc, ka izpratu jūsu ieceri, d'Erblē kungs, jūs būsiet kardināls un es jūs iecelšu par pir­mo ministru. Pēc tam jūs man norādīsiet, kas jādara, lai jūs ievēlētu par pāvestu, un es to izdarīšu. Prasiet no manis kādas garantijas vien vēlaties.

— Tas ir lieki. Visa mana rīcība būs vērsta jūsu labā; es nepakāpšos nevienu pakāpienu, nevilkdams līdz arī jūs; es vienmēr būšu pietiekami tālu, lai neradītu jūsos skaudību, un pietiekami tuvu, lai darbotos jūsu labā un prastu novērtēt jūsu draudzību. Visi līgumi mūsu pasaulē nav droši un tiek pārkāpti tāpēc, ka tajos parasti domāts tikai par vienas puses interesēm. Starp mums nebūs nekā tamlīdzīga, un man nav vaja­dzīgas jūsu garantijas.

— Tātad… mans brālis… pazudīs?

— Jā. Mēs viņu nolaupīsim gulošu. Pietiek nospiest pogu un viņam ierādītās istabas grīda nolaidīsie lejup. Viņš aizmigs ar kroni, bet pa­modīsies cietumā. No tā brīža jūs būsiet vienīgais valdnieks, un jūsu gal­venā vēlēšanās būs saglabāt mani savā tuvumā.

— Tas tiesa! Te būs mana roka, d'Erblē kungs.

— Jūsu majestāte, atļaujiet man godbijībā noslīgt ceļos. Tai dienā, kad jūsu pieri rotās kronis, bet manu — tiāra, mēs noskūpstīsim viens otru.

— Noskūpstiet mani jau tagad, šodien, un esiet kaut kas vairāk nekā tikai dižens, meistarīgs un izcils ģēnijs: esiet labs pret mani, esiet mans tēvs.

To klausīdamies, Aramiss izjuta gandrīz vai maigumu. Viņam šķita, ka sirdī mostas kādas līdz šim nepazītas jūtas, bet šis iespaids tikpat ātri izgaisa.

„Viņa tēvs! — bīskaps nodomāja. — Jā, svētais tēvs!"

Abi atgriezās karietē, kas ātri aizripoja pa ceļu uz Volevikontu.

Volevikontas pils atradās vienu ljē no Melēnas. To bija cēlis Fukē 1653. gadā. Tolaik Francijā gandrīz nemaz nebija naudas. Visu aprija Mazarīni, bet Fukē tērēja tikai pārpalikumu. Strap citu, dažiem pat viņu vājības nes augļus, un trūkumi izrādās derīgi. Fukē ieguldīja šai celtnē miljonus un viņam izdevās tās celtniecībā iesaistīt trīs slavenus cilvēkus: arhitektu Levo*, parku arhitektu Lenotru un telpu dekoratoru Lebrēnu.

Ja Vo pilij vispār var kaut ko pārmest, tad tie ir milzīgie izmēri un pārmērīgā greznība. Līdz pat mūsu dienām Vo pils jumtu mēra arpānos, un tā labošana tagad, kad naudasmaki ir tikpat sekli kā pats laikmets, var izputināt katru.

Šis nams, kas tika celts pavalstniekam, vairāk līdzinās pilij nekā tās, kuras Volsī bija spiests uzdāvināt savam pavēlniekam, lai neizraisītu viņa dusmas.

Ja vajadzētu parādīt, kur šīs pils bagātība un daile izpaužas sevišķi spilgti, un ja kaut ko varētu vērtēt vēl augstāk nekā plašās, lieliskās zāles, apzeltījumus, gleznu un skulptūru pārpilnību, tad tie būtu Vo pils dārzi un parki. Strūklakas, kuras 1653. gadā šķita kā brīnums, vēl joprojām palikušas tādas pašas; to var teikt arī par ūdens kaskādēm, kas sajūsmi­nājušas visus Eiropas karaļus un prinčus.

Skiderī teica, ka pils dārzu laistīšanai Fukē sadalījis upi tūkstoš strūk­lakās un pēc tam no šīm strūklakām izveidojis veselas straumes.

Lieliskā pils bija sagatavojusies uzņemt monarhu,, ko dēvēja par diže­nāko karali pasaulē. Fukē draugi bija atveduši šurp, ko nu katrs spēja: viens aktierus un dekorācijas, otrs gleznotājus un skulptorus, trešais asas spalvas meistarus.

Vesela kalpu armija mazās grupiņās šaudījās pa zālēm un plašajiem gaiteņiem, bet no rīta atbraukušais Fukē apstaigāja pili, uzmanīgi visu vērodams, un deva pēdējos rīkojums pārvaldniekiem, kuri savu apskati jau bija beiguši.

Kā jau teicām, bija 15. augusts. Bronzas un marmora dievu pleci atspīdēja saules staros. Baseinos sila ūdens, un dārzos nobrieda brīnišķīgi persiki. Piecdesmit gadus vēlāk dižais karalis tos atcerējās ar nožēlu, kad Marli dārzos, kas Francijai izmaksāja divreiz dārgāk nekā Fukē Vo pils, nebija atrodamas labas persiku šķirnes:

— Ak, jūs netikāt nogaršojis Fukē kunga persikus, jūs vēl esat pārāk jauns.

Ak, cilvēku atmiņa! Kādas vārdu fanfaras! Ak pasaulīgā slava! Lie­liski apzinādamies savu vērtību, pārņēmis visu Nikolā Fukē īpašumu, ie­skaitot Lenotru un Lebrēnu, licis pašam Fukē līdz mūža galam smakt cietumā, viņš atcerējās vienīgi sava notriektā, aizmirstā un iznīcinātā ie­naidnieka persikus! Fukē bija izkaisījis trīsdesmit miljonus savos baseinos, tēlnieku darbnīcās, dzejnieku tintnīcās un mākslinieku mapēs, bet tik un tā viņa cerības palikt ļaužu atmiņā izrādījās veltīgas. Turpretim pietika karalim ieraudzīt sārtu un sulīgu persiku, lai viņa atmiņā ataustu Fran­cijas pēdējā superintendanta skumjā ēna.

Pārliecināts, ka gan jau Aramiss būs visu sagatavojis lielā atbraucēju pūļa uzņemšanai, pārbaudījis sardzi pie visiem vārtiem un durvīm un ie­kārtojis visas nepieciešamās telpas, Fukē nodarbojās ar svinību programas pārbaudi: Gurvils rādīja, kur būs uguņošana un iluminācija, Moljērs aiz­veda viņu uz teātri. Pabeidzis kapelas, viesistabu un galeriju apskati, no­gurušais Fukē uz kāpnēm sastapās ar Aramisu. Prelāts pamāja, lai viņš apstājas.

Superintendants piegāja pie sava drauga un tas aizveda viņu pie lielas gleznas, kuru patlaban steidza pabeigt. Nosvīdis un nosmērējies ar krā­sām, nogurušais, bet iedvesmas pilnais Lebrēns pabeidza pēdējos otas vilcienus. Tas bija karaļa portrets parādes kostīmā, tai pašā, ko Perserēns atļāva Aramisam apskatīt.

Fukē apstājās pie gleznas; šķita, ka tā ir dzīva — attēlotais cilvēka ķermenis izstaroja siltumu un svaigumu. Superintendants apskatīja por­tretu, novērtēja meistarību, ar kādu tas bija radīts un, acumirklī nespē­dams citādi atalgot šo Herakla darbu, sirsnīgi apskāva gleznotāju. Super­intendants gan sabojāja tērpu tūkstoš pistoļu vērtībā, toties uzmundrināja Lebrēna dvēseli.

Mākslienieku šis mirklis iepriecināja, toties Perserēnu saskumdināja. Drēbnieks kopā ar citiem pavadīja Fukē un visvairāk gleznā jūsmoja par kostīmu, ko bija šuvis viņa majestātei, kas, kā viņš teica, bija īsts mākslas darbs, kuram līdzīgu varbūt varētu atrast vienīgi Fukē kunga garderobē.

Perserēna žēlabas par sabojāto kostīmu pārtrauca signāls no pils jum­ta. Līdzenumā aiz Melēnas novērotāji bija pamanījuši karaļa eskortu; viņa majestāte tuvojās Melēnai; viņam sekoja gara kariešu un jātnieku virkne.

— Pēc stundas, — Aramiss paskatījās uz Fukē.

— Pēc stundas, — tas smagi nopūtās.

— Un tauta vēl jautā, kam vajadzīgas šīs karaļa svinības! — Vannas bīskaps noteica, liekuļoti iesmiedamies.

— Es gan nepiederu pie tautas, bet arī es uzdodu sev to pašu jau­tājumu.

— Monsenjor, pēc divdesmit četrām stundām es jums uz to atbil­dēšu. Tagad pasmaidiet, šodien taču ir līksma diena.

— Ziniet, d'Erblē, ticiet vai ne, — superintendants dedzīgi noteica, rādīdams uz Ludviķa eskortu tālumā, — viņš mani nemīl,un arī es neiz­jūtu pret viņu diez cik kvēlu mīlestību, bet patlaban, kad viņš tuvojas manai mājai, nezin kāpēc, es pats to nevaru izskaidrot, bet viņš man šķiet gandrīz svēts; viņš ir mans karalis un dārgs man.

— Dārgs? Tas ir īstais vārds! — Aramiss atkārtoja, spēlēdamies ar vārdiem.

— Nesmejieties, d'Erblē, es zinu, ka iemīlētu viņu, ja vien viņš to vēlētos.

— Jums to vajadzētu teikt nevis man, bet Kolbēram.