Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kādi noteikumi, princi?

— Protams. Tādi sīkumi man neliks apstāties pusceļā, un ceru, ka jūs mani neapvainosiet, domādams, ka esmu tik naivs un noticēšu, ka jūs neesat ieinteresēts mūsu pasākumā. Tādēļ necentieties izvairīties un iz­sakiet savas vēlmes bez bailēm.

— Labi, es esmu gatavs, princi. Kad jūs kļūsiet par karali…

— Kad?

— Rītvakar, vai, pareizāk sakot, naktī.

— Izstāstiet, kā tas notiks.

— Labprāt, bet vispirms atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu, jūsu augstība.

— Uzdodiet.

— Es aizsūtīju pie jūsu augstības uzticamu cilvēku, kuram vajadzēja jums nodot piezīmju burtnīcu; šīs piezīmes tika uzrakstītas, lai jūsu aug­stībai rastos iepsēja pamatīgi iepazīt tās personas, kuras ir un būs jūsu galmā.

— Es izlasīju šīs piezīmes.

— Uzmanīgi?

— Es zinu tās no galvas.

— Un vai jūs tās sapratāt? Piedodiet, bet es tomēr atļaujos to jautāt nelaimīgajam gūsteknim, kas tik ilgi bijis ieslodzīts Bastīlijā.

— Tad varat mani iztaujāt; es būšu skolnieks, kurš skolotājam atbild uzdoto.

— Mans princi, sāksim ar jūsu ģimeni.

— Ar manu māti Austrijas Annu? Ar visām viņas nelaimēm un likte­nīgo kaiti? O, es viņu pazīstu!

— Jūsu otrs brālis? — Aramiss paklanīdamies vaicāja.

— Piezīmē jūs bijāt pievienojis portretus, un tie bija uzzīmēti tik prasmīgi, ka pēc tiem es iepazinu cilvēku raksturus, viņu dzīvi un tiku­mus, kurus jūs man aprakstījāt. Mans brālis princis ir skaists brūnēts ar bālu seju; viņš nemīl savu sievu Henrieti, kuru es, Ludviķis XIV kādu laiku mazliet mīlēju un kurā es vēl joprojām esmu nedaudz iemīlējies, kaut gan viņa man lika liet rūgtas asaras todien, kad gribēja padzīt La­valjēras jaunkundzi.

— No viņas, mans princi, jums vajadzēs piesargāties, — Aramiss brī­dināja. — Lavaljēra no sirds mīl pašreizējo valdnieku. Mīlošu sievieti nav viegli piemānīt.

— Viņai ir gaiši mati, zilas, maigas acis, kas palīdz man ieskatīties viņas dvēselē. Viņa mazliet pieklibo un katru dienu man raksta vēstules, uz kurām es lieku atbildēt de Sentenjana kungam.

— Vai jūs viņu labi iegaumējāt?

— Tā, it kā būtu redzējis pats savām acīm. Pēdējos dzejoļus, ko viņa veltīja man, es zinu tikpat labi kā paša rakstītos.

— Lieliski. Vai jūs pazīstat savus ministrus?

— Kolbērs ir neglīts, drūms, bet tomēr gudru seju; viņam ir zema piere; liela, smagnēja galva.

— Par Kolbēru varam nerunāt.

— Protams, jo jūs laikam lūgsiet viņu izraidīt, vai ne?

Aramiss bija sajūsmināts un pauda to izsaucienā:

— Jūs patiešām būsiet dižens monarhs, mans princi.

— Jūs redzat, ka es esmu iemācījies uzdoto, — princis pasmaidīja, — un ar dievpalīgu un jūsu palīdzību tikšu galā.

— Ir vēl viens acu pāris, no kura jums jāuzmanās, mans princi.

— Jā, tās ir d'Artanjana kunga acis, kurš ir musketieru kapteinis un jūsu draugs?

— Jāatzīst, ka tā.

— Tas, kurš pavadīja Lavaljēru uz Šaijo; kurš lādē nogādāja Monku pie karaļa Kārļa II un tik labi kalpoja manai mātei. Francijas tronis vi­ņam ir daudz parādā, lai neteiktu, ka visu. Vai jūs gribēsiet, lai izraidu arī viņu?

— Nekad, mans princi. Es pats viņam visu izstāstīšu, kad pienāks laiks. Pagaidām no viņa jāpiesargās, jo mēs abi tiksim notverti un no­galināti, ja viņš mūs atklās pats. D'Artanjans rīkojas ātri.

— Ņemšu to vērā. Tagad parunāsim par Fukē kungu. Ko jūs vēlaties, lai es izdaru viņa labā?

— Piedodiet, varbūt jums liekas, ka es neesmu pietiekoši godbijīgs, visu laiku izprašņādams?

— Jums tas jādara un patlaban tās ir jūsu tiesības.

— Pirms mēs sākam runāt par Fukē kungu, man jums jāatgādina par vēl vienu manu draugu.

— Par di Valona kungu, Francijas Heraklu? Viņš tiks nodrošināts.

— Nē, es nedomāju viņu.

— Tātad par grāfu de Lafēru?

— Un arī par viņa dēlu, kurš kļuvis par visu mūsu četru dēlu.

— A, par to jaunekli, kurš mirst aiz mīlestības pret Lavaljēru un kuram mans brālis tik nelietīgi atņēmis iemīļoto! Varat būt mierīgs, es panākšu, ka viņa atgriezīsies pie tā. Sakiet man, d'Erblē kungs: vai viegli aizmirst sāpes, ko nodarījusi iemīļotā? Vai var piedot sievietei, kura tevi pievīlusi? Vai tā ir franču dvēseles īpatnība, vai arī raksturīga cilvēka sirdij vispār?

— Cilvēks, kurš mīl tik dziļi kā Rauls, parasti aizmirst savas iemīļotās pārkāpumu, bet es nudien nezinu, vai Rauls to aizmirsīs.

— Es par to parūpēšos. Vai jūs par savu draugu gribējāt teikt tikai

to?

— Jā.

— Tad pāriesim pie Fukē kunga. Par ko, jūsuprāt, viņu vajadzētu iecelt?

— Viņš bija superintendants, un lai tad paliek šajā amatā arī turp­māk.

— Labi! Bet tagad viņš ir premjerministrs.

— Ne gluži.

— Tik nezinošam un biklam karalim kā man ārkārtīgi nepieciešams premjerministrs.

— Bet vai jūsu majestātei nebūs vajadzīgs draugs?

— Mans vienīgais draugs esat jūs, un tikai jūs.

— Vēlāk jums radīsies arī citi, bet es ceru, ka neviens no tiem ne­pārspēs mani uzticībā un rūpēs par jūsu slavu.

— Jūs kļūsiet par manu premjerministru.

— Tikai ne uzreiz, mans princi. Tas radītu liekas runas un aizdo­mas.

— Marijas Mediči, manas vecāsmātes premjerministrs bija Rišeljē, kurš bija tikai Lionas bīskaps, tāpat kā jūs esat Vannas bīskaps. Starp citu, pateicoties karalienes gādībai, viņš drīz vien kļuva par kardinālu.

— Būs labāk, ja es kļūšu par premjerministru pēc tam, kad jūs iecel­siet mani par kardinālu, — Aramiss paklanīdamies iebilda.

— Ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem jūs tas būsiet, d'Erblē kungs. Tā kā tas ir ļoti maz, jūs mani nemaz neaizskarsiet, ja prasīsiet vairāk, toties apbēdināsiet, ja ar to apmierināsieties.

— Es patiešām ceru uz kaut ko vairāk, princi.

— Tad pasakiet!

— Fukē kungs vairs nedarbosies ilgi, viņš ātri noveco. Viņš mīl bau­das, tiesa, viņš tās prot apvienot ar saviem pienākumiem, tāpēc viņā vēl šis tas saglabājies no jaunības. Tas izzudīs bez pēdām, tikko viņu skars pirmās bēdas vai slimība. Mēs varam viņu izglābt no bēdām, jo viņš ir ar cēlu dvēseli, bet nav mūsu spēkos glābt viņu no slimības. Tātad iz­lemts. Kad jūs būsiet samaksājis Fukē kunga parādus un savedis kārtībā valsts finanses, Fukē paliks valdnieks savā galmā — starp dzejniekiem un māksliniekiem. Mēs viņu nodrošināsim ar līdzekļiem. Tad es kļūšu par jūsu karaliskās majestātes premjerministru un varēšu padomāt par jūsu un savām interesēm.

Jauneklis uzmeta savam sarunu biedram ciešu skatienu.

— Kardināls Rišeljē, par kuru mēs runājām, — Aramiss turpināja, — pieļāva nepiedodamu kļūdu, cenzdamies pārvaldīt tikai Franciju. Viņš at­stāja uz viena troņa divus karaļus — Ludviķi XIII un sevi, kaut gan daudz ērtāk būtu bijis katram sēdēt savā tronī.

— Katram savā? — jauneklis domīgi atkārtoja.

— Padomājiet, — Aramiss mierīgi turpināja, — kardināls, Franci­jas premjerministrs, kurš bauda viskristīgākā karaļa žēlastību un atbalstu; kardināls, kuram viņa valdnieks karalis neliedz savus dārgumus, savu ar­miju un savu padomu — tādam garīdzniekam galīgi nebūtu taisnība, ja viņš visas šīs iespējas izmantotu tikai Francijā. Turklāt, princi, — Aramiss cieši ieskatījās Filipam acīs, — jūs nebūsiet tāds kā jūsu tēvs — izlutināts, gurds un vājš karalis. Jūs būsiet uzņēmīgs un gudrs karalis. Jums būs par maz ar esošo un par šauru kopā ar mani. Mūsu draudzību nedrīkst, es neteikšu — traucēt, bet pat tikai aptumšot neviena doma, ko slepenībā lolotu kāds no mums. Es jums dāvināšu Francijas, bet jūs man — Svētā Pētera troni. Kad jūsu godīgo, stingro un labi apbruņoto roku atbalstīs tāds pāvests kā es, tad gan Kārlis V [15] , kam piederēja divas trešdaļas pasaules, gan Kārlis Lielais [16] , kurš valdīja pār visu pasauli, šķitīs niecīgi salīdzinājumā ar jums. Man nav ne ģimenes saistību, ne aizspriedumu; es necentīšos panākt, lai jūs vajātu ķecerus vai iesaistītos dinastiju karos. Es teikšu: „Visums pieder mums: man — dvēseles, jums — miesa." Tā kā es miršu agrāk par jums, jūs mantosiet arī manu daļu. Ko jūs teiksiet par manu plānu, princi?