Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kolbēram? — Fukē iesaucās. — Kāpēc?

— Tāpēc, ka, kļuvis par superintendantu, viņš jums piešķirs pensiju no karaļa personiskajiem līdzekļiem.

Aramiss izsmējīgi palocījās.

— Kurp jūs? — sadrūmušais Fukē noprasīja.

— Uz savu istabu, monsenjor; man jāpārģērbjas.

— Kur jūs esat apmeties, d'Erblē?

— Zilajā istabā otrajā stāvā.

— Tajā, kas atrodas virs karaļa apartamentiem?

— Jā.

— Kāpēc jūs izvēlējāties tik neērtu vietu? Tur jūs nevarēsiet pat pa­kustēties.

— Monsenjor, naktīs es guļu vai arī gultā lasu.

— Bet jūsu ļaudis?

— O, man līdz ir tikai viens.

— Tik maz?

— Man nevajag nevienu, izņemot priekšā lasītāju. Sveiki, monsenjor. Nepārpūlieties, mans draugs. Pataupiet spēkus viņa majestātes karaļa sa­gaidīšanai.

— Mēs taču vēl tiksimies? Bet kur ir jūsu draugs di Valons?

— Es viņam ierādīju istabu blakus savējai. Viņš ģērbjas.

Fukē atvadījās ar galvas mājienu un smaidu, tad aizgāja kā virspa­vēlnieks, kam pirms ienaidnieka tuvošanās jāpārbauda posteņi.

Karalis iejāja Melēnā ar nodomu tikai izbraukt tai cauri. Jaunais valdnieks alka pēc izpriecām. Brauciena laikā viņš tikai pāris reizes bija manījis pavīdam Lavaljēru un, nojauzdams, ka nevarēs ar viņu parunāties ātrāk kā vienīgi dārzā naktī pēc visām ceremonijām, steidzās ātrāk nokļūt Vo un apmesties savās istabās. Lolodams šos plānus, viņš bija piemirsis savu musketieru kapteini un Kolbēru.

Tāpat kā nimfa Kalipso* nespēja nomierināties pēc Ulisa aizceļo­šanas, arī mūsu gaskonis bez gala uzdeva sev jautājumu, kāpēc Aramisam vajadzēja, lai Perserēns parāda viņa majestātes jaunos tērpus.

„Katrā ziņā mans draugs Vannas bīskaps to nedarīja tāpat vien," — viņš pie sevis atkārtoja.

Tomēr viņš veltīgi lauzīja galvu.

D'Artanjana prāts bija rūdījies neskaitāmās galma intrigās, un viņš zināja Fukē stāvokli varbūt pat labāk nekā pats Fukē, tāpēc, izdzirdis par gaidāmajiem svētkiem, kas liktos izšķērdīgi pat bagātniekam un bija galīgi neiedomājami un neprātīgi tādam, kurš jau izputējis, musketieris kļuva aizdomīgs. Turklāt Aramisa klātbūtne, kurš bija pametis Belilu un kļuvis par Fukē galveno rīkotāju, viņa nepārtrauktā iejaukšanās super­intendanta darīšanās, braucieni pie Bezmo — tas viss nodarbināja d'Ar­tanjanu jau vairākas nedēļas.

„Tādu cilvēku kā Aramiss visvieglāk pieveikt ar zobenu rokā, — viņš domāja. — Kamēr Aramiss vēl bija karavīrs, varēja cerēt tikt ar viņu

Nimfa Kalipso — tēls Homēra „Odisejā", burve, kas dzīvoja Ogi- gijas salā, pie kuras vētra atdzina Odiseja kuģi, atgriežoties no Trojas uz dzimteni. Odisejs pavadīja pie Kalipso septiņus gadus.

galā. Tagad, kad viņu sedz divkāršas bruņas, jo viņš nēsā ari talāru, viss pagalam! Ko viņš īsti nodomājis?"

D'Artanjans gudroja:

„Ja viņš izplānojis gāzt Kolbēru un neko vairāk, tad kāda man tur darīšana? Ko viņš vēl var gribēt?"

Musketieris pakasīja pakausi, šo savu auglīgo augsni, no kuras bija nācis ne mazums spožu domu. Viņam ienāca prātā, ka būtu labi parunāt ar Kolbēru, bet draudzība un senais zvērests viņu pārāk cieši saistīja ar Aramisu. Viņš atmeta šo nodomu. Bez tam kapteinis ienīda finansistu. Viņš gribēja atklāt savas aizdomas karalim, bet Ludviķis neko nesaprastu, jo tās šķita pārāk neticamas.

Tad viņš izlēma pie pirmās izdevības runāt ar pašu Aramisu.

„Es izteikšu viņam savu neizpratni pēkšņi, negaidīti un tieši, — mus­ketieris prātoja. — Es pratīšu aizkustināt viņa sirdi, un viņš man pa­teiks… jā, ko tad? Velns mani rāvis, kaut ko jau pateiks, jo tur tomēr kaut kas slēpjas!"

Mazliet nomierinājies, d'Artanjans sāka gatavoties braucienam, sevišķi rūpēdamies, lai karaļa konvojs, kas tolaik vēl bija neliels, būtu labi apbru­ņots un to vadītu uzticams komandieris. Pateicoties kapteiņa pūlēm, kara­lis iejāja Melēnā savu musketieru, šveiciešu un franču gvardu nodaļas pavadībā. Kortežs līdzinājās mazai armijai. Kolbērs ar patiesu prieku vē­roja karavīrus, gan atrazdams, ka to skaitu vajadzētu palielināt vismaz par trešdaļu.

— Kāpēc? — karalis brīnījās.

— Lai izrādītu godu Fukē kungam, — Kolbērs atbildēja.

„Lai ātrāk viņu pilnīgi izputinātu," — d'Artanjans nodomāja.

Karavīri iejāja Melēnā: ievērojamākie pilsētnieki pasniedza karalim

pilsētas atslēgas un uzaicināja pagodināt pilsētu, izdzerot rātsnamā vīna kausu. Karalis nebija gaidījis tādu aizķeršanos un dusmās pietvīka.

— Kādam muļķim man jāpateicas par šo aizkavēšanos, — viņš caur zobiem nošņāca, kamēr pilsētas vecākais turēja savu runu.

— Man jau nu ne, — d'Artanjans atbildēja. — Domāju, ka Kolbēra kungam.

Kolbērs izdzirdēja savu vārdu.

— Ko d'Artanjana kungs vēlas? — viņš apvaicājās, pagriezdamies pret gaskoni.

— Es gribēju zināt, vai tas bijāt jūs, kas sarīkoja šo karaļa pacie­nāšanu ar vietējo vīnu?

— Jā, kungs, es.

— Tātad karalis apveltīja ar titulu tieši jūs.

— Ar kādu titulu, kungs?

— Pag… ļaujiet atcerēties… stulbenis… nē, nē… ak, jā — muļķis; tieši tā viņa majestāte nosauca to, kam jāpateicas par Melēnas vīnu.

Izšāvis šo dzēlību, d'Artanjans paplikšķināja sava zirga kaklu. Kolbēra platā seja piepūtās kā ādas maiss, kad tajā ielej vīnu. Redzēdams viņa dusmas, d'Artanjans nedomāja palikt pusceļā. Orators joprojām runāja, un karalis kļuva acīmredzami sarkanāks.

— Nudien, karali vēl ķers trieka, — musketieris flegmātiski notei­ca. — Kāda velna pēc jūs to visu izdomājāt, Kolbēra kungs? Jums galīgi neveicas.

— Kungs, — finansists saslējās, — šo domu man iedvesa patiesas rūpes.

— Ak tā!

— Melēna ir lieliska, brīnišķīga pilsēta, kas godīgi maksā nodokļus, tāpēc to nevajag apvainot.

— Ko jūs sakāt! Es neesmu finansists un jāatzīstas, ka sapratu jūsu rīcību pavisam citādi.

— Kā tad?

— Es nolēmu, ka jūs gribat pakaitināt Fukē kungu, droši vien viņš jau kļūst nepacietīgs, vērodams mūs no saviem torņiem.

Tas bija tiešs trāpījums. Kolbērs sašļucis pagāja nostāk. Par laimi, pilsētas vecākā runa beidzas. Karalis izdzēra vīnu, un kortežs sāka kustē­ties. Viņa majestāte kodīja lūpas, jo tuvojās jau vakars un līdz ar to izgaisa cerība uz pastaigu kopā ar Lavaljēru.

Galmam vajadzēja četras stundas, lai sasniegtu Vo, ievērojot visas ceremonijas. Svildams nepacietībā, Ludviķis XIV steidzināja karalienes, jo gribēja nonākt galā vēl ar gaismu; kad visi jau bija sagatavojušies do­ties ceļā, vēlreiz radās negaidīti šķēršļi.

— Vai karalis nepaliks nakšņot Melēnā? — Kolbērs klusi pajautāja d'Artanjanam.

Kolbēram neveicās jau visu dienu, un arī šis jautājums musketieru kapteinim nebija īsti vietā. D'Artanjans nojauta, ka viņa majestāte nezina, kur dēties. Viņš negribēja, lai karalis ierastos Vo bez kārtīgas apsardzes; pilnīgi nepieciešami bija, lai Ludviķis XIV tur ierastos ar visu konvoju pilnā sastāvā. No otras puses, viņš juta, kā nepacietīgo karali kaitināja visas šīs aizķeršanās. Kā lai tiek ārā no šīs ķibeles? D'Artanjans izmanto­ja Kolbēra teikto un aizveda viņu pie karaļa.

— Valdniek, — viņš ieteicās, — Kolbēra kungs jautā, vai jūsu majes­tāte nepaliks nakšņot Melēnā?