Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ir dažāda veida neprātības, — d'Artanjans turpināja, — bet jū­sējās, taisnību sakot, es neatbalstu. Vakariņas, balle, koncerts, izrāde, ka­ruselis, ūdenskritumi, uguņošanas un iluminācijas — es piekrītu, tas viss ir labi un brīnišķīgi. Bet vai tad jums ar šiem izdevumiem nepietika? Vai vajadzēja…

— Ko?

— Vai vajadzēja, piemēram, visiem jūsu cilvēkiem šūt jaunus tērpus?

— Jā, jums taisnība. Es to pašu aizrādīju Fukē kungam; viņš man atbildēja, ka, būtu viņš bagāts, tad karaļa uzņemšanai celtu pilnīgi jaunu pili, jaunu, sākot no pagrabiem līdz pat vēja rādītājiem uz jumta, ar pil­nīgi jaunu iekārtu, un ka pēc viņa majestātes aizbraukšanas liktu to visu nodedzināt, lai… lai tā vairs nevarētu kalpot kādam citam.

— Tie ir murgi un nekas vairāk!

— Es viņam teicu to pašu, bet Fukē paziņoja: „Ja kāds man ieteiks būt taupīgam, es to uzskatīšu par savu ienaidnieku."

— Tad viņš ir galīgi traks! Un vēl portrets!

— Kāds portrets? — Aramiss pārjautāja.

— Karaļa portrets, pārsteigums…

— Kāds pārsteigums?

— Kura dēļ jūs no Perserēna paņēmāt audumu paraugus. D'Artanjans apklusa. Bulta bija izšauta; atlika noskaidrot, cik trāpīgi

viņš mērķējis.

— Tas bija tikai pieklājības pēc, — Aramiss atteica. D'Artanjans piecēlās, piegāja pie sava drauga, saņēma viņa rokas un,

skatīdamies tieši acīs, teica:

— Aramis, vai jūs mani vēl kaut mazliet mīlat?

— Protams.

— Tādā gadījumā izdariet man kādu pakalpojumu. Pasakiet, kādēļ jūs paņēmāt no Perserēna audumu paraugus?

— Aiziesim un pajautāsim nabaga Lebrēnam, kurš noņēmās ar šo portretu divas diennaktis, ne acu neaizvēris.

— Aramis, lai citi tam tic, bet tikai ne es…

— Nudien, d'Artanjan, jūs mani pārsteidzat!

— Esiet pret mani atklāts. Pasakiet taisnību: jūs taču negribat, lai ar mani notiek kaut kas pavisam nepatīkams?

— Dārgais draugs, tas ir neaptverami! Kādas velnišķīgas aizdomas jums radušās?

— Vai jūs ticat manam instinktam? Agrāk jūs tam ticējāt. Tad, lūk, instinkts man vēsta, ka jums ir kaut kādi slepeni nodomi.

— Man! Nodomi!

— Bez šaubām, es nevaru apgalvot, ka esmu pārliecināts.

— Protams!

— Kaut gan es neesmu pārliecināts, tomēr varu apzvērēt, ka man ir taisnība.

— Jūs mani dziļi sarūgtināt, d'Artanjan. Ja man būtu kādi slēpjami nodomi, tad es par tiem klusētu, vai ne? Toties, ja mani nodomi prasītu, lai es tos jums atklāju, tad es to izdarītu arī bez jūsu atgādinājuma.

— Nē, Aramis, mēdz būt nodomi, kurus var atklāt tikai īstajā brīdī.

— Tātad īstais brīdis vēl nav pienācis, — bīskaps smiedamies uzķēra.

D'Artanjans bēdīgi pašūpoja galvu.

— Ak, draudzība! — viņš noteica. — Tukšs vārds, vairāk nekas! Ma­nā priekšā stāv cilvēks, kurš ļautu saplosīt sevi gabalos manis dēļ.

— Protams, — Aramiss cildenā vienkāršībā apstiprināja.

— Un šis pats cilvēks, kas manā labā ziedotu visas savas asinis, ne­grib man atklāt pat niecīgu savas dvēseles stūrīti. Es vēlreiz atkārtoju, ka draudzība nav nekas vairāk par ēnu, kā viss, kas spīd tikai pa gabalu.

— Nesakiet tā par mūsu draudzību, — bīskaps stingri un pārliecinoši atbildēja. — Tā nav tāda, kā jūs tikko aprakstījāt.

— Paskatieties, Aramis: mēs te esam trīs no mūsu četrinieka. Jūs mani mānāt, es turu jūs aizdomās, bet Portoss… Portoss guļ. Labs trio, vai ne? Un tas ir viss, kas mums palicis!

— D'Artanjan, varu jums teikt tikai vienu un esmu gatavs to apzvērēt pie Bībeles: es jūs mīlu tāpat kā agrāk. Ja arī reizēm es neesmu īsti atklāts pret jums, tad tas ir tikai citu, bet nevis jūsu vai manis dēļ. Visur, kur man veiksies, arī jums pienāksies daļa. Apsoliet man tādu pat labvēlību.

— Ja es nemaldos, draugs, tad jūs tikko izteicāt cildenus vārdus.

— Varbūt.

— Jūs piedalāties sazvērestībā pret Kolbēru. Ja runa ir tikai par to, pasakiet man atklāti: manās rokās ir instruments, ar kuru izraut šo zobu.

Aramiss nevarēja apslēpt nicīgu smaidu, kas pavīdēja viņa cēlajā sejā.

— Ja es arī piedalītos sazvērestībā pret Kolbēru, kas tur briesmīgs?

— Tas jums ir pārāk niecīgs mērķis, un ne jau tādēļ, lai gāztu Kol­bēru, jūs izlūdzāties audumu paraugus no Perserēna. Aramis, mēs taču neesam ienaidnieki, mēs esam brāļi! Pasakiet, ko jūs esat uzsācis un, goda vārds, — ja es nevarēšu jums palīdzēt, tad zvēru, ka palikšu neitrāls.

— Es neko neesmu uzsācis.

— Aramis, iekšēja balss man saka… tā apgaismo manu prātu… Šī balss mani nekad nav piekrāpusi. Jums ir ļauni nodomi pret karali!

— Pret karali! — bīskaps iekliedzās, izlikdamies sašutis.

— Jūsu seja mani nepārliecinās par pretējo! Jā, pret karali, es saku vēlreiz.

— Un vai jūs man palīdzēsiet? — Aramiss ironiski pasmīnēja.

— Es izdarīšu vairāk par tiešu palīdzību, vairāk par neitrālu at­tieksmi — es jūs izglābšu!

— Jūs esat traks, d'Artanjan!

— No mums abiem es neesmu tas trakākais.

— Un… jūs mani turat aizdomās, ka vēlos nogalināt karali?

— Kas tad to apgalvo! — musketieris iebilda.

— Tad izrunāsim visu līdz galam. Ko tad, pēc jūsu domām, var no­darīt mūsu īstajam, likumīgajam karalim, ja netiek apdraudēta viņa dzīvība?

D'Artanjans neko neatbildēja.

— Bez tam jums šeit ir gvarde un musketieri, — bīskaps piebilda.

— Jums taisnība.

— Jūs atrodaties pie Fukē kunga tikpat kā savās mājās.

— Arī tiesa.

— Jums ir arī Kolbērs, kurš šobrīd iesaka karali rīkoties pret Fukē kungu tā, kā varbūt labprāt ieteiktu arī jūs, ja vien ,es neatrastos pretējā nometnē.

— Aramis, Aramis, lai Dievs dod, ka jūsu vārdi būtu nākuši no pa­tiesa drauga mutes.

— Drauga vārdi vienmēr ir patiesi, Ja es esmu nodomājis kaut ar mazo pirkstiņu aizskart mūsu karali, Austrijas Annas dēlu, mūsu dzimtās Francijas patieso karali; ja es nedomāju dziļi noliekties viņa troņa priekšā un ja nākamā diena šeit, Vo pili,nebūs lielākā diena mana karaļa mūžā, tad lai mani ķer zibens un pērkons, es to pieņemšu kā taisnīgu sodu!

Šos vārdus Aramiss izteica, pagriezies ar seju pret alkovu. D'Artan­janam, kurš arī bija pret to atspiedies, ne prātā nenāca, ka tur kāds varētu slēpties. Patiesās jūtas, kas skanēja šais vārdos, zvēresta pārdo­mātais raksturs un svinīgums musketieri pilnīgi nomierināja. Viņš satvēra Aramisa rokas un sirsnīgi paspieda.

Klausīdamies pārmetumos, Aramiss nebija pat nobālējis, bet tagad, kad musketieris izteica viņam savu atzinību, bīskapa seja nosarka. Pie­mānīt d'Artanjanu viņam bija gods, bet iedvest uzticību — neērti un kauns.

— Vai jūs jau aizejat? — viņš jautāja, apskaudams draugu, lai tas neredzētu viņa pietvīkušo seju.

— Jā, to prasa dienests. Man jāsaņem parole naktij.

— Kur jūs gulēsiet?

— Droši vien karaļa priekštelpā. Bet Portoss?

— Ņemiet viņu līdz, viņš krāc kā lācis.

— Ak tā… Tātad viņš negulēs jūsu istabā? — d'Artanjans brīnījās.

— Nekādā ziņā. Viņam kaut kur ir sava istaba, bet es nudien nezinu,

kur.

— Lieliski! — noteica musketieris, kura aizdomas pilnīgi izgaisa, kad viņš uzzināja, ka draugi dzīvo atsevišķi.

Viņš piegrūda Portosam pie pleca. Tas nikni ierūcās.

— Ejam! — d'Artanjans viņu pasauca.