Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— O, tas nav pārāk nopietns, jaunkundz, — šī drūmā persona atbil­dēja, — viņš tikai atļāvās nodot uzticību…

— Runājiet taču, Kolbēr, bet, kad jūs būsiet visu pateicis, atstājiet mūs un brīdiniet ševaljē d'Artanjanu, ka man jādod viņam kāda pavē­le, — karalis pārtrauca Kolbēru.

— Ševaljē d'Artanjanu! — Lavaljēra iesaucās. — Kāpēc jābrīdina še­valjē d'Artanjans? Es jūs lūdzu, valdniek, pasakiet, kāpēc tas vajadzīgs?

— Kāpēc? Lai arestētu šo titānu, kas kļuvis pārāk iedomīgs un, kā jau teikts viņa dzīvē, grasās uzrāpties manās debesīs.

— Viņa namā?

— Kāpēc gan ne? Ja viņš ir vainīgs, tad vainīgs arī atrazdamies savā namā, tāpat kā jebkurā citā vietā.

— Arestēt Fukē kungu, kurš izputina sevi, lai parādītu godu savam karalim?

— Jaunkundz, man patiešām šķiet, ka šis nodevējs atradis sev de­dzīgu aizstāvi jūsu personā.

Kolbērs klusi ieķiķinājās. Karalis apgriezās un uzmeta viņam skatienu.

— Jūsu majestāte, es neaizstāvu Fukē kungu, bet gan jūs.

— Mani?.. Vai tā jūs mani aizstāvat?

— Jūsu majestāte, jūs iemantosiet negodu, ja dosiet tādu pavēli.

— Es iemantošu negodu! — karalis nobālēja no niknuma. — Pa­tiešām, jaunkundz, jūsu vārdi skan pārāk dedzīgi.

— Dedzīgi nav vis vārdi, bet mana kalpošana jums,, jūsu majestāte, — meitene cildeni atbildēja. — Tādā pat dedzībā es ziedotu arī savu dzī­vību.

Kolbērs kaut ko noburkšķēja. Tad Lavaljēra, kas parasti bija bikla kā jēriņš, lepni saslējās, un viņas degošais skatiens piespieda intendantu apklust.

— Kungs, — viņa ierunājās, — ja karalis rīkojās taisnīgi, vai arī viņa netaisnība skar tikai mani vai man tuvos cilvēkus, tad es ciešu klusu; turpretim, ja karalis, cenšoties darīt labu man pašai vai man tuvajiem, rīkojas nepareizi, es viņam to pasaku.

— Jaunkundz, man šķiet, ka es arī mīlu karali, — Kolbērs uzdro­šinājās iebilst.

— Jā, kungs, mēs abi viņu mīlam, bet katrs citādi, — Lavaljēra atbil­dēja tādā balsī, ka jaunā monarha sirds ietrīsējās. — Es viņu mīlu tik stipri, ka visi to jau zina, un tik nesavtīgi, ka arī pats karalis nešaubās par manu mīlestību. Viņš ir mans kungs un karalis, es — viņa padevīgā kalpone, un tas, kurš ievaino viņa godu, skar arī manu dzīvību. Es saku vēlreiz — cilvēki, kas karalim iesaka arestēt Fukē viņa paša mājā, liek viņa majestātei Francijas karalim rīkoties bezgodīgi.

Kolbērs nodūra galvu: viņš juta, ka karalis vairs nav viņa pusē. Tāpat ar nodurtu galvu viņš nočukstēja:

— Kundze, es vēlētos piebilst vēl tikai vienu vārdu…

— Nesakiet neko, jo es neklausīšos. Ko jūs varat man pateikt? Ka Fukē kungs izdarījis noziegumu? Es jau to zinu, jo karalis tā teica. Ja viņš sacīja: „Es tam ticu", — tad man nevajag vēl no svešas mutes dzir­dēt: „Es galvoju". Kaut arī Fukē būtu vislielākais nelietis, es tik un tā atkārtošu visiem dzirdot, ka viņam jābūt neaizskaramam, jo karalis ir viņa viesis. Pat ja viņa mājā būtu zaņķis un Vo — bandītu un naudas viltotāju midzenis, viņa māja ir svēta, neaizskarama pils, jo tajā mīt viņa sieva un šo patvērumu neuzdrošinātos apgānīt pat algoti slepkavas!

Lavaljēra apklusa. Neskatoties uz visu, karalis neviļus apbrīnoja viņu. Meitenes dedzīgie vārdi un cēlā aizstāvība viņu bija uzveikusi. Nevienādā cīņa lika Kolbēram sašļukt. Karalis nopūtās, pašūpoja galvu un, pastiepis Lavaljērai roku, maigi teica:

— Jaunkundz, kādēļ jūs man uzbrūkat? Mēs nezinām, ko šis nelietis var izdarīt jau rīt, ja es ļaušu viņam šodien uzelpot?

— Ak Dievs, vai tad viņš vienmēr nebūs jūsu rokās?

— Bet ja nu viņš izslīdēs no rokām un aizbēgs? — Kolbērs ieklie­dzās.

— Tad, kungs, karalis iemantos slavu, ka ļāvis Fukē kungam aizbēgt. Jo smagāka ir Fukē kunga vaina, jo spožāka būs viņa majestātes karaļa slava salīdzinājumā ar noziedznieka zemiskumu un aptraipīto godu.

Ludviķis noskūpstīja Luīzes roku un noslīga viņas priekšā ceļos.

„Es esmu pagalam," — Kolbērs nodomāja.

Jau pēc mirkļa viņa seja atplauka.

„Nekā, pagaidām vēl ne," — viņš sev teica.

Kamēr karalis kuplo liepas zaru pavēnī apskāva Lavaljēru, neizsa­kāmas mīlestības pārpilns, Kolbērs rakņājās pa savu kabatas portfeli un beidzot izvilka no tā viegli nodzeltējušu papīru, kas bija salocīts kā vēstu­le un kas acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgs, jo intendants pasmīnēja, ska­tīdamies uz to. Tad viņš uzmeta ļaunu skatienu brīnišķīgajam pārim — karaļa un jaunavas stāviem, kurus pēkšņi apgaismoja tuvojošos lāpu gais­ma.

Ludviķis pamanīja lāpu gaismas atspīdumu Lavaljēras jaunkundzes kleitas baltajā zīdā.

— Paliec sveika, Luīz! — viņš čukstēja. — Mēs vairs neesam vieni!

— Kundze, kundze, šurp nāk! — Kolbērs piebalsoja, lai pasteidzi­nātu meiteni.

Luīze ātri pazuda starp kokiem un, kad karalis piecēlās kājās, Kol­bērs ieteicās:

— Ak vai, Lavaljēras jaunkundzei kaut kas izkritis.

— Kas? — karalis noprasīja.

— Kaut kas balts — papīrs vai vēstule, paskatieties pats, jūsu majes­tāte.

Karalis ātri pieliecās un pacēla vēstuli, ko tūlīt pat sažņaudza rokā. Tobrīd tumšā aleja pielija ar lāpu gaismu.

Ludviķa XIV apņēmību nekavējoši rīkoties, ko viņam jau bija likusi apšaubīt Lavaljēra, galīgi satrieca spožā gaisma, saimnieka nemitīgā vēl­me viņam iztapt un aizvien jaunie pagodinājumi, ko Fukē bija sarīkojis karalim.

Viņš paskatījās uz Fukē gandrīz vai ar atzinību — tas taču bija super­intendants, kurš bija iemesls, lai Lavaljēra varētu parādīt savu augstsir­dību un cildenumu un nodemonstrēt savu varu pār viņa sirdi.

Pienāca kārta pēdējiem brīnumiem. Tiklīdz Fukē bija pavadījis karali līdz pilij, no Vo pils kupola izšāvās milzīga liesma, ko pavadīja vareni grāvieni. Kā žilbinošs saullēkts tā līdz pēdējam sīkumam apgaismoja puķu dārzu blakus pilij.

Sākās uguņošana. Kolbērs stāvēja pārdesmit soļu attālumā no karaļa, ko bija ielenkuši un par kuru rūpējās svinību rīkotāji, un centās ar savas ļaunās gribas palīdzību panākt, lai karalis atgriežas pie domām, kas viņu pavisam nesen bija satraukušas un kuras patlaban bija izgaisinājusi lie­liskā izrāde.

Kad karalis jau grasījās pasniegt roku Fukē, viņš pēkšņi atcerējās papīru, kuru Lavaljēra bēgdama droši vien bija izmetusi.

Aizvien spožāko raķešu gaismā, kuras izraisīja skaļus sajūsmas saucie­nus visos apkārtējos ciematos, karalis ķērās pie vēstules lasīšanas. Sākumā Ludviķis iedomājās, ka tā ir viņam adresēta Luīzes mīlestības vēstule.

Jo tālāk viņš lasīja, jo bālāks kļuva; viņa nāves bālā saniknotā seja, tūkstošiem daudzkrāsainu raķešu apspīdēta, izskatījās tik drausmīga, ka liktu nodrebēt katram, kas varētu iedziļināties drūmas kaislības izmocītajā sirdi. No šī brīža karaļa niknumu un nevaldāmo greizsirdību nekas vairs nespēja apvaldīt. Kopš atklājās šausmīgā patiesība, viņam vairs nekas ne­eksistēja: viņš vairs nepazina ne godu, ne dvēseles maigumu, ne viesa pienākumus.

Vēl tikai mazliet, un negantās sāpes, kas plosīja viņa sirdi, kura ne­bija tik norūdīta, lai glabātu savas ciešanas sevī, vēl mazliet — un viņa izmisīgais sauciens liktu ķerties sardzei pie ieročiem.

Kolbēra viltīgi piespēlētā vēstule, kā jau lasītājs droši vien uzminējis, bija tā pati, kura pazuda no Fontenblo kopā ar veco sulaini Tobiju pēc Fukē neveiksmīgā mēģinājuma iekarot Lavaljēras jaunkundzes sirdi.