Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Mirkli viņš gremdējās šais skumjajās pārdomās.

„Tas ir satīrs! — viņš domāja dziļā niknumā, kādu parasti jūt jaunekļi pret vecākiem cilvēkiem, kas vēl domā par mīlestību. — Kā fauns viņš dzenas pakaļ sievietēm, viņš ir izvirtulis, kurš apber tās ar zeltu un bril­jantiem un kuram vienmēr pie rokas ir mākslinieks, lai gleznotu viņa mīļākās seno dieviešu izskatā."

Karalis izmisumā trīcēja.

— Viņš visu aptraipa! — elpai aizraujoties,' Ludviķis turpināja. — Fukē pazudina visus! Viņš mani pieveiks! Šis cilvēks ir pārāk spēcīgs! Viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks! Viņam jākrīt! Es viņu ienīstu! Jā, jā, ienīstu, ienīstu!

To teikdams, viņš trakās dusmās dauzīja sava krēsla balstu, gan at­krizdams krēslā, gan atkal pielekdams kājās.

— Rīt!.. O, tā būs laimīga diena! — viņš čukstēja. — Kad uzlēks saule, viņš apjautīs, ka tikai es varu sacensties ar viņu, bet viņš… viņš kritīs tik zemu, ka visiem beidzot būs jāatzīst, uz ko spējīgas manas dus­mas, un ka es esmu varenāks par viņu.

Galīgi zaudējis savaldīšanos, karalis ar dūres triecienu apgāza gal­diņu, kas stāvēja pie viņa gultas un, gandrīz raudādams un niknumā aiz­elsdamies, tāpat apģērbies iemetās gultā, lai bezspēcīgā niknumā plosītu palagus un ļautu savam ķermenim atpūsties.

Gulta zem viņa svara iečīkstējās, un Morfeja valstībā iestājās kapa klusums, ja neņem vērā dažas aprautas nopūtas, kas izlauzās no karaļa krūtīm.

Pamazām niknums, kas kvēloja karaļa sirdī pēc Fukē vēstules izla­sīšanas, pagaisa nogurumā pēc vētrainiem piedzīvojumiem. Spēka un veselības pārpilnā jaunība tūlīt pat tiecās atgūt zaudēto; jaunība nepazīst ilgstošu bezmiegu, kas nelaimīgajiem, kuri to iepazinuši, padara mocoši saprotamu mītu par Prometeja atkal un atkal ataugošajām aknām*.

Ja cilvēks brieduma gados vai gadu nastas saliekts sirmgalvis nelaimē aizvien no jauna atgriežas pie savām skumjām, tad jauneklis, kuram pēkš­ņi uzbrukušas bēdas, aizelšas kliedzienos un nevienlīdzīgajā cīņā, tāpēc jo drīzāk ļauj sevi pieveikt nežēlīgajam ienaidniekam, ar kuru pūlējies cīnīties. Toties zemē notriekts, viņš vairs necieš.

Ludviķis jutās pieveikts jau pēc ceturtdaļstundas; viņš vairs nevīstīja dūres, un viņa skatiens vairs necentās iznīcināt neredzamos pretiniekus, viņš vairs neapveltīja ar nikniem vārdiem Fukē un Luīzi. Viņa trakums pārgāja izmisumā un pēc tam pilnīgā atslābumā.

Sākumā viņš gultā raustījās konvulsijās, bet pamazām rokas bezspē­cīgi nokārās gar sāniem. Galva uz mežģīnēm rotātajiem spilveniem ap­rima, pārgurušais ķermenis laiku pa laikam nodrebēja vieglās trīsās, krū­tis jau retāk izdvesa nopūtas.

Dievs Morfejs, kurš valdīja pār šīm elpām, kas saucās viņa vārdā, piesaistīja karaļa no dusmām un asarām piesarkušās acis, Morfejs kaisīja pār viņu savas magones, un beidzot Ludviķis mierīgi aizvēra acis un aizmiga.

Kā vēsta antīkie mīti, Zevs sodīja Prometeju par nepaklausību die­viem. Ar šķēpa caurdurtām krūtīm Prometejs tika piekalts pie klints. Katru rītu pie titāna atlidoja ērglis, kurš knābāja viņa aknas. Pa nakti aknas atkal atauga, tāpēc mokas ilga tūkstošiem gadu, kamēr Hērakls nogalināja ērgli un atbrīvoja titānu.

Kā bieži pirmajā maigajā un vieglajā snaudā viņam pēkšņi likās, ka ķermenis paceļas kaut kur virs gultas, bet dvēsele virs zemes un uz aba- žūra uzgleznotais dievs Morfejs vēro viņu pavisām cilvēcīgām acīm; zem kupola kaut kas mirdzēja un kustējās; drūmo sapņu gleznojumi uz mirkli pabīdījās sāņus, un parādījās cilvēka seja ar roku pie lūpām, kas domīgi visu vēroja. Dīvaini — šis cilvēks bija tik līdzīgs karalim, ka Ludviķim likās, it kā viņš vērotu sevi pašu spogulī. Vienīgā atšķirība, ka seja, ko redzēja Ludviķis, pauda dziļas skumjas.

Tad viņam šķita, ka kupols pamazām it kā attālinās, un Lebrēna gleznotās alegoriskās figūras un to atribūti kļūst aizvien tumši un mazāki. Neseno nekustīgumu nomainīja maiga, vienmērīga šūpošanās, kā kuģim, kas peld pa viļņiem. Karalis acīmredzot sapņoja, un šai sapnī zelta kronis uz gultas aizkara attālinājās, tāpat kā kupols virs gultas, tādēļ izskatījās, it kā spārnotais ģēnijs, kas abām rokām turēja šo kroni, veltīgi aicina atpakaļ lejup slīdošo karali.

Gulta slīdēja aizvien zemāk un zemāk. Ludviķis vaļā acīm vēroja šo halucināciju. Karaļa istabu apgaismojums kļuva blāvs un beidzot ap Lud­viķi valdīja drūms, neizskaidrojams aukstums. Vairs nebija ne fresku, ne apzeltījuma, ne smagā samta aizkara, tikai netīri pelēkas sienas un aizvien vairāk sabiezējusī krēsla. Gulta turpināja slīdēt, un pēc minūtes, kas ka­ralim likās kā mūžība, viņš atradās kādā tumšā un aukstā telpā. Te bei­dzot gulta apstājās. Karalis vēl varēja saskatīt gaismu no savas istabas, bet tagad tā šķita tāda, it kā viņš no dziļas akas skatītos saules gaismā.

„Man rādās murgi! — Ludviķis nodomāja. — Laiks mosties! Es mos­tos!"

Katrs pārdzīvojis sajūtu, par kuru mēs stāstām; visas cilvēka spējas grimst dziļā tumsā, un tikai viens apziņas gaismas stariņš liek katram cilvēkam mocošu murgu vidū sev teikt: „Tie visi ir nieki, tas ir sapnis."

To pašu sev teica arī Ludviķis XIV, bet, pateicis „es mostos", viņš ievēroja, ka ne tikai neguļ, bet viņam pat acis ir vaļā. Viņš paskatījās visapkārt. Labajā un kreisajā pusē karalis pamanīja divus apbruņotus vī­rus platos apmetņos un maskās.

Viens no viņiem turēja rokā nelielu lukturi, kura gaisma apspīdēja tik drūmu ainu, kādā neviens karalis sevi nevarētu iedomāties.

Ludviķis nolēma, ka sapnis pārāk ieilgst un pietiks pakustināt roku vai ierunāties, lai tas izgaistu; viņš izlēca no gultas un atklāja, ka zem viņa kājām ir mitra zeme. Tad, vērsdamies pie tā, kurš turēja lukturi, viņš ierunājās:

— Kas te notiek, kungs, un kas tā iedomājies pajokot?

— Tas nav joks, — dobjā balsi atbildēja cilvēks ar lukturi.

— Vai jūs esat no Fukē kunga ļaudīm? — mazliet apmulsis par tādu atbildi, karalis jautāja.

— Nav svarīgi, kam mēs kalpojam, — noslēpumainais rēgs atteica. — Jūs esat mūsu rokās, un ar to pietiek.

Karalis drīzāk nepacietīgi nekā nobijies pagriezās pret otru masku.

— Ja tā ir komēdija, — viņš atsāka, — tad sakiet Fukē kungam, ka man tā šķiet nepiedienīga un es pieprasu, lai tā tiktu nekavējoties pār­traukta.

Otrs maskotais, kuru karalis uzrunāja tagad, bija milzīga auguma un varenas miesasbūves cilvēks. Viņš stāvēja taisni un nekustīgi kā marmora bluķis.

— Kas ir? — karalis piecirta kāju. - Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neatbildat man?

— Mēs nemaz nedomājam jums atbildēt, cienītais, — milzis skanīgā balsī noteica, — mums nav ko atbildēt, varbūt vienīgi, ka jūs esat pirmais starp neciešamajiem un Koklēna de Voljēra kungs nezin kāpēc aiz­mirsis jūs attēlot savā lugā.

— Ko galu galā no manis vēlas? — Ludviķis nikni iesaucās un sa­krustoja rokas uz krūtīm.

— To jūs uzzināsiet mazliet vēlāk, — cilvēks ar lukturi atbildēja.

— Kur es atrodos?

— Paskatieties apkārt.

Ludviķis mēģināja kaut ko saskatīt, bet luktura gaismā viņš ieraudzīja tikai mitras sienas, uz kurām šur tur vīdēja gliemežu gļotainās pēdas.

— Ā, tas ir cietums!

— Nē, pazeme.