Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Ludviķis sāka saukt komandantu. Neviens neatbildēja. Viņš paķēra krēslu un sāka nikni dauzīt masīvās ozolkoka durvis. Koka sitieni pret koku drūmi atbalsojās pāreju un kāpņu dzijumā, bet neviena dzīva būtne neatsaucās.

Tas bija vēl viens pierādījums pilnīgajai nevērībai, kādu viņš izjuta pret sevi Bastīlijā. Mazliet nomierinājies pēc pirmajiem nevaldāmā niknu­ma uzplūdiem, viņš ievēroja zeltītas gaismas svītriņu: droši vien ausa gais­ma. Tad viņš atkal sāka kliegt, sākumā ne pārāk skaji, bet pēc tam aiz­vien skajāk un skajāk. Visapkārt joprojām valdīja klusums.

Arī pārdesmit nākamie mēģinājumi nedeva nekādus rezultātus.

Karalim asinis vārījās un padarīja viņu vai traku. Viņš bija pieradis pie neierobežotas varas un nespēja paciest tādu nepaklausību. Viņa dus­mas auga. Ludviķis salauza pārāk smago krēslu un ar vienu gabalu sāka dauzīt durvis. Viņš dauzīja tik ilgi un ar tādu centību, ka pat nosvīda. Līdzšinējo troksni nomainīja nemitīga dārdoņa. No dažādām pusēm Lud­viķim atsaucās apslāpēti un, kā šķita, attāli saucieni.

Tie karali dīvaini ietekmēja. Tās bija gūstekņu balsis. Nesen vēl tie bija viņa upuri, tagad — likteņa biedri. Balsis kā viegla dvesma izspiedās cauri biezajām griestu velvēm un sienām. Tās skaji pārmeta trokšņotājam, tāpat kā, domājams, viņu nopūtas un asaras bez vārdiem apsūdzēja to, kas bija liedzis viņiem brīvību. Atņēmis tik daudziem brīvību, viņš ieradās viņu vidū, lai atņemtu viņu miegu.

Šī doma gandrīz laupīja viņam prātu. Tā divkāršoja spēkus, un atkal tika laistas darbā krēsla atliekas. Pēc stundas Ludviķis nojauta gaitenī kādu kustību. Spēcīgs klauvējiens pie durvīm pārtrauca viņa sitienus.

— Vai jūs esat jucis? — kāds aiz durvīm uzkliedza. — Kas jums šorīt noticis?

„Šorīt?" — karalis nobrīnījās.

Tad viņš pieklājīgi uzrunāja neredzamo sarunu biedru:

— Kungs, vai jūs esat Bastīlijas komandants?

— Mans mīļais, tev smadzenes sašķiebušās, — balss aiz durvīm atbil­dēja, — bet tas vēl nav iemesls, lai tā rībinātu. Velns parāvis, beidziet trokšņot!

— Vai jūs esat komandants?

Aiz durvīm viss apklusa. Cietumsargs bija aizgājis, nepagodinājis ka­rali pat ar atbildi.

Kad Ludviķis pārliecinājās, ka cietumsargs patiesi aizgājis, viņu sagrā­ba nevaldāmas dusmas. Ar tīģera lokanību Ludviķis uzlēca uz galda, tad pie loga un sāka kratīt režģus. Viņam izdevās izspiest stiklu, un pagalmā nobira šķindošu lausku lietus. Ar katru kliedzienu viņa balss aizvien vai­rāk aizsmaka: «Komandantu, komandantu!" Šī lēkme ilga gandrīz stundu.

Izspūrušiem, pie pieres pielipušiem matiem, saplēstā un netīrā ap­ģērbā, skrandās pārvērtušos veļu, karalis beidza kliegt un mētāties pa kameru tikai tad, kad bija galīgi zaudējis spēkus. Viņš beidzot apjauta, cik nepielūdzami ir biezie mūri un cik nesatricināmi akmeņi, no kuriem tie mūrēti, tādēļ veltīgi pūlēties izlauzties no to gūsta, ja tavā rīcībā ir vienīgi izmisums, bet to nespēj uzveikt vienīgi laiks.

Viņš piespieda pieri durvīm un ļāva, lai viņa sirds kaut nedaudz no­mierinās; vēl mirklis, un tā vairs neizturētu.

«Jāpienāk taču brīdim, kad man, tāpat kā pārējiem cietumniekiem atnesīs kādu ēdienu, — karalis domāja. — Tad es kādu redzēšu, varēšu viņam pajautāt un saņemt atbildi."

Karalis pūlējās atcerēties, cikos Bastīlijā dod brokastis. Pat to viņš nezināja. Nožēla viņu caururba kā nežēlīgs un negaidīts dunča dūriens: divdesmit piecus gadus viņš bija nodzīvojis kā laimīgs karalis, nemaz ne­domādams par ciešanām, ko izjūt nelaimīgais, kam laupīta brīvība. Lud­viķis nosarka aiz kauna. Viņam ienāca prātā, ka Dievs, pieļaudams, ka viņu, Francijas karali, tik šausmīgi pazemo, soda valdnieku, kurš sagādājis tik daudz ciešanu citiem.

Nekas cits nevarētu sekmīgāk par šīm domām pievērst reliģijai cie­šanu salauzto dvēseli. Ludviķis tomēr neuzdrošinājās mesties ceļos Dieva priekšā un lūgt, lai šis pārbaudījums ātrāk beigtos.

„Dievs rada labo, viņam vienmēr ir taisnība. Būtu nelietīgi lūgt to, ko es ne reizi vien esmu atteicis saviem tuvākajiem."

Nododamies tādām pārdomām un nosodīdams sevi par agrāko vie­naldzību pret nelaimīgajiem dzīves pabērniem, viņš atkal saklausīja aiz durvīm troksni, ko šoreiz pavadīja atslēgas caurumā iebāztas atslēgas čirkstoņa.

Karalis drāzās uz priekšu, lai ātrāk uzzinātu, kas pie viņa atnācis, bet, atcerējās, ka tā nav Francijas karaļa cienīga rīcība, apstājās pusceļā, ieņēma savu parasti nesatricināma diženuma pilno pozu un sāka gaidīt, uzgriezis muguru logam, lai kaut mazliet apslēptu savu satraukumu no tā, kurš tūlīt ienāks viņa kamerā.

Tas bija tikai sargs, kurš bija atnesis groziņu ar ēdienu. Karalis vēroja viņu iekšēji satraukts un nemierīgs; viņš gaidīja, kad sargs ierunāsies.

— Ā, jūs esat salauzis savu krēslu! — sargs noteica. — Es taču jūs brīdināju! Jūs esat traks, vai?

— Kungs, — karalis atbildēja, — labāk pārdomājiet savus vārdus, jo tie jums var radīt zināmas sekas.

Sargs uzlika grozu ūn galda, uzmeta skatienu savam sarunu biedram un izbrīnījies noprasīja:

— Ko jūs teicāt?

— Lūdzu pasakiet komandantam, lai viņš nekavējoties ierodas pie manis, — cieņas pilns karalis deva rīkojumu.

— Paklau, puisīt, tu vienmēr labi uzvedies, bet trakie kļūst nejauki, tāpēc es jau iepriekš gribu brīdināt: tu salauzi krēslu un trokšņoji — par tādiem pārkāpumiem pienākas karceris. Apsoli, ka tas vairs neatkārtosies, un es komandantam neko neteikšu.

— Es gribu redzēt komandantu, — karalis atbildēja, nepievērsdams nekādu uzmanību sarga vārdiem.

— Sargieties! Viņš liks jūs iesēdināt karcerī.

— Es gribu! Vai dzirdat? Es gribu satikt komandantu!

— Ak tad šitā! Jūsu acis kļūst pavisam mežonīgas. Labi. Es atņemšu jums nazi.

Sargs paķēra līdz nazi, aizvēra durvis un aizgāja, atstādams karali vēl nelaimīgāku un vientuļāku nekā agrāk. Veltīgi viņš atkal laida darbā sa­lauzto krēslu; veltīgi meta ārā pa logu šķīvjus un bļodas; neviens nelikās ne zinis.

Pēc divām stundām tas vairs nebija ne karalis, ne muižnieks, ne cil­vēks, pat ne saprātīga būtne; tas bija ārprātīgais, kurš, aplauzdams nagus, skrāpēja durvis un mēģināja pacelt smagās akmens plāksnes, kas veidoja grīdu. Viņš tik drausmīgi kliedza, ka, šķiet, pat vecā Bastīlija drebēja līdz pamatiem, jo bija uzdrošinājusies ieslodzīt savu pavēlnieku.

Komandants nemaz neuztraucās, ka viņa gūsteknis sajucis prātā. Sargkareivji un sargs viņam to paziņoja, bet kas par to? Vai tad cietoksnī tā nebija parasta lieta, un vai mūri nebija pietiekoši stipri, lai noturētu jebkuru trako?

De Bezmo kungs svēti ticēja visam Aramisa teiktajam, un, tā kā vi­ņam bija karaļa pavēle, vēlējās tikai vienu: kaut nu jukušais Marčiali būtu pietiekoši ārprātīgs, lai pakārtos pie savas gultas aizkaru stangā vai cie­tuma loga restēs.

Šis ieslodzītais nenesa nekādu peļņu un piedevām vēl kļuva pārāk apgrūtinošs. Tas būtu ārkārtīgi vienkāršs un visus apmierinošs atrisinā­jums sarežģījumiem ar Seldonu un Marčiali, sarežģījumiem ar atbrīvošanu un jaunu ieslodzījumu, kā arī problēmām ar līdzību; vēl vairāk — Bezmo šķita, ka tas nemaz nebūtu nepatīkami d'Erblē kungam.

— Taisnību sakot, — Bezmo dalījās domās ar savu palīgu majoru, — parasti gūsteknis tā pārdzīvo savu ieslodzījumu, ka pietiek jau ar šīm ciešanām, lai aiz žēlsirdības novēlētu viņam nāvi; vēl jo vairāk, ja gūs­teknis sajucis prātā, kož un trokšņo. Goda vārds, tādā gadījumā žēlsirdīgi būtu ne tikai novēlēt viņam nāvi, bet tiktu paveikts labs darbs, ja viņu pa klusam novāktu.