Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1995, Издательство: MVU «Orgtehizdat», Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Divpadsmitais sējums
Vikonts de Braželons jeb pec desmit gadiem
Rīgā 1995 MVU «Orgtehizdat»
Tulkojusi: L.Rozīte Redaktors: HJubels Korektore: G.Kalnina
Ofseta papīrs. Formāts 60x88 1/16 Tirāža 2000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pēc šiem spriedelējumiem lāga komandants ķērās pie otrajām bro­kastīm.

XLVI

Fukē kunga ēna

D'Artanjans vēl joprojām pārcilāja atmiņā tikko notikušo sarunu ar karali un uzdeva sev jautājumus, vai viņš gadījumā nav jucis, vai patiešām šī aina norisinājās Vo un vai viņš ir d'Artanjans, musketieru kapteinis, bet Fukē kungs — tās pils īpašnieks, kurā Ludviķi XIV uzņēma tik vies­mīlīgi. Tās nebija piedzērušā pārdomas. Tiesa, Vo prata pacienāt kā ne­kad un nekur citur, un superintendanta vīri cienastos ieņēma godpilnu vietu, tomēr gaskonis nekad nezaudēja mēra sajūtu; kad to prasīja svarīgi apstākļi, viņš pieskārās sava zobena asmenim, uzlādēdams savu sirdi ar tērauda saltumu.

„Tagad man piešķirta vēsturiska loma karaļa un viņa ministra likte­nī, — viņš sev teica, atstādams karaļa apartamentus. — Vēstures annālēs ierakstīs, ka d'Artanjana kungs, Gaskonas muižnieks, arestēja Nikolā Fu­kē kungu, Francijas finansu superintendantu. Pateicoties šim arestam, mani pēcteči, ja man tādi kādreiz būs, kļūs slaveni, tāpat kā de Liņī kungs 41 , pateicoties nabaga maršala d'Ankra nežēlastībā krišanai un bojā ejai. Jāizpilda karaļa griba, nezaudējot cieņu. Katrs var pateikt: „Fukē kungs, lūdzu jūsu zobenu," — bet ne katrs pratīs viņu apsargāt tā, lai neviens par to pat neiepīkstētos. Kā lai panāk, ka superintendants pēc iespējas nemanāmāk pierod pie tā, ka no vislielākās labvēlības nonācis vislielākajā nežēlastībā un Vo kļūst viņam par cietumu; ka, izbaudījis Asū­ra [17] vīraku, viņš nokļūst pie Amāna [18] karātavām, vai pareizāk sakot, pie d'Angerāna de Marinjī "

D'Artanjana seju aptumšoja līdzjūtība pret Fukē nelaimi. Musketie­rim rūpju pietika. Tā nolemt nāvei (jo, protams, Ludviķis XIV ienīda Fukē) cilvēku, kurš tika uzskatīts par godīgu — tas bija īsts pārbaudījums sirdsapziņai.

„Man liekas, ja es neesmu pēdējais nelietis, tad man jābrīdina Fukē par karaļa nodomiem, — d'Artanjans pie sevis sprieda. — No otras pu­ses, ja es izpaudīšu sava valdnieka noslēpumu, tad kļūšu par nodevēju, bet tas jau ir noziegums, kas minēts militārajos likumos, un kara laikā man gadijās vērot pārdesmit malaču, kas karājās zarā par to pašu, ko man liek darīt mans gods; vienīgā starpība, ka viņu nodarījums bija sīkāks salīdzinājumā ar manējo, jo es to grasos darīt lielā mērogā. Nu nē, atvai­nojiet. Saprātīgam cilvēkam jāmēģina veikli izlocīties no šīs situācijas. Vai varētu uzskatīt, ka man piemīt kaut nedaudz prāta? Diezgan apšaubāmi, ja ņem vērā, ka četrdesmit dienesta gados es neko neesmu iekrājis, un, ja kaut kur vēl aizķēries kāds pistols, tad tā ir laimīga nejaušība."

D'Artanjans saķēra galvu rokās, paplūkāja ūsas un turpināja:

„Kāpēc Fukē kritis nežēlastībā? Trīs cēloņi: pirmkārt, viņš nepatīk Kolbēram; otrkārt, viņš mēģināja iekarot Lavaljēras jaunkundzes sirdi; treškārt - karalim patīk Kolbērs un viņš mīl Lavaljēru. Fukē ir pazudis cilvēks. Vai tad es, vīrietis būdams, vēl speršu viņam ar kāju, kad viņš jau tā kritis, sapinies sieviešu un bodeszeļļu tīklos? Cik pretīgi! Ja viņš ir bīstams, es cīnīšos ar viņu kā ar ienaidnieku. Ja viņu vajā bez pamata, tad mēs vēl paskatīsimies. Es esmu nonācis pie secinājuma, ka ne karalis, ne arī kāds cits nedrīkst ietekmēt manas domas. Ja Atoss būtu manā vietā, viņš rīkotos tāpat. Tātad es nevis rupji ielauzīšos pie Fukē, lai viņu arestētu un iebāztu kādā tālākā kaktā, bet gan rīkošos kā kārtīgam cil­vēkam pieklājas. Protams, par to tenkos, bet par mani runās tikai labu."

Pārmetis pār plecu zobena siksnu ar īpašu, tikai viņam raksturīgu kustību, d'Artanjans devās tieši pie Fukē, kurš bija atvadījies no dāmām un bija nodomājis mierīgi izgulēties pēc trokšņainā dienas triumfa.

Superintendants tikko bija iegājis savā guļamistabā ar smaidu uz lū­pām, kas slēpa, ka viņš ir pārguris līdz nāvei.

Kad d'Artanjans pārkāpa guļamistabas slieksni, tajā atradās tikai Fu­kē un kambarsulainis.

— Vai tas esat jūs, d'Artanjana kungs? — brīnījās Fukē, kurš bija jau paguvis atbrīvoties no sava parādes tērpa.

— Esmu jūsu rīcībā, — musketieris atbildēja.

— Nāciet iekšā, dārgo d'Artanjan.

— Pateicos.

— Jūs laikam gribat pakritizēt mūsu svinības? O, es zinu, ka jums ir ass prāts un tikpat asa mēle.

— O nē.

— Vai kaut kas traucē jūsu apsardzei?

— Nebūt nē.

— Varbūt jums ierādītas neērtas telpas?

— O nē, tās pelnījušas visaugstāko novērtējumu.

— Tad atļaujiet pateikties par jūsu laipnību. Es palieku jūsu parād­nieks par atzinību, ko jūs man izteicāt.

Šie vārdi acīmredzot nozīmēja: „Dārgais d'Artanjana kungs, ejiet gu­lēt, ja jau jums ir laba gulta, un ļaujiet man darīt to pašu". Šķita, ka d'Artanjans to nesaprot.

— Jūs laikam ejat gulēt? — viņš pajautāja.

— Jā. Vai jums man ir kāds ziņojums?

— O nē, man nav nekāda ziņojuma. Vai jūs gulēsiet šajā istabā?

— Kā redzat.

— Kungs, jūs sarīkojāt karalim lieliskus svētkus.

— Jūs tā domājat?

— Pārsteidzošus.

— Un vai karalis ir apmierināts?

— Sajūsmināts!

— Varbūt viņš jums uzdeva man to pateikt?

— Nē, tādam nolūkam viņš atrastu cienīgāku sūtni, monsenjor.

— Neesiet tik pieticīgs, d'Artanjana kungs.

— Vai tā ir jūsu gulta?

— Jā, bet kāpēc jūs uzdodat tādus jautājumus? Varbūt jums nepatīk jūsu gulta?

— Vai es varu runāt atklāti?

— Protams.

— Tad teikšu, ka jums taisnība, man tā nepatīk. Fukē sarāvās.

— D'Artanjana kungs, esiet tik laipns un ņemiet manu istabu!

— Padzīt jūs no paša istabas! O nē, nekad!

— Ko tad lai dara?

— Atļaujiet man to izmantot kopā ar jums. Fukē vērīgi ieskatījās musketiera acīs.

— Ā-ā, jūs nākat no karaļa?

— Jā, monsenjor.

— Un karalis vēlējās, lai jūs guļat manā istabā?

— Monsenjor…

— Ļoti labi, d'Artanjana kungs, jūs te esat saimnieks.

— Monsenjor, varu galvot, ka es negribētu ļaunprātīgi izmantot… Fukē pateica kambarsulainim:

— Varat būt brīvs! Kambarsulainis aizgāja.

— Vai jūs vēlaties ar mani aprunāties, kungs? — Fukē jautāja.

— Es?

— Tik prātīgs cilvēks kā jūs neierodas nakts laikā pie tāda kā es, ja nav nopietnu iemeslu.

— Neiztaujājiet mani.

— Tieši otrādi, es to noteikti darīšu. Pasakiet beidzot, ko jūs vē­laties?

— Neko. Tikai jūsu sabiedrību.

— Tad iesim dārzā vai parkā, — Fukē negaidīti ierosināja.

— O nē, — musketieris strauji iebilda, — nē, nē.

— Kāpēc?

— Ziniet, ir pārāk vēss…

— Ak tā! Atzīstieties, jūs mani arestējat?

— Nekad!

— Tātad jūs mani uzmanāt?

— Kā goda sargs, monsenjor.

— Goda?.. Tā ir cita lieta. Tātad mani arestē manā paša mājā?

— Tā nerunājiet, monsenjor.

— Nekā tamlīdzīga, es kliegšu par to.

— Ja jūs klaigāsiet, man nāksies lūgt jūs apklust.

— Tā! Tātad vardarbība manā namā? Lieliski!

— Mēs viens otru nesaprotam. Te ir šahs: uzspēlēsim kādu partiju, monsenjor.

— D'Artanjana kungs, tātad es esmu kritis nežēlastībā?

— Nebūt ne. Bet…

— Bet man aizliegts atstāt šīs telpas.

— Es nesaprotu ne vārda, ko jūs sakāt. Ja gribat, lai es aizeju, pa­sakiet man to skaidri.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro
Aleksandrs Dimā(Tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata»

Обсуждение, отзывы о книге «VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x