Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Dārgais d'Artanjana kungs, jūs mani padarāt traku. Es vēlos gulēt, es kritu no kājām aiz noguruma. Jūs mani pamodinājāt.

— Es nekad sev to nepiedotu un, ja jūs gribat, lai mana sirdsapziņa būtu mierīga…

— Ko tad?..

— Tad guliet mierīgi manā klātbūtnē. Es būšu ļoti apmierināts.

— Vai tā ir uzraudzība?

— Ziniet, es laikam iešu.

— Es jūs nesaprotu.

— Ar labunakti, monsenjor.

D'Artanjans izlikās, ka domā aiziet.

Fukē steidzās pie viņa.

— Es neiešu gulēt, — viņš teica. — Saku to pilnīgi nopietni. Tā kā jūs nevēlaties izturēties pret mani kā pret īstu vīrieti, bet izlocāties un mānāties, es jums likšu parādīt zobus, kā dara mežakuiļa medībās.

— Bā! — d'Artanjans sašķobīja lūpas smaidā.

— Es likšu iejūgt zirgus un došos uz Parīzi, — Fukē paziņoja, gribē­dams izprast kapteiņa nodomus.

— Ā! Ja tā, tad cita lieta.

— Tādā gadījumā jūs mani arestēsiet, vai ne?

— O nē, tādā gadījumā es braukšu kopā ar jums.

— Diezgan, d'Artanjana kungs, — Fukē ledaini noteica. — Ne jau velti jums ir smalka un veikla cilvēka reputācija, bet ar mani tas ir lieki. Ķerieties pie lietas, kungs! Pasakiet, par ko jūs mani arestējat? Ko es esmu izdarījis?

— O, es nezinu, ko jūs esat izdarījis, un es jūs nearestēju… vismaz šodien…

— Šodien? — Fukē nobālēdams iesaucās. — Bet rit?

— Rītdiena vēl nav pienākusi, monsenjor. Kas gan var galvot par rītdienu?

— Ātrāk, kapteini! Ļaujiet man aprunāties ar d'Erblē kungu.

— Diemžēl tas nav iespējams, monsenjor, man ir pavēle neļaut jums ne ar vienu satikties.

— Pat ar d'Erblē kungu, jūsu draugu!

— Monsenjor, vai tad nevar gadīties tā, ka mans draugs d'Erblē kungs ir vienīgā persona, ar kuru es nedrīkstu ļaut jums satikties?

Fukē pietvīka un, izlikdamies, ka pakļaujas nepieciešamībai, izteica:

— Jums taisnība, kungs; es saņēmu mācību, ko man vajadzēja saprast jau iepriekš. Nežēlastībā kritušais vairs nevar cerēt pat uz tiem, kam nodrošinājis laimi, nemaz nerunājot par tādiem, kam viņam nekad nav bijis prieks pakalpot.

— Monsenjor!

— Tā ir patiesība, d'Artanjan: jūs vienmēr esat izturējies pret mani ļoti atturīgi, it kā pats liktenis būtu nolēmis, ka jums mani jāarestē. Jūs nekad man neesat izteicis ne vismazāko lūgumu.

— Monsenjor, — atbildēja gaskonis, ko bija aizkustinājusi šī daiļ­runība un cildenās skumjas, — vai jūs esat ar mieru dot goda vārdu neiziet no šīs istabas?

— Kāpēc, dārgo d'Artanjan, ja jau jūs mani šeit sargājat? Vai tad jūs domājat, ka es uzsākšu cīņu ar karalistes pirmo zobenu?

— Nē, tā es nedomāju, monsenjor. Es došos pie d'Erblē kunga un tāpēc atstāju jūs vienatnē.

Fukē priecīgi pārsteigts pārjautāja:

— Jūs iesiet pie d'Erblē kunga? Un atstāsiet mani vienu?

— Kur es varu atrast d'Erblē kungu? Zilajā istabā?

— Jā, mans draugs, jā!

— Jūsu draugs! Pateicos par šiem vārdiem, monsenjor.

— Ak, jūs mani glābjat!

— Vai ar desmit minūtēm pietiek, lai nokļūtu līdz zilajai istabai un atnāktu atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.

— Apmēram.

— Es pielieku vēl piecas minūtes, kuras būs vajadzīgas, lai pamo­dinātu Aramisu, kurš, ja guļ, tad guļ ciešā miegā; tātad manis nebūs piecpadsmit minūtes. Tagad, monsenjor, dodiet man vārdu, ka nemēģi­nāsiet bēgt, un atgriezies es jūs sastapšu šai pašā vietā.

— Goda vārds, kungs, — Fukē apsolīja, pateicībā paspiezdams mus­ketiera roku.

D'Artanjans aizgāja.

Fukē sekoja viņam ar acīm, acīmredzamā nepacietībā pagaidīja, ka­mēr musketieris aizver durvis un tad metās pēc savām atslēgām. Viņš atslēdza vairākas slepenas atvilktnes un veltīgi meklēja dažus papīrus, ku­ri laikam viņam par sarūgtinājumu bija palikuši Senmandē. Tad viņš stei­dzīgi pagrāba kaut kādas vēstules, līgumus un citus dokumentus, sameta tos kaudzē un sadedzināja uz kamīna marmora plāksnes, pat nepabīdījis sāņus tur stāvošos puķu podus. To izdarījis, viņš atkrita krēslā kā cilvēks, kas izbēdzis no nāves briesmām un galīgi zaudējis spēkus, tiklīdz šīs briesmas novērstas.

Atgriezies d'Artanjans ieraudzīja Fukē tai pašā pozā. Augstsirdīgais musketieris nemaz nešaubījās, ka Fukē turēs savu vārdu; toties viņš do­māja, ka superintendants viņa īslaicīgo prombūtni izmantos, lai atbrīvotos no papīriem, zīmītēm un līgumiem, kas viņa jau tā bīstamo stāvokli varētu vēl pasliktināt. Tāpēc viņš, ienācis istabā, paslēja galvu kā suns, kurš sajūt medījumu, un, sajutis gaidīto dūmu smaku, apmierināti pamāja.

Parādoties d'Artanjanam, Fukē savukārt pacēla galvu, un viņam ne- paslīdēja garām neviens musketiera žests. Abu skatienu sastapās, un viņi saprata viens otru bez vārdiem.

— Bet kur tad ir d'Erblē kungs? — Fukē pārsteigts jautāja.

— D'Erblē kungs, jādomā, dievina nakts pastaigas un kaut kur parkā, mēness gaismas apspīdēts, sacer dzejoļus kopā ar kādu no jūsu dzejnie­kiem; vismaz zilajā istabā viņa nav.

— Kā! Viņa nav zilajā istabā? — Fukē iesaucās, zaudējis pēdējo ce­rību. Viņš gan nevarēja iedomāties, kā tieši Vannas bīskaps varēs pa­līdzēt, bet skaidri saprata, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no tā.

— Ja nu viņš tomēr ir savā istabā, — d'Artanjans turpināja, — tad droši vien viņam bija iemesls neatbildēt uz manu klauvēšanu.

— Varbūt jūs klauvējāt pārāk klusi, un viņš jūs nedzirdēja.

— Vai tikai jūs, monsenjor, nedomājat, ka es, pārkāpis karaļa pavēli neatstāt jūs ne mirkli vienu, uzmodināšu visu māju un ļaušu, lai mani ierauga gaitenī, kur apmeties Vannas bīskaps, tā liekot Kolbēram domāt, ka es esmu devis jums laiku sadedzināt papīrus?

— Papīrus!

— Bez šaubām. Vismaz es jūsu vietā rīkotos tieši tā. Kad man atver durvis, es to izmantoju.

— Pateicos, kungs, Es to izmantoju.

— Un pareizi darījāt. Katram no mums ir savi noslēpumi, par ku­riem nevienam citam nav jazina. Tomēr atgriezīsimies pie Aramisa, mon­senjor.

— Es atkārtoju, ka jūs pārāk klusi viņu pasaucāt, un viņš to nesa­dzirdēja.

— Lai cik klusi Aramisu sauktu, viņš to dzird vienmēr, ja vien uz­skata par vajadzīgu dzirdēt. Saku vēlreiz — Aramisa nebija istabā, vai arī viņam bija kāds iemesls izlikties nepazīstam manu balsi, iemesls, kuru es nezinu un kuru, iespējams, nezināt arī jūs, kaut gan viņa svētība Van­nas bīskaps ir jums uzticams draugs.

Fukē smagi nopūtās, pielēca kājās un vairākas reizes pārstaigāja ista­bu. Galu galā viņš atslīga savā krāšņajā gultā, ko klāja samts un kas slīga brīnišķīgās mežģīnēs.

D'Artanjans paskatījās uz Fukē ar patiesu līdzjūtību.

— Savā laikā es tiku redzējis daudzus arestus, jā, ļoti daudzus, — musketieris skumji noteica. — Es redzēju kā arestē Senmaru un kā de Salē. Toreiz es vēl biju ļoti jauns. Es redzēju, kā arestēja Kondē kopā ar prinčiem, kā arestē de Recu un Bruselu*.

Bail pat teikt, bet patlaban jūs visvairāk līdzināties nabaga Bruselam. Vēl mazliet, un jūs, tāpat kā viņš, iebāzīsiet salveti portfelī un sāksiet slaucīt muti ar dienesta papīriem. Fukē kungs, tāds cilvēks kā jūs nedrīkst' padoties nepatikšanām, velns lai parauj! Ja jūsu draugi to redzētu, ko gan viņi nodomātu!

— D'Artanjana kungs, jūs mani nepavisam nesaprotat, — superin­tendants, sērīgi smaidīdams, atbildēja. — Tieši tāpēc, ka manu draugu nav klāt, es esmu tāds, kādu jūs mani redzat. Vienatnē es pārstāju dzīvot, viens pats es neesmu nekas. Paskatieties, kam es esmu veltījis savu dzī­vi — tikai tam, lai iegūtu draugus, kuri, kā es cerēju, mani atbalstīs. Kamēr man bija spēks un ietekme, visi laimīgie (laimīgi tāpēc, ka es viņus tādus biju padarījis) korī mani slavēja un apbēra ar pateicībām. Ja mani piemeklēja sīkas nepatikšanas, tās pašas balsis, bet jau mazliet klu­sāk kā parasti harmoniski atbalsoja manas dvēseles neapmierinātību. Vientulība! Es nekad neesmu zinājis, ko tas nozīmē. Nabadzība — šī rēga skrandas gan es reizēm redzēju vīdam mana dzīvesceļa galā! Na­badzība — šī mūžīgā ēna, ar kuru daudzi mani draugi jau tā saraduši, ka pat poetizē to, apmīļo un liek iemīlēt arī man. Ar nabadzību es varu samierināties, pakļauties tai un pieņemt kā bez mantojuma palikušu mā-