Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ak Dievs!

— Tāpēc es atvedu viņu atpakaļ, dārgo komandant. Viņš ir traks un klāsta visiem savus murgus.

— Ko tad lai dara?

— Viss ir ļoti vienkārši: neļaujiet viņam ne ar vienu satikties. Jūs saprotat, ka tad, kad viņa majestāte uzzināja, ar kādu melnu nepateicību šis cilvēks atmaksā izglābšanu no nelaimes, šie murgi karali ārkārtīgi sa­niknoja. Tādēļ tagad — iegaumējiet to labi, dārgais de Bezmo kungs, jo tas skar jūs vistiešāk, — tiks sodīts ar nāvi katrs, kurš atļaus viņam sa­tikties vienalga ar ko, izņemot tikai mani un karali. Jūs dzirdat, mīļo Bezmo — nāves sods!

— Dzirdu, dzirdu, velns lai parauj!

— Tagad nokāpiet lejā un aizvediet nabadziņu uz viņa kameru, ja negribat, lai viņu ieved pie jums.

— Kādēļ?

— Jums taisnība. Domāju, ka labāk uzreiz iesēdināt viņu aiz atslēgas, vai ne?

— Protams.

— Tad iesim, mans draugs…

Bezmo lika sist bungas un zvanīt, atbilstoši šejienes kārtībai brīdinā­dams visus ieiet savās istabās, lai nesastaptos ar noslēpumaino gūstekni. Kad ejas bija attīrītas, viņš pats piegāja pie karietes saņemt arestantu. Pavēlei uzticīgais Portoss vēl joprojām turēja musketi pie gūstekņa krūtīm.

— Te nu jūs esat, nelieti! — Bezmo iesaucās, ieraudzījis karali. — Nu, labi!

Tūlīt pat viņš pavēlēja karalim izkāpt no karietes un aizveda Portosa un Aramisa pavadībā, kuri atkal bija maskās, uz otro Bertodjēru un at­slēdza tās pašas kameras durvis, kur astoņus gadus bija smacis Filips.

Karalis klusēdams iegāja kamerā. Viņš bija bāls un apjucis.

Bezmo aizvēra durvis, divreiz apgrieza atslēgu un, piegājis Aramisam tuvāk, pačukstēja:

— Tiesa gan, ļoti līdzīgs viņa majestātei, bet tomēr ne tā, kā jūs apgalvojat.

— Tad jau jūs gan tādam apmānam nepadosieties?

— Ko jūs, ko jūs!

— Dārgais Bezmo, jūs esat vērtīgs cilvēks, — Aramiss apliecināja. — Tagad atbrīvojiet Seldonu.

— Patiešām, gandrīz aizmirsu… Tūlīt došu pavēli…

— Ha! To jūs pagūsiet izdarīt arī rīt.

— Rit? Nē, nē, tūlīt pat! Dievs pasarg, šo lietu nedrīkst novilcināt.

— Nu, ejiet vien savās darīšanās, bet mani gaida manas. Ceru, jūs visu sapratāt, vai ne?

— Kas man jāsaprot?

— Neviens nedrīkst ieiet pie gūstekņa bez viņa majestātes pavēles, un šo pavēli atvedīšu es pats.

— Jā, monsinjor, palieciet sveiks.

Aramiss atgriezās pie sava drauga.

— Portos, braucam atpakaļ uz Vo! Ātrāk!

— Kāds atvieglojums, kad vari uzticami kalpot savam karalim un glābt savu dzimteni, — apmierinātais Portoss iesmējās. — Jūtos tik viegls, ka zirgiem nemaz nebūs ko vilkt. Braucam.

Atbrīvojusies no gūstekņa, kurš Aramisam patiesi varēja likties pārāk smags, kariete pārbrauca paceļamo tiltu, kas tūlīt atkal pacēlās, un atstāja Bastīliju.

Šīs pasaules ciešanas tiek uzliktas atbilstoši cilvēka spēkam. Mēs ne­būt negribam apgalvot, ka Dievs noteikti samēro cilvēka nelaimi ar viņa spēkiem; tāds apgalvojums nebūtu īsti pareizs, jo tas pats Dievs sūta nāvi, kas ir vienīgā izeja dvēselei, kura vairs nespēj palikt savā miesas apvalkā. Tātad šīs pasaules ciešanas pārciest ir cilvēka spēkos. Tas nozīmē, ka vienādā nelaimē vājais cieš vairāk nekā stiprais. Kas dod cilvēkam spēku? Rūdījums, pieredze un pieradums. Mēs sevi neapgrūtināsim ar pierādī­jumiem; tā ir aksioma attiecībā gan pret mūsu gara, gan miesas dzīvi.

Kad jaunais karalis, apmulsis un satriekts, pazaudējis jebkādu priekš­statu par īstenību, saprata, ka tiek vests uz vienu no Bastīlijas kamerām, viņš nolēma, ka daudzējādā ziņā viņa nāve līdzinās sapnim un ir pilna dažādām vīzijām. Viņš iztēlojās, ka viņa gulta Vo pilī izkritusi cauri grīdai un viņš ir miris; viņš — nelaiķa Ludviķis XIV turpina skatīt šausmas, kādas dzīvē nav iespējamas — gāšana no troņa, cietums un pret vēl nu­pat tik vareno valdnieku vērstie apvainojumi.

Būt rēgam, kas saglabājis sava ķermeņa sajūtas un spēj vērot savas paša ciešanas, mocīties, veltīgi pūloties izprast neizskaidrojamo noslēpu­mu, kur ir īstenība, bet kur tikai tās šķietamība, redzēt, dzirdēt un sa­prast visu, skaidri atcerēties katru sīkumu no savas dzīves pēdējām mi­nūtēm — vai tā nav spīdzināšana un vēl jo neizturamāka tāpēc, ka var kļūt mūžīga?

— Vai tas nav tas, ko sauc par mūžīgo elli? — Ludviķis XIV čuk­stēja, kad aiz viņa aizvērās Bezmo aizslēgtās durvis.

Viņš neizrādīja ne mazāko interesi par apkārtni un, atspiedis muguru pret sienu, pārliecināja sevi, ka noteikti ir miris. Ludviķis pat aizmiedza acis, lai neieraudzītu vēl ko ļaunāku.

„Tomēr kāda bija mana nāve? — viņš sev jautāja, padodamies ār­prātam. — Vai gultu nenolaida lejup ar kādu ierīci? Nē, nevar būt — kad tā sāka kustēties, es neizjutu ne satricinājumu, ne grūdienu… Varbūt mani saindēja pusdienu laikā, vai arī ar indīgiem sveces dūmiem, kā ma­nu vecvecmāmiņu Zannu d'Albrē*?"

Kameras aukstums lika nodrebēt Ludviķa pleciem.

„Es redzēju, — viņš turpināja savas pārdomas, — kā mans tēvs guļ miris tai pašā gultā, kur gulēja vienmēr; viņam mugurā bija karaļa tērps. Bālā seja ar asajiem vaibstiem, kādreiz tik kustīgās rokas sastingušas, izstieptās, aukstās kājas — nekas neliecināja par vīzijām pārpilnu sapni. Dievam taču vajadzēja sūtīt viņam tūkstošiem sapņu, jo viņa nāvi bija apsteigušas tik daudzu citu nāves, kurus viņš pats notiesāja uz nāvi!

Nē, tas karalis joprojām bija karalis, viņš valdīja savā nāves gultā tāpat kā uz samta troņa. Viņa diženums nebija zudis. Dievs, kas sūtīja sodu viņam, taču nevar sodīt mani, jo es neesmu pārkāpis viņa baušļus."

Jaunekļa uzmanību pievērsa dīvains troksnis. Viņš paskatījās un ie­raudzīja pie kamīna zem milzīgas, raupjas freskas, kas attēloja krustā sišanu, milzīgu žurku, kura grauza maizes garozu un vēroja jauno iemīt­nieku ar saprātīgu un ziņkārīgu skatienu.

Karalis nobijās: žurka viņam riebās. Ar skaļu kliedzienu viņš metās pie durvīm. Pateicoties kliedzienam, kas izlauzās no viņa krūtīm, Ludviķis saprata, ka viņš ir dzīvs, nav zaudējis prātu, un viņa jūtas ir pilnīgi da­biskas.

— Gūsteknis! — viņš iekliedzās. — Es esmu gūsteknis!

Ludviķis ar acīm meklēja zvanu.

„Bastīlijā taču nav zvanu! Es atrodos Bastīlijā! Bet kā es kļuvu par gūstekni? To visu, protams, sarīkojis Fukē. Viņš mani uzaicināja uz Vo un ievilināja slazdā. Fukē nerīkojās viens… Viņa palīgs… Šī balss… tā piederēja d'Erblē, es to pazinu. Kolbēram bija taisnība. Bet ko Fukē grib no manis? Pats valdīt manā vietā? Neiedomājami! Kas zina?.. — Ludviķis pēkšņi iedomājās. — Varbūt manam brālim Orleānas hercogam izdevies izdarīt to, par ko visu mūžu sapņoja un loloja plānus pret tēvu mans tēvocis. Bet karaliene? Un mana māte? Lavaljēra? Ak, Luīze! Viņa no-

Žanna d'Albrē (1528-1572) - Navarras karaliene (1550-1572), nā­kamā Francijas karaļa Indriķa IV māte, dedzīga protestante. Pas­tāv pieņēmums, ka viņa tika noindēta pēc Katrīnas Mediči pavēles.

kļūs pilnīgā atkarībā no princeses Henrietes! Nabaga bērns, viņa arī droši vien ir ieslēgta tāpat kā es. Mēs ar viņu esam šķirti uz mūžīgiem laikiem!?

To iedomājies, nelaimīgais mīlētājs raidīja pret kameras sienām skaļas žēlabas, nopūtas un raudas.

— Te taču jābūt komandantam! — karalis dusmās iekliedzās. — Es gribu runāt ar viņu, es viņu pasaukšu.