Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Un kur tā ved?

— Sekojiet mums.

— Es nekustēšos ne no vietas.

— Ja jūs sāksiet dumpoties, mans jaunais draudziņ, — ierunājās spē­cīgākais, — es jūs vienkārši ievīstīšu apmetnī un, ja jūs tajā nosmaksiet, jo ļaunāk jums pašam, goda vārds!

To teikdams, viņš pacēla apmetņa stūri, ar kuru bija draudējis ka­ralim. No tā pabāzās ārā tāda roka, par kādu nekaunētos pat Krotonas Milons, it īpaši jau nu tai dienā, kad viņam ienāca prātā nelaimīgā doma ar rokām pārplēst savu pēdējo ozolu.

Karalis nobijās no vardarbības. Viņš saprata, ka nonācis tādu cilvēku rokās, kuri jau aizgājuši pārāk tālu un vairs neatkāpsies, kamēr nepaveiks nodomāto. Viņš pašūpoja galvu un noteica:

— Acīmredzot es esmu nokļuvis slepkavu rokās! Ejam!

Cilvēki maskās neko neatbildēja. Tas, kuram bija lukturis, gāja pa priekšu, aiz viņa karalis, un gājienu noslēdza otra maska. Tā viņi izgāja cauri garai un līkumotai galerijai ar milzum daudz kāpnēm, kādas sasto­pamas tikai Annas Redklifas* noslēpumainajās un drūmajās pilīs. Vai­rākkārt šais pārejās un šķērsejās karalis saklausīja virs galvas tekoša ūdens troksni. Beidzot viņi sasniedza garu gaiteni, kura galā bija dzelzs durvis. Cilvēks ar lukturi atslēdza tās ar vienu no atslēgām, kuras karājās viņam pie jostas un kuru šķindēšanu karalis dzirdēja visu ceļu.

Durvīm atveroties, ieplūda svaigs gaiss, un Ludviķis sajuta koku smar­žu pēc karstas vasaras dienas. Uz mirkli viņš šaubīdamies apstājās, bet varenais sargs, kas gāja aiz viņa, izgrūda karali no pazemes ejas.

— Es vēlreiz prasu, — Ludviķis pagriezās pret to, kurš bija uzdro­šinājies pieskarties karalim, — ko jūs gribat nodarīt Francijas karalim?

— Pacentieties aizmirst šo vārdu, — kategoriskā tonī, kas nepieļāva iebildumus, noteica cilvēks ar lukturi.

— Par tiem vārdiem, ko jūs tikko izteicāt, jūs var saraustīt uz moku rata, — milzis piebilda, nodzēsdams lukturi, ko biedrs viņam bija iede­vis, — kaut gan viņa majestāte ir pārāk žēlsirdīgs.

Izdzirdis šos draudus, Ludviķis strauji un negaidīti sakustējās, it kā gribētu bēgt, bet uz viņa pleca uzgūla milža roka un pienagloja viņu pie vietas.

— Kurp mēs galu galā ejam? — karalis jautāja.

— Iesim, — atteica pirmais no pavadoņiem un pat ar zināmu god­bijību aizveda savu gūstekni uz karieti, kas bija paslēpta starp kokiem.

Anna Redklifa (1764-1823) — angļu rakstniece, kas izveidojusi t.s. „gotiskā romāna" vai „šausmu un noslēpumu romāna" žanru.

— Kāpiet iekšā, — tas pats cilvēks noteica, atvērdams karietes dur­tiņas un nolaizdams kāpsli.

Karalis paklausīja un iesēdās karietē.

Tai pašā brīdī karietes durvis aizcirtās, un viņš palika tumšajā karietē divatā ar savu pavadoni. Gigants pārgrieza zirgiem pinekļus, iejūdza tos karietē un apsēdās uz bukas. Zirgi sāka mundri rikšot, un driz vien karie­te izbrauca uz Parīzes ceļa. Senāras mežā viņus gaidīja maiņas zirgi. Arī tie bija piesieti pie kokiem. Uz bukas sēdošais nokāpa, steidzīgi pārjūdza zirgus un ātri brauca tālāk. Parīzē viņi ieradās apmēram trijos naktī.

Kariete iebrauca Senantuānas priekšpilsētā. Uzkliedzis sargzaldātam: „Pēc karaļa pavēles", — kučieris iebrauca pa Bastīlijas vārtiem un aptu­rēja putās nodzītos zirgus pie komendanta sliekšņa. Tūlīt pieskrēja dežū­rējošais seržants.

— Pamodiniet komandantu, — kučieris pērkondimdošā balsī pavē­lēja.

Karietē joprojā valdīja nāves klusums. Pēc desmit minūtēm uz savas mājas sliekšņa parādījās Bezmo kungs rīta tupelēs un halātā.

— Kas tad tas? — viņš jautāja — Ko jūs esat atvedis?

Pirmais no maskotajiem atvēra karietes durvis un kaut ko pačukstēja pie auss kučierim. Tas nekavējoties nokāpa no bukas, paņēma sev pie kājām gulošo musketi un pielika stobru pie gūstekņa krūtīm.

— Šaujiet, tiklīdz viņš mēģina ierunāties! — skaļā balsī norīkoja pir­mais, izkāpdams no karietes.

— Labi, — otrs atbildēja.

Tas, kurš pavadīja karali, uzkāpa pa kāpnēm, kur viņu gaidīja koman­dants.

— D'Erblē kungs! — Bezmo iekliedzās.

— Cst… — Aramiss viņu apklusināja. — Ieiesim pie jums.

— Ak mans Dievs! Kas jūs atvedis šurp tādā stundā?

— Kļūda, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss mierīgi atbildēja. — Jums laikam bija taisnība.

— Kādā ziņā?

— Sakarā ar pavēli par jūsu gūstekņa atbrīvošanu.

— Kungs, paskaidrojiet man, nē, atvainojiet, es gribēju teikt — mon­sinjor, — komandants murmināja, aizelsdamies no bailēm un izbrīna.

— Tas ir pavisam vienkārši: jūs, protams, atceraties, ka jums atsūtīja atbrīvošanas pavēli.

— Jā, jā! Pavēli atbrīvot Marčiali.

— Mēs nospriedām, ka runa ir par Marčiali, vai ne?

— Protams! Starp citu, ja jūs atceraties, es šaubījos, un jūs piespie­dāt mani izpildīt šo pavēli.

— O, cik nepiemērotu vārdu jūs izvēlējāties, dārgais Bezmo kungs… es tikai ieteicu.

— Jā, jā, ieteicāt atdot viņu jums un aizvedāt prom savā karietē.

— Tā bija kļūda, mans dārgais Bezmo. Ministrijā to atklāja, un es atvedu karaļa pavēli atbrīvot Seldonu… ziniet, to nabaga skotu.

— Seldonu? Vai šoreiz jūs esat pilnīgi pārliecināts?..

— Velns parāvis! Lasiet pats, — Aramiss piebilda, iedodams Bezmo pavēli.

— Bet šī ir tā pati pavēle… Es jau to esmu redzējis un turējis rokās…

— Vai tiešām?

— Es jau jums to teicu… Tintes traips… jā, es to pazīstu…

— Es nezinu, vai tā ir tā pati pavēle vai cita, bet es to atdodu jums.

— Bet kā tad ar otru?

— Kādu otru?

— Marčiali.

— Tūlīt es jums viņu nodošu.

— Ar to vien nepietiek. Lai viņu pieņemtu, man vajadzīga jauna pavēle.

— Nerunājiet kā bērns, dārgais Bezmo. Kur jums ir pavēle par Mar­čiali atbrīvošanu?

Bezmo pieskrēja pie savas lādes un izņēma pavēli. Aramiss paņēma to no komendanta, nesteidzoties saplēsa četrās daļās, pielika pie lampas un sadedzināja.

— Ko jūs izdarījāt! — līdz nāvei pārbiedētais Bezmo iekliedzās.

— Apsveriet radušos situāciju, dārgo komandant, — Aramiss nesa­tricināmā mierā noteica. — Jums vairs nav pavēles, kas attaisno Marčiali atbrīvošanu.

— Mans Dievs! Nav! Es esmu pagalam, jā, jā, pagalam!

— Ne gluži, jo es taču atdodu jums Marčiali atpakaļ, un iznāk, ka viņš nemaz nav atstājis Bastīliju.

— Ā! — iesaucās komandants, kurš vairs neko nesaprata.

— Tā gan. Jūs tūlīt pat viņu ieslēgsiet.

— Kā gan citādi!

— Un jūs atdosiet man to… kā viņu sauca… Seldonu, par kura atbrī­vošanu ir jauna pavēle. Tad jūsu dokumenti būs pilnīgā kārtībā. Saprotat?

— Es… es…

— Jūs sapratāt, — Aramiss pārtrauca Bezmo. — Lieliski.

Bezmo lūdzoši salika rokas.

— Kādēļ jūs paņēmāt no manis Marčiali, ja vedat viņu atkal atpa­kaļ? — nelaimīgais komandants pilnīgā apjukumā iesaucās.

— No tāda drauga un kalpa kā jūs nedrīkst būt noslēpumi.

Aramiss pieliecās Bezmo pie auss.

— Jūs zināt, — viņš pačukstēja, — kāda neparasta līdzība ir starp šo nelaimīgo un…

— Karali!

— Tad, lūk: pirmais, ko Marčiali izdarīja brīvībā — viņš sāka apgal­vot, ka ir Francijas karalis.

— Kāds nelietis! — Bezmo iesaucās.

— Viņš uzvilka tādu pašu kostīmu kā viņa majestātei un sāka uz­doties par karali Ludviķi XIV.