Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

To teikdams, Filips, par spīti instinktīvajam riebumam un šausmu trīsām, kas stindzināja visu viņa ķermeni un gribu, piespieda sevi ap­gulties karaļa gultā, kas vēl bija silta no Ludviķa XIV ķermeņa, un piekļāva savai pierei vēl mitro lakatiņu.

Kad viņa galva atslīga atpakaļ, iegrimdama mīkstajā dūnu spilvenā, viņš virs savas galvas ieraudzīja Francijas karalistes kroni, kuru, kā jau teicām, turēja eņģelis ar zeltītiem spārniem.

Lasītāj, mēģini tagad iedomāties šo viltvārdi ar drūmo skatienu un drudžaini kvēlojošo ķermeni. Viņš atgādināja tīģeri, kurš klīdis apkārt negaisa naktī, pagājis garām niedrājam un nezināmai palejai, beidzot apstājas lauvas pamestas alas priekšā, lai iekārtotos tajā. Viņu šurp atvedusi lauvas smaka un apdzīvotas mītnes miklā dvaka. Alā viņš at­rod sausu zāli, kur apgulties un apgrauztus kaulus. Viņš ienāk, cieši vērodams tumsu un pētoši taustīdams to ar savu vērīgo un degošo skatienu; viņš nopurinās, un no viņa ķermeņa uz visām pusēm šķīst ūdens, dūņas un netīrumi.

Beidzot tīģeris smagi noliekas uz grīdas, uzlicis resno purnu milzī­gajām ķepām; viss viņa ķermenis ir sasprindzis, viņš ir gatavs cīņai. No dziļā noguruma radītās snaudas zvēru brīdi pa brīdim izrauj zi­bens, kas uz mirkli apmirdz lauvas alas spraugas, vai vēja nolauzto zaru troksnis, vai arī krītošie akmeņi, kas rada nojautu par draudo­šajām briesmām.

Var jau lepoties, ka guli lauvas midzenī, bet neprātīgi ir cerēt, ka te izdosies mierīgi aizmigt.

Filips ieklausījās katrā troksnītī; viņa sirds sažņaudzās, iztēlojoties dažādās briesmas, un tomēr viņš ticēja savas dvēseles spēkam, kas vēl divkāršojās, pateicoties apņēmībai, kādu viņš pats sev iedvesa, tādēļ princis nepadevās vājumam un gaidīja izšķirošo brīdi, lai varētu īsti novērtēt sevi. Viņš domāja, ka draudošās briesmas būtu kā fosfora uzliesmojumi vētras laikā, kuri jūrniekam norāda trakojošo viļņu augstumu.

Nekas tomēr nenotika. Klusums, nāvīgākais nemierīgo un godkā­rīgo siržu ienaidnieks, visu nakti kā biezā pārklājā ietina nākamo Francijas karali, kurš dusēja nozagtā kroņa ēnā.

Uz rīta pusi kāds cilvēks, vai drīzāk ēna, ieslīdēja karaļa guļam­istabā. Filips to gaidīja un nebrīnījās par viņa ierašanos.

— Nu kā, d'Erblē kungs? — viņš apjautājās.

— Viss kārtībā, jūsu majestāte, tas nu ir izdarīts.

— Kā?

— Viss, ko mēs jau gaidījām.

— Pretošanās?

— Traka: vaimanas un kliedzieni.

— Un pēc tam?

— Tad sastingums.

— Vēl vēlāk?

— Pilnīga uzvara un absolūts klusums.

— Vai Bastīlijas komandants neko nenojauš?..

— Neko.

— Bet līdzība?

— Tā ir panākumu cēlonis.

— Bez šaubām tomēr centīsies pierādīt, kas viņš ir; esiet uz to gatavs. Es arī būtu varējis to darīt, kaut gan man būtu jācīnās pret daudz varenāku varu nekā tā, kas man ir tagad.

— Es jau par visu parūpējos. Pēc dažām dienām, bet, ja vajadzēs, varbūt arī ātrāk, mēs izvedīsim gūstekni no cietuma un aizsūtīsim trim­dā uz vistālākajām zemēm…

— No trimdas var atgriezties, d'Erblē kungs.

— Es runāju par tik tālām zemēm, ka no turienes atgriezties nav cilvēka spēkos un tam nepietiks pat ar visu dzīvi.

Aramisa un jaunā karaļa acis vēlreiz sastapās, un abās bija sastin­gusi vēsa savstarpējā sapratne.

— Un di Valona kungs? — Filips jautāja, vēlēdamies mainīt sa­runas tēmu.

— Šodien viņu stādīs jums priekšā un viņš konfidenciāli apsveiks jūs par izglābšanos no briesmām, kurās bijāt iekļuvis uzurpatora vainas dēļ.

— Bet ko mēs darīsim ar viņu?

— Ar di Valona kungu?

— Mēs dāvāsim viņam hercoga titulu, vai ne?

— Jā, hercoga titulu, — Aramiss ar dīvainu smaidu apstiprinā­ja-

— Kāpēc jūs smejaties, d'Erblē kungs?

— Mani sasmīdināja jūsu tālredzība. Jūs bez šaubām baidāties, ka nabaga Portoss var kļūt par visai neērtu liecinieku un gribat tikt no viņa vaļā.

— Dāvinot viņam hercoga titulu?

— Protams. Jūs taču viņu nogalināsiet — viņš nomirs no prieka, un līdz ar viņu pazudīs ari noslēpums.

— Ak Dievs!

— Un es zaudēšu labu draugu, — Aramiss flegmātiski noteica.

Aiz šiem jociņiem sazvērnieki centās slēpt savu prieku un lepnumu

par uzvaru, bet pašā sarunas karstumā Aramiss kaut ko sadzirdēja, un tas lika viņam aprauties.

— Kas tur ir? — Filips noprasīja.

— Rīts, jūsu majestāte.

— Un kas par to?..

— Pirms likāties gultā, jūs droši vien vakar atstājāt kādu rīkojumu uz šodienu?

— Es teicu musketieru kapteinim, ka gaidīšu viņu no rīta šai stun­dā, — jauneklis strauji atteica.

— Ja jūs viņam tā teicāt, tad viņš noteikti ieradīsies, jo ir ārkārtīgi precīzs.

— Es dzirdu soļus priekšistabā.

— Tas ir viņš.

— Tātad sākam uzbrukumu, — jaunais karalis apņēmīgi noteica.

— Piesargieties! Sākt uzbrukumu ar d'Artanjanu būtu pilnīgs ne­prāts. D'Artanjans neko nezina, neko nav redzējis, viņš ir simtiem jūdžu tālu no jebkādām aizdomām par mūsu noslēpumu, — bet, ja šorīt viņš te ienāks pirmais, tad jutīs, ka kaut kas nav kārtībā, un nolems, ka viņam tas jāizpēta. Tādēļ, jūsu majestāte, pirms mēs ie­laižam d'Artanjanu, istaba kārtīgi jāizvēdina, tas ir, jāizlaiž tai cauri tik daudz cilvēku, lai karalistes labāko dzinējsuni no īstajām pēdām novirza pārdesmit citu smaku.

— Bet kā lai atbrīvojas no viņa, ja pats liku ierasties? — karalis iebilda, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pamēroties spēkiem ar tik bīsta­mu pretinieku.

— Es to uzņemos, — noteica Vannas bīskaps. — Iesākumā došu tādu triecienu, kas viņu uzreiz apstulbinās.

Tobrīd pie durvīm pieklauvēja.

Aramiss nebija kļūdījies: tas patiešām bija d'Artanjans, kurš ziņoja par savu ierašanos.

Mēs redzējām, kad d'Artanjans pavadīja nakti sarunā ar Fukē un pēc tam izlikās aizmidzis, bet tēlot miegu bija diezgan nogurdinoši, tāpēc, tiklīdz superintendanta guļamistabas greznās, ciļņiem rotātās karnīzes rītausma iekrāsoja gaišzilā krāsā, d'Artanjans piecēlās no sava krēsla, sakārtoja zobenu, ar piedurkni noglauda saburzīto apģērbu un patīrīja cepuri kā sargzaldāts, kam jāstājas sava vada komandiera priekšā.

— Vai jūs aizejat? — Fukē jautāja.

— Jā, monsenjor, bet jūs?..

— Es palieku.

— Vai jūs apsolāt?

— Protams.

— Lieliski. Turklāt es aizeju uz īsu brīdi, tikai lai uzzinātu atbildi. Jūs jau saprotat, par ko es runāju.

— Uzzinātu spriedumu, jūs gribējāt teikt.

— Paklausieties, manī ir kaut kas no senajiem romiešiem. No rīta, celdamies augšā no krēsla, es ievēroju, ka mans zobens nav īsti makstī un siksna nošķiebušies sāņus. Tā ir droša pazīme.

— Kam? Veiksmei?

— Iedomājieties vien. Katru reizi, kad sasodītā vērša āda pielipa manai mugurai, es vai nu saņēmu brāzienu no de Trevila kunga, vai arī kardināls Mazarīni man atteicās dot naudu. Katru reizi, kad zo­bens aizķērās makstī, tas nozīmēja, ka mani gaida kāds nepatīkams uzdevums, kā tas bija, starp citu, visu dzīvi. Katru reizi, kad zobens pinās man pa kājām, mani viegli ievainoja. Vienmēr, kad ne no šā, ne no tā zobens pats izlēca no maksts, es — varu to apgalvot pilnīgi droši — paliku kaujas laukā un pēc tam divus trīs mēnešus vāļājos pa gultu, aplipināts ar plāksteriem un pakļauts ķirurgu spīdzināšana- nai.