Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es nemaz nezināju, ka jums pieder tik apbrīnojams zobens, — Fukē tik tikko pasmaidīja; pat tādam smaidam viņam bija jāsaņem visi spēki.

— Zobens būtībā tāpat pieder manam ķermenim kā viss pārējais. Esmu dzirdējis, ka dažiem par nākotni vēsta kāja, citiem — asiņu pulsēšana deniņos. Man nākotni pareģo uzticamais zobens. Ā! Tikko tas noslīdēja uz pēdējo siksnas cilpiņu. Vai zināt, ko tas nozīmē?

— Nē.

— Tas vēsta, ka šodien es kādu arestēšu!

— Ā! — superintendantu šī atklātība drīzāk pārsteidza nekā no­biedēja. — Ja jau zobens jums neko sliktu nevēstīja, tad iznāk, ka mans arests jums nemaz nav bēdīga nepieciešamība?

— Jūs arestēt? Kāpēc jūs tā domājat?

— Kā gan citādi. Jūsu pazīme…

— Tā noteikti neattiecas uz jums, jo jūs esat arestēts jau kopš vakarvakara. Nē, tas nebūsiet jūs, ko es šodien arestēšu. Tāpēc jau es priecājos un saku, ka mani gaida laimīga diena.

Pēc šiem sevišķi laipni izteiktajiem vārdiem kapteinis atstāja Fukē, lai dotos pie karaļa.

Musketieris jau bija pārkāpis slieksni, kad Fukē viņu uzrunāja:

— Parādiet man vēlreiz savu labvēlību.

— Lūdzu, monsenjor.

— D'Erblē kungu! Ļaujiet man satikt d'Erblē kungu!

— Labi, es darīšu visu, lai atvestu viņu šurp.

D'Artanjans nevarēja ne iedomāties, ka tik viegli varēs izpildīt sa­vu solījumu. Pats liktenis bija lēmis, lai todien izpildītos visi viņa rīta pareģojumi.

Kā jau iepriekš norādījām, d'Artanjans piegāja pie karaļa guļam­istabas durvīm un pieklauvēja. Durvis atvērās. Kapteinim bija pilnīgs pamats domāt, ka tās atver pats karalis. Tas nebija nekas neiespējams, ja ņem vērā, cik uzbudināts viņš vakar pameta Ludviķi XIV.

Karaļa vietā, ko musketieris jau bija sagatavojies godbijīgi svei­cināt, d'Artanjans ieraudzīja kalsno, beskaislīgo Aramisa seju. Tas bija tik negaidīti, ka d'Artanjans pārsteigumā gandrīz iekliedzās.

— Aramis! — viņš beidzot izstomīja.

— Sveicināts, dārgo d'Artanjan, — bīskaps aukstasinīgi atbildē­ja.

— Jūs šeit… — musketieris nomurmināja.

— Karalis lūdz paziņot, ka pēc nogurdinošas nakts viņš vēl atpū­šas.

— Ā! — d'Artanjans izdvesa, nesaprazdams, kā Vannas bīskaps, kurš vēl vakar visai maz baudīja karaļa labvēlību, pa sešām stundām izaudzis kā milzu sēne, pie tam vislielākā no tām, kādas jebkad pēc likteņa žēlastības augušas karaļa apartamentu pakājē.

Lai varētu kļūt par starpnieku starp Ludviķi XIV un viņa tuvā­kajiem galminiekiem un divu soļu attālumā no karaļa pavēlēt, patiešām vajadzēja būt kam vairāk nekā pat savos labākajos laikos Ludviķim XIII bija Rišeljē.

— Bez tam, — bīskaps turpināja, — esiet tik laipns, musketieru kapteiņa kungs, un ielaidiet šeit tos, kam ir tiesības uz to, bet tikai uz vēlo rīta pieņemšanu. Viņa majestāte vēlas atpūsties.

— Bet, bīskapa kungs, — d'Artanjans iebilda, jau gatavs sacelties un izteikt aizdomas, ko viņā radīja karaļa klusēšana, — viņa majestāte man lika ierasties pie viņa agri no rīta.

— Atliksim to, — no alkova dziļumiem atskanēja Ludviķa balss, kas lika musketierim sarauties un apklust.

Viņš palocījās, juzdamies apstulbis un satriekts, bet Aramisa smaids pēc karaļa teiktā gandrīz laupīja viņam saprašanu.

— Lai atbildētu jums uz jautājumu, kura atrisinājumu jūs iera- dāties meklēt pie karaļa, — Vannas bīskaps piebilda, — tad te būs pavēle, kuru jums nekavējoties jāizlasa. Tā attiecas uz Fukē kungu.

D'Artanjans paņēma pavēli, ko Aramiss viņam sniedza.

— Atlaist brīvībā! — viņš nomurmināja. — Ak tā!

Viņš vēlreiz atkārtoja savu „ak tā!", bet šoreiz jau ar lielāku iz­pratni.

Pavēle izskaidroja, kāpēc viņš sastapa Aramisu pie karaļa; acīm­redzot Aramiss bauda īpašu labvēlību, ja viņam izdevies atbrīvot Fukē no aresta; karaļa labvēlība izskaidroja arī neticamo pašpārliecinātību, ar kuru d'Erblē deva pavēles karaļa vārdā. D'Artanjanam nevajadzēja daudz, lai visu saprastu. Viņš palocījās un paspēra dažus soļus durvju virzienā.

— Es iešu kopā ar jums, — bīskaps viņu aizturēja.

— Kur?

— Pie Fukē kunga; es gribu redzēt viņa prieku.

— Aramis, jūs nu gan mani nupat pārsteidzāt!

— Bet tagad jūs saprotat?

— Un kā vēl! Kā nu nesaprast! — d'Artanjans skaļi noteica, bet tūlīt pat caur zobiem pie sevis izgrūda: — Velns parāvis, es nekā nesaprotu! Tas gan nav svarīgi, pavēle paliek pavēle.

Viņš laipni piebilda: — Ejiet pa priekšu, monsenjor. D'Artanjans aizveda Aramisu pie Fukē.

Fukē nepacietīgi gaidīja d'Artanjanu. Viņa prombūtnes laikā su- perintendants paguva aizsūtīt prom kalpus, kuri ieradās pie viņa, un dažus agrāk kā parasti atnākušos draugus.

Katram, kas pienāca pie viņa durvīm, Fukē jautāja tikai vienu, noklusēdams par briesmām, kas viņam draudēja: vai viņi nezina, kur pašlaik ir.,Aramiss.

Kad viņš beidzot ieraudzīja d'Artanjanu un tam sekojošo garīdz­nieku, Fukē prieks bija neaprakstāms: tas varēja līdzināties tikai moco­šajam nemieram, kādu viņš izjuta.

Satikt Aramisu superintendantam šķita kā sava veida atalgojums par nelaimi, kas saistījās ar arestu.

Prelāts bija mazrunīgs un nopietns; d'Artanjanu visi šie neticamie notikumi bija izsituši no sliedēm.

— Tātad, kaptein, jūs man tomēr sagādājāt prieku redzēt d'Erblē kungu?

— Un vēl kaut ko labāku, monsenjor.

— Ko tad?

— Brīvību.

— Vai es esmu brīvs?

— Jā, jūs esat brīvs. Tāda ir karaļa pavēle.

Fukē saņēmās, lai Aramisa acīs varētu izlasīt atbildi.

— Jā, tā ir, un jūs par to varat pateikties Vannas bīskapa kungam, jo vienīgi viņam jūs esat parādā par karaļa lēmumu.

— O! — Fukē izsaucās, drīzāk pazemots par šo Aramisa iejauk­šanos, nekā pateicīgs par labvēlīgo iznākumu.

— Monsenjor, — d'Artanjans turpināja, vērsdamies pie Arami­sa, — ja jau jūs esat tik varens aizgādnis Fukē kungam, vai man jūs nemaz nepalīdzēsiet?

— Visu, ko vien vēlaties, dārgais draugs, — bīskaps bezkaislīgi atteica.

— Es gribu jums uzdot vienu vienīgu jautājumu, un mani pilnīgi apmierinās jūsu atbilde. Kā jums izdevās kļūt par viņa majestātes favo­rītu? Jūs taču bijāt ticies ar karali tikai kādas pāris reizes?

— No tāda drauga kā jūs man nekas nav slēpjams, — Aramiss zobgalīgi noteica.

— Ja tā, tad atklājiet mums savu noslēpumu.

— Jūs pieņemat, ka es esmu licies ar karali ne vairāk kā pāris reizes, kaut gan patiesībā es viņu esmu redzējis simt vai pat vairāk reižu. Mēs tikai par to klusējām, un tas ir viss.

Nemaz nerūpēdamies par to, ka no šīs atzīšanās d'Artanjans kļuva tumši sarkans, Aramiss pagriezās pret Fukē, kuru prelāta vārdi bija pārsteiguši ne mazāk kā musketieri.

— Monsenjor, — viņš sacīja, — karalis lūdza, lai es jums pasaku, ka viņš izjūt pret jums lielāku draudzību kā jebkad, un brīnišķīgās svinības, kuras jūs ar tādu devību sarīkojāt, aizkustinājušas viņa sir­di.

To teikdams, viņš ceremoniāli palocījās Fukē, bet tas, nespēdams izprast bīskapa smalko diplomātisko spēli, stāvēja kā sastindzis, neko neteikdams un galīgi apjucis.

D'Artanjans saprata, ka viņiem jāaprunājas aci pret aci, un jau gatavojās aiziet, sekodams pieklājības prasībām, kas tādos brīžos virza cilvēku uz durvju pusi, bet izjuta degošu ziņkārību, ko rosināja dau­dzie noslēpumi, un tā lika viņam palikt.