Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kā?

— Tūlīt redzēsiet… Valdošais karalis… Es teicu „valdošais"; ceru, ka jūs saprotat, kāpēc es tā saku?

— Nē… Kāpēc?

— Tāpēc, ka no dzimšanas abiem ir tiesības būt par karali. Vai jūs piekrītat?

— Jā.

— Noteikti?

— Noteikti. Dvīņi — tas ir kā viens cilvēks divās personās.

— Man ir ļoti patīkami, ka tik pieredzējis un zinošs likuma sargs kā jūs dod šo skaidrojumu. Tātad mēs esam noskaidrojuši, ka abiem dvīņiem bija vienādas tiesības?

— Skaidrs… Mans Dievs, kas tās par mīklām!

— Dieva žēlastība pazemotajam sūtīja atriebēju, vai, ja vēlaties, atbalstu. Un gadījās tā, ka valdošais karalis, uzurpators… Jūs taču man piekritīsiet; vai nemierīgi un egoistiski izlietot mantojumu, uz kuru la­bākajā gadījumā tev ir tikai pa pusei tiesības, — tas nozīmē uzur­pēt?

— Jā, tā ir uzurpācija. Jūsu apzīmējums ir pilnīgi precīzs.

— Tātad es turpinu. Dieva griba bija, lai uzurpatora pirmais mi­nistrs būtu liela talanta un cēlas sirds cilvēks un turklāt ar izcilu prā­tu.

— Labi jau labi! Es saprotu: jūs cerējāt, ka es palīdzēšu jums labot ļaunumu, kas nodarīts Ludviķa XIV nelaimīgajam brālim. Jūsu cerības ir pamatotas, es palīdzēšu. Pateicos, d'Erblē, pateicos!

— Nē, ne uz to pusi. Jūs man neļaujat pabeigt, — Aramiss bez­kaislīgi noteica.

— Es klusēšu.

— Valdošais karalis necieš savu pirmo ministru Fukē kungu, un šis naids, ko vēl uzkurina intrigas un apmelojumi, kurus monarhs uz­klausa, sāk kļūt draudošs Fukē kunga mantai, brīvībai un varbūt pat dzīvībai. Toties Dievs, vēlēdamies glābt nabaga upurēto princi, sūtīja Fukē kungam uzticamu draugu, kurš zināja valsts noslēpumu un juta sevī spēku atklāt to, tāpat kā spēja klusuciešot divdesmit gadus glabāt tikai savā sirdī.

— Varat neturpināt, — Fukē iesaucās, cildenu domu pārņemts, — es jūs saprotu un varu visu uzminēt. Kad līdz jums nonāca ziņa par manu arestu, jūs devāties pie karaļa, jūs viņam aizrunājāt par mani, bet viņš negribēja neko dzirdēt; tad jūs piedraudējāt atklāt noslēpumu, un Ludviķis XIV izbijies piekrita darīt to, ko pirms tam atteica. Es saprotu! Karalis ir jūsu rokās. Es saprotu!

— Jūs neko nesaprotat, — Aramiss iebilda, — turklāt jūs atkal mani pārtraucāt, mīļais draugs. Bez tam atļaujiet aizrādīt, ka jūs grē­kojat pret loģiku, un šo to atceraties ne visai labi.

— Kā tā?

— Vai jūs atceraties, ko es tik neatlaidīgi uzsvēru mūsu sarunas sākumā?

— Jā, jūs uzsvērāt, ka viņa majestāte karalis mani ienīst un šis naids ir nepārvarams. Tomēr kāds gan naids var pretoties tāda at­maskojuma draudiem?

— Atmaskojums! Tieši te jums pietrūkst loģikas. Kā! Vai patie­šām jūs pieļaujat, ka es vēl joprojām būtu dzīvs, ja atklātu karalim šo noslēpumu?

— Jūs taču bijāt pie karaļa pirms nepilnām desmit minūtēm.

— Lai nu tā būtu! Lai arī viņš vēl nebūtu paguvis dot rīkojumu mani nogalināt, bet viņam pietiktu laika, lai pavēlētu aizbāzt man muti un iemest cietumā. Velns parāvis, spriediet taču loģiski!

No šiem musketiera vārdiem, kas izlauzās cilvēkam, kurš nekad neatļāvās aizmirsties, Fukē saprata, cik ārkārtīgi uzbudināts ir mie­rīgais un nesatricināmais Vannas bīskaps. To sapratis, viņš nodrebēja.

— Bez tam, tas nebūtu es, — Aramiss savaldījies turpināja, — un es nebūtu nekāds draugs, ja, zinādams, ka karalis jau tāpat jūs ienīst, radītu viņā vēl dziļāku naidu pret jums? Apzagt — tas nav nekas; aplidot viņa mīļāko — nekas liels; bet turēt savās rokās viņa kroni un godu! Tad jau labāk viņš pats ar savām rokām izrautu jūsu sirdi!

— Tātad jūs viņam neizrādījāt, ka zināt šo noslēpumu?

— O, tad jau labāk es uzreiz aprītu visas indes, pie kurām sevi divdesmit gadus pieradināja Mitridats [20] , lai izvairītos no noindēšanas.

— Ko tad jūs izdarījāt?

— Te nu mēs esam nonākuši līdz galvenajam. Domāju, ka man izdosies modināt jūsos zināmu interesi par maniem vārdiem. Jūs taču klausāties, vai ne?

— Un kā vēl! Turpiniet!

Aramiss pārstaigāja istabu un, tikai pārliecinājies, ka viņi ir vieni un visapkārt valda klusums un miers, atgriezās pie Fukē, kurš savā krēslā ar nepacietību gaidīja, kādus noslēpumus atklās Vannas bīs­kaps.

— Es aizmirsu piebilst, — Aramiss turpināja, — abiem brāļiem ir kāda apbrīnojama īpatnība — Dievs viņus radījis tik līdzīgus, ka tikai viņš pats tos varētu atšķirt Pastarās tiesas dienā. Pat viņu miesīgā māte to nevarētu izdarīt.

— Ko jūs sakāt! — Fukē iesaucās.

— Tikpat dižciltīga seja, tā pati gaita un augums, tā pati balss.

— Bet domas? Prāts? Dzīves pieredze?

— O, te nu brāļi nav līdzīgi, monsenjor: Bastīlijas cietumnieks ir nesalīdzināmi pārāks par savu brāli un, ja šis cietējs kāptu Francijas tronī, tad tā iepazītu valdnieku, kura gudrība un cēlums aizēnotu visus, kas līdz šim valdījuši.

Uz mirkli Fukē nokāra galvu, it kā tā nespētu izturēt tik liela noslēpuma smagumu.

Piegājis cieši viņam klāt, Aramiss noteica:

— Starp dvīņiem ir vēl kāda būtiska atšķirība, kas skar galveno­kārt jūs, monsenjor: tas otrs nepazīst Kolbēru.

Uztraukumā nobālējis, Fukē pieleca kājās. Prelāta trieciens bija ķēris drīzāk viņa prātu, nevis sirdi.

— Es saprotu, — viņš atbildēja Aramisam, — jūs piedāvājat sa­zvērestību.

— Kaut ko līdzīgu.

— Pamēģināt kaut ko tādu, kas maina tautu likteņus?

— Un arī superintendantu. Jums taisnība.

— īsāk sakot, jūs piedāvājat apmainīt to Ludviķa XIII dēlu, kas patlaban atdusas Morfeja apartamentos, pret to karaļa dēlu, kurš nīkst cietumā?

Aramiss pasmīnēja, un viņa sejā pavīdēja ļaunu domu atblāzma.

— Pieņemsim.

— Bet vai jūs nedomājat, ka šis politiskais akts līdz pamatiem satricinās visu karalisti? — pēc ilga un smaga klusuma brīža Fukē ierunājās.

Aramiss neko neatbildēja.

— Iedomājieties, — Fukē aizvien satrauktāk turpināja, — jums taču vajadzēs sapulcināt muižniecību, garīdzniecību un trešo kārtu; gāzt karali, apkaunot Ludviķa XIII piemiņu, pazudināt sievietes, Au­strijas Annas godu un dzīvi, satriekt drupās citas sievietes — Marijas Terēzes dvēseles mieru un dzīvi, un tad, kad būsim ar to visu tikuši galā, ja tikai mēs vispār varam ar to tikt galā…

— Es jūs nesaprotu, — Aramiss aukstasinīgi noteica. — Visā, ko jūs tikko sacījāt, nav neviena vārda, kas jel kur derētu.

— Ko? — prelāta vārdu pārsteigtais Fukē iekliedzās. — Vai tāds cilvēks kā jūs var atteikties pārdomāt šīs lietas praktisko pusi? Vai jums pietiek ar politiskas ilūzijas radīto bērnišķīgo prieku un jūs ne­maz neņemat vērā savas ieceres realizācijai nepieciešamos apstākļus, pašu realitāti? Vai tas var būt?

— Mans draugs, — Aramisa balsī skanēja iecietīga familiaritāte, kad viņš uzrunāja Fukē, — atļaujiet jums pajautāt, kā rīkojas Dievs, kad vēlas nomainīt vienu karali ar otru?

— Dievs! — Fukē atsaucās. — Dievs dod rīkojumu savas gribas izpildītājai, un tā satver notiesāto, aizrauj viņu un tukšajā tronī iesē­dina triumfatoru. Tomēr jūs aizmirstat, ka šīs Dieva gribas izpildītā­jas vārds ir nāve. Ak Dievs, d'Erblē kungs, vai tad jums bija no­doms?..

— Runa nav par to. Jūs savos pieņēmumos ejat tālāk par manu nosprausto mērķi. Kas te runā par Ludviķa XIV nāvi? Kas apgalvo, ka rīcībai jābūt līdzīgai paša Dieva darbībai? Nē. Es gribēju teikt tikai to, ka Dievs nokārto tādas lietas bez kādiem satricinājumiem valstī, bez īpašām pūlēm un trokšņa, un Viņa iedvesmoti cilvēki tāpat kā Viņš pats gūst panākumus visā, pie kā ķeras, lai ko arī mēģinātu un darītu.