Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Noziegums, par kuru jūs, kungs, var sacirst gabalos; apdomājiet to labi. Starp citu, tagad nav īstais brīdis dusmoties uz jums. Tūlīt pat vediet mani pie jūsu cietumnieka.

— Pie kāda cietumnieka? — Bezmo sāka trīcēt.

— Jūs izliekaties, ka neko nezināt. Nu ko, tas ir labākais, ko jūs varat darīt. Ja jūs godīgi atzītos, ka apzināti piedalījāties tik satrieco­šā lietā, tad tā būtu jūsu nāve. Tagad es izlikšos, ka ticu jūsu nezinā­šanai.

— Es jūs lūdzu, monsenjor…

— Labi, vediet mani pie sava cietumnieka.

— Pie Marčiali?

— Kas tas par Marčiali?

— Tas ir ieslodzītais, ko šorīt atveda d'Erblē kungs.

— Vai viņu sauc Marčiali? — superintendants brīnījās, pārsteigts par Bezmo naivo pārliecību.

— Ja, monsenjor, šeit viņš pierakstīts ar tādu vārdu.

Fukē skatiens iespiedās līdz pašiem slavenā karaļa cietuma ko­mandanta sirds dziļumiem.

Ar vērīgumu, kāds piemīt cilvēkiem, kam daudzus gadus bijusi dota vara, viņš nojauta, ka šis apmulsums ir patiess. Turklāt, vai gan varēja pieļaut, paskatoties kaut mirkli uz šo fizionomiju, ka Aramiss tādu cilvēku izraudzītos par līdzdalībnieku?

— Vai tas ir tas pats cietumnieks, kuru d'Erblē kungs aizveda pirms divām dienām?

— Jā, monsenjor.

— Un kuru viņš šorīt atveda atpakaļ, — Fukē strauji piebilda, uzreiz aptvēris bīskapa plānu.

— Jā, jā, monsenjor. Ja monsenjors ieradies, lai ņemtu viņu līdz, es būšu bezgala pateicīgs. Es jau pats gribēju rakstīt ziņojumu par šo Marčiali.

— Ko tad viņš nodarījis?

— Jau kopš paša rīta es esmu ārkārtīgi neapmierināts ar viņu. Viņam uznāk tādas trakuma lēkmes, ka, šķiet, pat Bastīlija neizturēs un sagrūs.

— Es tik tiešām domāju jūs no viņa atbrīvot, — Fukē paziņoja.

— Jo labāk!

— Vediet mani pie viņa uz kameru.

— Vai jūs man tomēr neiedotu oficiālu pavēli?

— Kādu pavēli?

— Karaļa.

— Pagaidiet, es parakstīšu pavēli.

— Ar to man nepietiek, monsenjor; man vajadzīga karaļa pa­vēle.

Fukē izlikās, ka ir ārkārtīgi sadusmots.

— Jūs esat tik piesardzīgs, kad jāatbrīvo šis ieslodzītais, bet parā­diet man pavēli, pēc kuras jūs viņu izlaidāt no šejienes!

Bezmo parādīja pavēli par skota Seldona atbrīvošanu.

— Seldons nav Marčiali, — Fukē iebilda.

— Bet Marčiali nav atbrīvots, viņš ir šeit, monsenjor.

— Jūs taču teicāt, ka d'Erblē kungs viņu aizveda un pēc tam atkal atveda atpakaļ.

— Es to neteicu.

— Es to tik skaidri dzirdēju, ka man vēl tagad ausīs skan jūsu vārdi.

— Es pārteicos.

— De Bezmo kungs, piesargieties!

— Es ne no kā nebaidos, monsenjor, man visi dokumenti ir pil­nīgā kārtībā.

— Kā jūs uzdrošināties kaut ko tādu teikt?

— To pašu es atkārtotu arī Dieva priekšā. D'Erblē kungs atveda man pavēli par skota Seldona atbrīvošanu, un viņš ir izlaists brīvībā.

— Es jums saku, ka Marčiali arī bija izlaists no Bastīlijas.

— Tas vēl jāpierāda, monsenjor.

— Ļaujiet man uz viņu paskatīties.

— Monsenjor, cilvēkam, kurš pārvalda visu karalisti, gan būtu jā­zina, ka bez karaļa atļaujas ieslodzītos nedrīkst apmeklēt.

3 - A.Dimā

— Bet d'Erblē kungs… viņš taču apmeklēja ieslodzīto!

— Tas arī jāpierāda, monsenjor.

— De Bezmo kungs, es vēlreiz saku — esiet uzmanīgāks ar vār­diem.

— Manā vietā runā mani darbi, monsenjor.

— D'Erblē kungs ir pazudis cilvēks.

— Pazudis! D'Erblē kungs? Tas nav iespējams!

— Vai jūs noliegsiet, ka pakļāvāties viņa vēlmēm?

— Monsenjor, es pakļaujos tikai karaļa dienesta pienākumiem; tos es izpildu. Parādiet man karaļa pavēli, un jūs varēsiet ieiet Marčiali kamerā.

— Paklausieties, komandanta kungs, es jums dodu goda vārdu — ja jūs mani ielaidīsiet pie gūstekņa, tai pašā brīdī es jums iedošu kara­ļa pavēli.

— Iedodiet to man tagad, monsenjor.

— Nu tad tā, de Bezmo kungs. Ja jūs tūlīt pat neizpildīsiet manu rīkojumu, es likšu apcietināt gan jūs, gan visus jūsu pakļautībā esošos virsniekus.

— Pirms tādas vardarbības, monsenjor, ņemiet lūdzu vērā, ka mēs pakļausimies tikai karaļa pavēlei, — atteica nobālušais Bezmo. — Kā­pēc gan jums labāk nesagādāt karaļa atļauju redzēt šo Marčiali, ja jau jums tik un tā būs jādabū karaļa pavēle, lai sagādātu nepatikšanas pilnīgi nevainīgam cilvēkam, jūsu padevīgajam kalpam? Lūdzu, esiet žēlīgs un ņemiet vērā, ka jūs mani esat nobiedējis līdz nāvei, mon­senjor; es jau drebu; vēl mazliet, un es zaudēšu samaņu.

— Jūs drebēsiet vēl vairāk, de Bezmo kungs, kad es atgriezīšos šurp ar trīsdesmit lielgabaliem un desmit tūkstošiem kareivju…

— Ak Dievs, tagad arī monsenjors zaudē prātu!

— Es sapulcēšu visus parīziešus pret jums un jūsu nolādētajām šaujamlūkām, uzlauzīšu Bastīlijas vārtus un likšu jūs pakārt pie stūra torņa.

— Dieva dēļ, monsenjor!

— Es jums dodu desmit minūtes pārdomām, — Fukē noteica pil­nīgi mierīgi. — Lūk, es apsēžos šajā krēslā un gaidu. Ja pēc desmit minūtēm jūs vēl turpināsiet tiepties, es no šejienes aiziešu. Varat mani turēt par traku, cik vien vēlaties, bet jūs redzēsiet, pie kā noved jūsu stūrgalvība.

Bezmo izmisumā piespēra kāju, bet neko neatbildēja.

To redzēdams, Fukē, paķēra no galda spalvu un papīru un uz­rakstīja:

„Tirgoņu vecākā kungam. Pavēlu sapulcināt pilsētnieku zemes­sardzi un doties uz Bastīliju, lai pakalpotu viņa majestātei karalim."

Bezmo paraustīja plecus; tad Fukē vēlreiz ķērās pie spalvas un šoreiz uzrakstīja:

„Buljonas hercogam un princim Kondē. Pavēlu dot komandu švei­ciešu un gvardes pulkiem doties uz Bastīliju, lai kalpotu viņa majes­tātei karalim…"

Bezmo iegrima domās. Pa to laiku Fukē rakstīja:

„Visiem kareivjiem, pilsētniekiem un muižniekiem. Pavēlu aizturēt un apcietināt ševaljē d'Erblē, Vannas bīskapu, lai kur viņš atrastos, kā arī viņa līdzdalībniekus, pie kuriem pieskaitāmi, pirmkārt, de Bez­mo kungs, Bastīlijas komandants, kas tiek turēts aizdomās par no­devību, dumpi un viņa majestātes apvainošanu…"

— Apstājieties, monsenjor! — Bezmo iekliedzās. — Es no visa tā neko nesaprotu, bet nākamajās divās stundās var notikt tik daudz nelaimju, ka karalis, tiesājot mani, varēs izlemt, vai es esmu vainīgs, pārkāpdams viņa noteikto kārtību, lai novērstu neizbēgamo katastrofu, kaut arī tās iemesls būtu ārprāts. Iesim uz torni, monsenjor: jūs re­dzēsiet Marčiali.

Fukē izdrāzās no istabas, un Bezmo, aukstus sviedrus slaucīdams, viņam sekoja.

— Cik drausmīgs rīts! — viņš murmināja. — Posts un negals!

— Nāciet ātrāk! — Fukē skubināja komandantu.

Bezmo pamāja sargam, lai tas iet pa priekšu. Viņš baidījās no sava pavadoņa.

Fukē to ievēroja un skarbi noteica:

— Neesiet bērnišķīgs! Lieciet šo cilvēku mierā; paņemiet atslēgas un rādiet ceļu. Jāpanāk, lai neviens, saprotiet, neviens liecinieks ne­novērotu to, kas tūlīt norisināsies Marčiali kamerā.

— Ā, — Bezmo šaubīdamies novilka.

— Atkal! Pasakiet vēlreiz „nē", un es atstāšu Bastīliju; es pats nogādāšu pavēles, kur pienākas.

Bezmo nokāra galvu, paņēma atslēgas un kopā ar ministru sāka kāpt augšup pa kāpnēm, kas veda uz torņa augšējiem stāviem.

Jo augstāk viņi kāpa pa šīm nebeidzamajām spirālveidīgajām kāp­nēm, jo skaidrāk neskaidro vaidu vietā varēja saklausīt kliedzienus un drausmīgus lāstus.