Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ko jūs izdarījāt?

— Es iedevu d'Erblē kungam sava staļļa labākos zirgus, un viņi par četrām stundām apsteidz visus, ko jūsu majestāte sūtīs viņus va­jāt.

— Lai nu tā būtu! — Ludviķis nomurmināja. — Pasaule ir pie­tiekami plaša, lai mani ļaudis atgūtu tās četras stundas, ko jūs uzdā­vinājāt d'Erblē kungam.

— Dāvinādams šīs četras stundas, es zināju, ka uzdāvinu viņam dzīvību, un viņš to saglabās.

— Kā tā?

— Steidzoties cik var un visu laiku par četrām stundām apsteidzot vajātājus, viņš sasniegs manu pili Belilu, kur es viņam piedāvāju pat­vērumu.

— Jūs esat aizmirsis, ka uzdāvinājāt Belilu nevienam citam kā man.

— Ne jau tādēļ, lai tur arestētu manus viesus.

— Tātad jūs man to atņemat.

— Šim nolūkam — jā, jūsu majestāte.

— Mani musketieri to gluži vienkārši ieņems.

— Ne jūsu musketieri un pat ne visa jūsu armija, — Fukē vēsi noteica. — Belila ir nepieejama.

Karalis kļuva bāls no dusmām, viņa acis meta zibeņus.

Fukē saprata, ka ir pazudis, bet superintendants nebija radis at­kāpties, ja to prasīja gods.

Viņš izturēja karaļa ugunīgo skatienu.

Ludviķis apvaldīja savas trakās dusmas un pēc neilga klusuma brī­ža izteica:

— Mēs dosimies uz Vo?

— Es gaidu jūsu majestātes pavēles, — Fukē atbildēja, zemu pa­klanīdamies, — tikai man liekas, ka jums jāpārģērbjas, pirms stājaties sava galma priekšā.

— Mēs pa ceļam iegriezīsimies Luvrā. Ejam.

Viņi pagāja garām apjukušajam Bezmo, kam bija vēlreiz jānoska­tās, kā Marčiali atstāj Bastīliju.

Komandants šausmās izrāva vēl pēdējos uz galvas palikušos ma­tus.

Tiesa gan Fukē iedeva viņam pavēli, kurā karalis uzrakstīja:

„Redzēju un atbalstu.

Ludviķis "

Bezmo, kurš vairs nekā nesaprata, spēja tikai no visa spēka ar dūri iebelzt sev pa pakausi.

Pa to laiku uzurpators karalis drosmīgi tēloja savu lomu.

Filips pavēlēja sākt apmeklētāju rīta pieņemšanu — to sauca par mazo pieņemšanu.

Guļamistabas durvju priekšā jau pulcējās visi, kam bija piešķirts lielais gods būt klāt karaļa ģērbšanas ceremonijā.

Filips izlēma dot šo rīkojumu, kaut arī d'Erblē kungs, ko viņš gaidīja, neatgriezās mūsu lasītājiem jau zināmo iemeslu dēļ. Domā­dams, ka viņa prombūtne nevar būt ilgstoša, princis, kā visi godkārīgie, gribēja pārbaudīt savus spēkus un laimi, neizmantojot neviena palī­dzību un padomu.

Turklāt viņu pamudināja doma, ka apmeklētāju vidū bez šaubām būs arī viņa māte, Austrijas Anna, kura bija no viņa atteikusies un vainīga viņa priekšā. Baidīdamies, ka šais apstākļos varētu padoties dabiskai vājībai, Filips nevēlējās, lai tās liecinieks būtu cilvēks, kura priekšā viņam drīzāk bija jādemonstrē savs spēks.

Atvērās durvis, un pilnīgā klusumā karaļa guļamistabā ienāca vai­rāki cilvēki.

Kamēr sulaiņi viņu ģērba, Filips ienācējiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Iepriekšējā rītā viņš bija redzējis, kā mazajā pieņemšanā izturas viņa brālis Ludviķis. Filips atdarināja karali un tik labi, ka nevienam neradās ne mazākās aizdomas.

Tikai pēc tam, kad ģērbšanās bija galā — torīt tas bija medību kostīms — viņš sāka pieņemšanu. Atmiņa un Aramisa sastādītās pie­zīmes ļāva viņam uzreiz pazīt Austrijas Annu, kuru viņa jaunākais brā­lis princis turēja zem rokas, un arī princesi Henrietu zem rokas ar de Sentenjanu.

Ieraudzījis šīs sejas, viņš pasmaidīja; paskatījies uz māti — nodre­bēja.

Cildenā seja palika atmiņā. Tā glabāja ciešanu pēdas, kas it kā mudināja princi nenosodīt diženo karalieni, kura valstij bija upurējusi savu pašas bērnu. Viņš atzina, ka māte ir daiļa.

Zinādams, ka Ludviķis XIV mīl māti, viņš sevī apņēmās arī mīlēt viņu un uzvesties tā, lai nekļūtu par atriebības ieroci, kas aptumšo viņas vecumdienas.

Uz brāli princis skatījās ar maigumu, ko nav grūti saprast. Tas neko nebija viņam atņēmis un nekādi nesaindēja viņa dzīvi. Būdams sānu zars, viņš netraucēja stumbram neatlaidīgi tiekties augšup un ne­rūpējās par savas dzīves celšanu slavā un godā.

Filips nosolījās, ka būs labs brālis — tam pietika ar zeltu, par kuru pērkamas baudas.

Princis laipni pamāja de Sentenjanam, kas bija saliecies deviņos līkumos, un pastiepa drebošu roku brāļa sievai Henrietei, kuras skaistums viņu pārsteidza. Tomēr viņam patika vēsums sievietes acīs, jo tas atviegloja tālākās attiecības.

„Man būs daudz ērtāk, — viņš nodomāja, — labāk būt brālim nekā iemīļotajam."

Vienīgais, no kā viņš šobrīd baidījās, bija tikšanās ar karalieni Ma­riju Terēzi, jo, kaut arī viņa sirds un prāts bija pamatīgi norūdīti, tomēr pēc nesenajiem pārdzīvojumiem varēja arī neizturēt jaunu trie­cienu. Par laimi karaliene neieradās.

Austrijas Anna ievadīja diplomātisku sarunu par Fukē sarīkoto ka­raliskās ģimenes pieņemšanu. Naidīgi izteicieni mijās ar komplimen­tiem karalim, jautājumiem par viņa veselību, maigiem mātes glaimiem un izsmalcinātu viltību.

— Mans dēls, — viņa apjautājās, — vai jūs neesat mainījis savas domas par Fukē kungu?

— Sentenjan, — Filips noteica, — esiet tik laipns un uzziniet, vai karaliene ir vesela.

Mātes auss jau šajos pirmajos skaļi izteiktajos vārdos uztvēra vieg­lu atšķirību no Ludviķa XIV balss. Austrijas Anna vērīgi paskatījās uz dēlu.

De Sentenjans izgāja.

Filips turpināja:

— Jūsu majestāte, man nepatik, ja par Fukē kungu slikti izsakās. Jūs jau to zināt un pati labvēlīgi atsaucāties par viņu.

— Tas tiesa, bet es tikai apvaicājos, kā jūs tagad izturaties pret viņu.

— Jūsu majestāte, — Henriete iesaistījās sarunā, — man vienmēr paticis Fukē kungs; viņš ir labs cilvēks un pie tam ar izcilu gaumi.

— Superintendants nekad netirgojas, — savukārt piebilda prin­cis. — Lai kad pie viņa grieztos, viņš vienmēr noskaita zeltu.

— Katrs no mums domā tikai par sevi, — karaliene māte nopū­tās, — bet neviens nerēķinās ar valsts interesēm. Nav taču apstrīdams, ka Fukē kungs izputina valsti!

— Māmiņ, vai tad arī jūs esat kļuvusi par Kolbēra kunga aizstā­vi?

— Ko? — pārsteigtā karaliene brīnījās.

— Man šķiet, ka jūs runājat tieši tāpat, kā jūsu senā draudzene de Ševrēzes kundze.

Izdzirdusi šo vārdu, Austrijas Anna saknieba lūpas un nobālēja. Filips bija aizskāris lauveni.

— Kāpēc jūs man atgādināt par de Ševrēzes kundzi un kāpēc jūs šodien esat tā noskaņots pret mani?

Filips turpināja:

— Vai tad de Ševrēzes kundze neperina visdažādākās viltības pret savu kārtējo upuri? Vai de Ševrēzes kundze jūs nesen neapmeklēja, māmiņ?

— Kungs, jūs tā runājat ar mani, ka es šķietos dzirdam jūsu kara­lisko tēvu.

— Manam tēvam nepatika de Ševrēzes kundze, un viņam bija taisnība. Es arī viņu neciešu, un, ja viņai ienāks prātā te parādīties, lai diedelētu naudu, bet patiesībā tāpat kā agrāk sētu naidu un šķel­šanos, tad…

— Tad? — Austrijas Anna augstprātīgi pārvaicāja, it kā pati izai­cinot negaisu.

— Tad, — jauneklis apņēmīgi atteica, — es de Ševrēzes kundzi izraidīšu no valsts un kopā ar viņu visus viņas noslēpumu līdzzinātā­jus.

Viņš nebija pārdomājis spēku, kas slēpās šajos baismīgajos vārdos. Vai arī viņam varbūt sagribējās pārbaudīt to iedarbību, kā cilvēkam, kurš cieš no nepārtrauktām sāpēm un tādēļ, lai kaut kā izmainītu pierastās ciešanas, aiztiek savu brūci, lai izjustu vismaz asas sāpes.