Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Austrijas Anna gandrīz zaudēja samaņu; uz mirkli viņas plaši ie­plestās, bet jau vājās acis pārstāja redzēt; viņa pastiepa rokas pret jaunāko dēlu, kurš tūlīt pat viņu apskāva, nebaidīdamies, ka sadusmos karali.

— Jūsu majestāte, — karaliene čukstēja, — jūs esat cietsirdīgs pret savu māti.

— Kāpēc, jūsu majestāte? — Filips atteica. — Es taču runāju tikai par de Ševrēzas kundzi. Vai tad mana māte dod priekšroku viņai, nevis mieram valstī un manai drošībai? Es apgalvoju, ka de Ševrēzes kundze ieradās Francijā, lai sadabūtu naudu, un viņa griezās pie Fukē kunga ar piedāvājumu pārdot viņam kādu noslēpumu.

— Noslēpumu? — Austrijas Anna iekliedzās.

— Tas attiecas uz izlaupīšanu, ko it kā izdarījis superintendants, bet tie ir meli, — Filips piebilda. — Fukē kungs viņu ar sašutumu padzina, augstāk vērtēdams karaļa cieņu nekā vienošanos ar intrigan­tiem. Tad de Ševrēzes kundze pārdeva savu noslēpumu Kolbēra kun­gam, bet tā kā viņa ir nepiepildāma un viņai šķita par maz simt tūks­tošu ekiju, kurus viņa izvilināja no tā bodnieka, tad viņa izlēma mērķēt augstāk pēc bagātīgākiem avotiem. Vai tā nav, jūsu majestāte?

— Jūs esat informēts par itin visu, — karaliene bija drīzāk sa­traukta, nekā saniknota.

— Lūk, tāpēc man ir tiesības neciest šo fūriju, kura ierodas manā galmā, lai nomelnotu vienus un izputinātu otrus. Ja Dievs pacieš tādus noziegumus un paslēpj tos savas žēlsirdības pavēnī, tad es nekad ne­pieļaušu, lai de Ševrēzes kundzei rastos kaut mazākā iespēja pārkāpt Dieva noliktās robežas.

Runas beigu daļa tā satrauca karalieni Annu, ka Filipam kļuva viņas žēl.

Viņš saņēma mātes roku un maigi noskūpstīja; karaliene pat ne­nojauta, ka šis skūpsts pauž ne tikai aizvainojumu un satrauktu sirdi, bet arī piedošanu par astoņiem šausmīgu moku gadiem.

Filips kādu bridi klusēja; viņš gaidīja, lai norimst viņa vārdu ra­dītais satraukums; pēc dažām sekundēm viņš dzīvespriecīgi un gandrīz jautri ieteicās:

— Šodien mēs vēl nebrauksim prom, man ir kāds plāns.

Viņš pagriezās uz durvju pusi, cerēdams, ka ieraudzīs Aramisu, kura prombūtne jau sāka viņu satraukt.

Karaliene māte izteica vēlēšanos atgriezties savās istabās.

— Māt, uzkavējieties vēl, — Filips lūdza, — es gribu, lai jūs sa­līgstat mieru ar Fukē kungu.

— Es taču nekaroju ar viņu, es tikai baidījos no Fukē kunga iz­šķērdības.

— Mēs tajā visā ievedīsim kārtību, un kopš šī brīža superinten- dants parādīs sevi tikai no labās puses.

— Ko jūsu majestāte meklē? — Henriete bija pamanījusi karaļa slepenos skatienus uz durvju pusi. Viņa domāja, ka Ludviķis gaida Lavaljēru, vai arī vēstulīti no tās, un cerēja viņam iedzelt.

— Māsa, — jauneklis atbildēja, uzminējis princeses slepeno no­domu ar neparastu vērīgumu, kam tikai tagad liktenis ļāva izpausties, — es gaidu ārkārtīgi apbrīnojamu cilvēku, kurš ir gudrākais padomdevējs un kuru es gribu stādīt priekšā klātesošajiem, uzticot jūsu žēlastībai. A, d'Artanjan, nāciet iekšā.

D'Artanjans ienāca.

— Ko jūsu majestāte pavēlēs?

— Kur ir jūsu draugs Vannas bīskaps?

— Bet jūsu majestāte…

— Es viņu visu laiku gaidu, bet viņš nerādās. Lieciet, lai viņu sameklē.

D'Artanjans jutās satriekts, kaut gan viņa izbrīns nebija pārāk ilgs; atcerējies, ka Aramiss pēc karaļa pavēles slepeni atstāja Vo, viņš no­sprieda, ka karalis to grib saglabāt noslēpumā.

— Vai jūsu majestāte uzstāj, lai d'Erblē kungs tiktu sameklēts? — musketieris jautāja.

— Uzstāju — nē, kāpēc gan, — Filips izvairījās. — Viņš man nav tik ļoti nepieciešams. Ja nu viņu tomēr sameklētu…

„Es esmu uzminējis!" — d'Artanjans pie sevis noteica.

— D'Erblē kungs ir Vannas bīskaps un Fukē kunga draugs? — karaliene apjautājās.

— Jā, jūsu majestāte, viņš kādreiz bija musketieris.

Austrijas Anna nosarka.

— Viņš ir viens no četriem drosminiekiem, kuri kādreiz paveica brīnumus.

Karalienei mātei tūlīt pat pārgāja vēlēšanās iedzelt; lai saglabātu vēl kādu dzeloni, viņa pārtrauca sev nepatīkamo sarunu.

— Mans dēls, lai kāda arī nebūtu jūsu izvēle, es esmu pārlie­cināta, ka tā būs lieliska.

Visi noliecās karaļa priekšā.

— Jūs redzēsiet Rišeljē diženumu bez Mazarīni skopuma, — Fi­lips turpināja.

— Pirmo ministru, jūsu majestāte? — noprasīja pārbiedētais prin­cis, karaļa brālis.

— Mīļais brāli, es jums to pastāstīšu vēlāk; dīvaini gan, ka d'Erblē kunga vēl joprojām nav.

Viņš pasauca sulaini un pavēlēja:

— Lai brīdina Fukē kungu, ka man ar viņu jāparunā. O, neejiet prom — es runāšu jūsu klātbūtnē.

De Sentenjans atgriezās no karalienes ar labām ziņām. Viņa pa­likusi gultā tikai aiz piesardzības, tādēļ, lai uzkrātu spēkus un varētu izpildīt visas karaļa pavēles.

Kamēr visur meklēja superintendantu un Aramisu, jaunais karalis mierīgi izturēja savu pārbaudījumu, un itin visi — gan karaliskās ģime­nes locekļi, gan virsnieki, gan sulaiņi — redzēja savā priekšā Ludviķi un tikai Ludviķi — viņa žestus, balsi, paradumus.

Kopš šī brīža uzurpatoru vairs nekas nebiedēja. Ar kādu dīvainu vieglumu liktenis bija gāzis augstāko pasaulē, lai tā vietā liktu pašu zemāko dzīves pabērnu!

Un tomēr brīžiem Filips juta, ka viņa jaunās slavas spožumam pārslīd tumša ēna. Aramiss vēl joprojām nerādījās.

Karaliskās ģimenes locekļu saruna kaut kā pati no sevis pārtrūka. Noraizējies Filips aizmirsa atlaist brāli un princesi Henrieti. Abi jutās pārsteigti un pamazām zaudēja pacietību.

Austrijas Anna pieliecās pie dēla un pateica viņam dažus vārdus spāniski.

Filips pilnīgi neprata šo valodu. Negaidītais un nepārvaramais šķērslis lika viņam nobālēt. Tai brīdī it kā Aramisa ģēnijs apveltīja viņu ar savu atjautību.

Filips nesamulsa un piecēlās kājās.

— Kas tad tas! Kāpēc jūs man neatbildat? — Austrijas Anna brī­nījās.

— Kas tas par troksni? — Filips prasīja, pagriezdamies pret dur­vīm, kas veda uz slepenajām kāpnēm.

Kļuva dzirdama balss, kas sauca:

— Šurp, šurp! Vēl tikai dažus pakāpienus, jūsu majestāte!

— Fukē kunga balss! — noteica d'Artanjans, kas stāvēja netālu no karalienes mātes.

— Droši vien, ka arī d'Erblē kungs ir turpat, — Filips īsi piebil­da.

Viņš ieraudzīja to, kuru nebija gaidījis redzēt sev blakus. Visu acis pievērsās durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt Fukē. Tomēr tas nebija viņš.

No visu mutēm vienlaicīgi atskanēja drausmīgs kliedziens, kas pau­da karaļa un visu šīs ainas liecinieku mokas.

Lai cik apbrīnojams un piedzīvojumiem bagāts būtu kāda cilvēka mūžs, bet tomēr viņam nekad nav lemts piedzīvot tādu skatu, kāds tobrīd norisinājās karaļa guļamistabā. Caur pusaizvērtajiem slēģiem ie­spiedās vāji, izkliedēti gaismas stari, ko vēl vairāk apslāpēja lielie sam­ta aizkari ar biezu atlasa oderi.

Šīs ainas liecinieku acis pamazām pierada pie puskrēslas, un katrs drīzāk nojauta pārējo klātbūtni, nekā tos skaidri redzēja. Tādos ap­stākļos neviens sīkums nepaslīd klātesošajiem garām, un viss, kas parā­dās no jauna, šķiet tik spilgts, it kā to apspīdētu saule.

Tā notika ar visiem, kad slepeno durvju aizkars tika atmests sāņus un parādījās bālais un sadrūmušais Ludviķis XIV. Aiz viņa varēja re­dzēt Fukē stingro un skumjo seju.