Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tādos gadījumos Atosam vajadzēja izrādīt īstu vīrišķību. Viņš aiz­stāvēja Luīzi un attaisnoja viņas rīcību ar mīlestību. Ja sieviete pie- kāpusies karalim tikai tāpēc, ka viņš ir karalis, tad viņu var saukt par netiklu. Bet Luīze mīl Ludviķi; viņi abi vēl ir tīrie bērni un abi aiz­mirsa: viņš — savu stāvokli, bet viņa — savus zvērestus. Ja cilvēks mīl, viņam var piedot visu.

— Atcerieties to, Raul. Viņi patiesi mīl viens otru.

Pēc tāda dunča dūriena mīļotā dēla vaļējā brūcē Atoss smagi no­pūtās, bet Rauls… Rauls pazuda meža biezoknī vai arī paslēpās savā istabā, no kurienes pec kādas stundas iznāca bāls kā nāve, bet mie­rīgs.

Tā aizritēja dienas pēc vētrainās sadursmes, kurā Atoss tik spēcīgi bija aizskāris Ludviķa nevaldāmo lepnumu. Sarunādamies ar Raulu, Atoss nekad to nepieminēja; viņš nestāstīja dēlam arī par savu cieņas pilno atvadīšanos no karaļa, kaut gan varbūt tieši stāsts par to no­mierinātu jaunekli, atklājot viņa ienaidnieka un sāncenša pazemojumu. Atoss negribēja, lai apvainotais mīlētājs aizmirstu cieņu, kas pienācās karalim.

Kad straujais un saniknotais Braželons drūmā nicībā runāja par karaļa goda vārda vērtību un to smieklīgo ticību, kādu dažs labs bez­prātis velta no troņa augstumiem mestajiem solījumiem; kad viņš kā putns, kas pārlido jums, lai no vienas pasaules malas nokļūtu otrā, pārlēca pāris gadsimtiem un pareģoja, ka pienāks laiks, kad karaļi stāvēs zemāk par parastiem cilvēkiem, Atoss viņam mierīgi un pār­liecinoši atbildēja:

— Jums taisnība, Raul, un tas, ko jūs pareģojat, noteikti notiks: karaļi zaudēs savu oreolu kā zvaigznes savu spožumu, kad pienāk viņu laiks. Bet tad, kad tas notiks, mēs vairs sen nebūsim starp dzīvajiem. Atcerieties labi, ko es jums tagad teikšu: mūsu pasaulē visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm, gan karaļiem — jādzīvo tagadnē; runājot par nākotni, mums to jāatstāj Dieva ziņā.

Lūk, par ko kā vienmēr sarunājās Atoss un Rauls, nesteidzīgi mē­rodami soļiem garo liepu aleju parkā pie pils, kad iešķindējās zvaniņš, ar kuru parasti ziņoja vai nu par pusdienām vai kāda viesa ieraša­nos.

Nepievērsdami zvaniņam uzmanību, viņi neapzināti pagriezās uz mājas pusi un, nonākuši alejas galā, sadūrās ar Portosu un Arami­su.

Rauls priecīgi iekliedzās un maigi apskāva Portosu. Aramiss un Atoss sasveicinājās, kā jau vecāki cilvēki. Pēc šīs apsveicināšanās Ara­miss tūlīt paziņoja:

— Mēs pie jums uz neilgu laiku, draugs.

— Ā! — grāfs noteica.

— Tikai tik ilgi, lai paspētu jums izstāstīt par manu laimi, — Por­toss piebilda.

— Ā! — tagad noteica Rauls.

Atoss klusuciešot uzlūkoja bīskapu, kura drūmais izskats nemaz nesaskanēja ar Portosa rožaino garastāvokli.

— Kas jums ir par prieku? — Rauls smaidīdams noprasīja.

— Karalis man dāvā hercoga titulu, — pieliecies Raulam pie auss, Portoss noslēpumaini pačukstēja, kaut gan milža čuksti vairāk līdzi­nājās zvēra rēcienam.

Atoss to sadzirdēja, un viņam izlauzās izbrīna sauciens. Aramiss sarāvās.

Prelāts paņēma Atosu zem rokas un, palūdzis Portosam atļauju parunāt dažas minūtes ar grāfu vienatnē, sacīja:

— Dārgo Atos, man ir lielas bēdas.

— Bēdas? Nabaga draugs!

— Divos vārdos: es sarīkoju sazvērestību pret karali, tā neizdevās, un šobrīd man droši vien dzenas pa pēdām.

— Jūs vajā?.. Sazvērestība?.. Ko jūs runājat, draugs?

— Skumju patiesību. Es esmu pagalam.

— Bet Portoss… hercoga tituls… ko tas viss nozīmē?

— Tas mani nomoka vairāk par visu un ievaino mani visdziļāk. Ticēdams, ka mana sazvērestība noteikti izdosies, es iesaistīju tajā arī nabaga Portosu. Viņš tajā iepiņķējies pilnīgi — starp citu, man nemaz nav jums jāsaka, kā Portoss to dara, — viņš ziedojis tai visus spēkus, pilnīgi neko par to nezinādams, un tagad ir tikpat vainīgs kā es un zaudēs dzīvību tāpat kā es.

— Ak Dievs!

Atoss pagriezās pret Portosu, kurš viņu apveltīja ar mīlīgu smai­du.

— Man jāizstāsta viss pēc kārtas. Uzklausiet mani, — Aramiss lūdza.

Viņš izstāstīja mums jau zināmos notikumus.

Kamēr Aramiss runāja, Atoss vairākkārt sajuta, ka viņam uz pieres izspiežas sviedri.

— Tā bija diža iecere, — viņš sacīja, — bet arī liela kļūda.

— Par kuru es tieku bargi sodīts, Atos.

— Tāpēc es arī nesaku visu, ko domāju.

— Pasakiet tomēr, es jūs lūdzu.

— Tas ir noziegums.

— Un pie tam drausmīgs, es to apzinos. Viņa majestātes apvai­nošana.

— Ak, nabaga Portoss!

— Ko es tur varēju darīt? Kā jau teicu, panākumi bija nodroši­nāti.

— Fukē ir goda vīrs.

— Bet es esmu muļķis, ja tik nepareizi spriedu par viņu, — Ara­miss iesaucās. — Ak, šī cilvēku gudrība! Tā ir kā gigantiskas dzir­navas, kuras var samalt vai visu pasauli, un pēkšņi kādā jaukā dienā dzirnavas apstājās, jo tajās iekļuvis nezin no kurienes uzradies smilšu grauds.

— Sakiet labāk — viscietākais dimants, Aramis. Nelaime jau no­tikusi. Ko jūs domājat darīt?

— Es aizvedīšu Portosu sev līdz. Karalis nemūžam neticēs, ka šis lāga cilvēks rīkojās neapzināti; viņš nekad neticēs, ka Portoss rīkojās tā, būdams pilnīgi pārliecināts, ka kalpo savam karalim. Ja viņš paliktu šeit, viņam būtu jāsamaksā par manu kļūdu ar savu galvu. To es ne­varu pieļaut.

— Kurp jūs viņu vedat?

— Vispirms uz Belilu. Tas ir drošs patvērums. Tālāk… Tur man būs jūra un kuģis, ar ko pārcelties uz Angliju, kur man ir plaši sa­kari…

— Jūs? Uz Angliju?

— Jā. Vai arī uz Spāniju, kur man ir vēl vairāk sakaru.

— Aizvezdams prom Portosu, jūs viņu izputināt, jo karalis bez šaubām konfiscēs viņa īpašumu.

— Es visu jau esmu pārdomājis. Kad būšu nokļuvis Spānijā, gan es atradīšu iespēju salīgt mieru ar Ludviķi XIV un atkal atdot Por- tosam monarha labvēlību.

— Kā es redzu, tad jums, Aramis, ir liela ietekme, — Atoss kā garāmejot piezīmēja.

— Jā, liela… un es esmu gatavs to izmantot savu draugu intere­sēs.

Atoss un Aramiss sirsnīgi paspieda viens otram roku.

— Pateicos, — Atoss sacīja.

— Ja jau jūs par to ierunājāties… Atos, jums arī ir iemesls būt neapmierinātam ar pašreizējo karali. Gan jūs, gan it īpaši Rauls var sūdzēties par karali. Sekojiet piemēram, ko rādām mēs abi ar Portosu. Brauciet pie mums uz Belilu… Tad jau redzēs. Zvēru pie sava goda, ka ne vēlāk kā pēc mēneša starp Franciju un Spāniju uzliesmos karš, kura iegansts būs tas nelaimīgais Ludviķa XIII dēls, kas vienlaicīgi ir arī Spānijas infants un pret kuru Francija izturas ārkārtīgi nežēlīgi. Tā kā Ludviķis XIV negribēs karot šī iegansta dēļ, tad es jums garan­tēju, ka viņš piekritīs miera līgumam, pēc kura Portoss un es kļūsim par Spānijas grandiem, bet jūs par Francijas hercogu, tāpēc ka Spā­nijas karalistes grands jūs jau esat. Vai jūs to vēlaties?

— Nē; labāk, lai karalis ir vainīgs manā priekšā, nekā es viņa. Mana dzimta jau no seniem laikiem uzskatījusi, ka tai ir tiesības stādīt sevi augstāk par karaļa dzimtu, un ar to lepojusies. Ja es sekošu jūsu padomam, tad man būs jājūtas pateicīgam Ludviķim. Es gan iegūšu šīs zemes labumus, bet zaudēšu savas taisnības apziņu, kāda man ir attiecībā pret viņu.

— Tādā gadījumā, Atos, es gribētu no jums divas lietas: lai jūs attaisnotu manu rīcību…