Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Monsenjor, kādēļ tādi pārspīlējumi! Jūsu dzīvē pārmērīga bijusi tikai drosme!

— Velns parāvis, tā nav nekāda drosme, dārgais draugs, īsta drosme ir doties pāri jūrai pretī cingai, dizentērijai, siseņu bariem un saindētām bultām, kā to darīja mans sencis Ludviķis Svētais [23] . Starp citu, vai jūs zināt, ka tie nelieši vēl joprojām izmanto saindētas bul­tas? Es par to jau sen domāju. Jūs taču zināt — ja es kaut ko gribu, tad gribu no visas sirds.

— Jūs vēlējāties atstāt Vensēnu, monsenjor?

— Jā, un jūs man tur palīdzējāt, draugs; starp citu, es grozos uz visām pusēm un nekur neredzu savu veco draugu Grimo. Kā viņam klājas?

— Grimo kā vienmēr ir jūsu gaišības padevīgs kalps, — Atoss pasmaidīja.

— Man ir līdz simt pistoļu, kurus es atvedu viņam kā mantojumu. Mans testaments ir uzrakstīts.

— Ak, monsenjor, monsenjor!

— Pats saprotat — ja manā testamentā ieraudzītu Grimo vār­du…

Hercogs sāka smieties. Vērsdamies pie Raula, kurš jau sarunas sākumā bija iegrimis pārdomās, viņš noteica:

— Jaunais cilvēk, es zinu, ka te ir vīns, ko, ja nemaldos, sauc par Vuvrē…

Rauls steidzīgi izgāja, lai dotu rīkojumus pacienāt hercogu. Bofors saņēma Atosa roku un jautāja:

— Kādi ir jūsu nodomi attiecībā uz viņu?

— Pagaidām nekādi, monsenjor.

— Ak jā, es zinu; kopš karalis iekvēlojies kaislībā pret … La- valjēru…

— Jā, monsenjor.

— Tātad tā ir taisnība?.. Šķiet, ka es kādreiz pazinu šo mazo daiļaviņu Lavaljēru. Kaut gan, cik es atceros, viņa nemaz nav pārāk skaista.

— Jā, jā, — Atoss pamāja.

— Vai zināt, ko viņa man mazliet atgādina?

— Viņa līdzinās vienai jaukai meitenei, kuras māte dzīvoja blakus tirgum.

— Jums taisnība, monsenjor, — Atoss piekrita.

— Tie bija labi laiki! — Bofors piebilda. — Jā, Lavaljēra man atgādina šo jauko meiteni.

— Viņai bija dēls, vai ne?

— Šķiet, ka jā, — hercogs atbildēja tādā naivā bezrūpībā un lie­liskā aizmāršībā, šīs intonācijas nav iespējams atstāstīt. — Nabaga Rauls gan laikam neapstrīdami ir jūsu dēls, vai ne?

— Jā, monsenjor, viņš bez šaubām ir mans dēls.

— Karalis ir aizvainojis nabaga zēnu, un viņš ļoti cieš.

— Pat vēl vairāk, monsenjor, viņš pacietīgi apvalda savas sirds tieksmes.

— Un jūs pieļausiet, lai viņš te apsūno? Tas nekur neder. Paklau, dodiet viņu man.

— Monsenjor, es vēlos, lai viņš ir pie manis. Viņš man ir vienīgais visā pasaulē un, kamēr Rauls vēlēsies palikt kopā ar mani…

— Labi, labi, — hercogs piekāpās, — kaut gan es viņu ātri vien vestu pie saprašanas. Varu galvot — viņš ir no tās mīklas, no kuras veido Francijas maršalus.

— Var jau būt, monsenjor, bet Francijas maršalus ieceļ karalis; Rauls neko no karaļa nepieņems.

Istabā atgriezās Rauls, un saruna pārtrūka. Raulam sekoja Grimo, kura rokas vēl joprojām droši un pārliecināti turēja paplāti ar glāzēm un hercoga iemīļotā vīna pudeli.

Ieraudzījis savu seno protežē, hercogs iesaucās:

— Grimo! Sveiks, Grimo! Kā klājas?

Kalps zemu paklanījās, juzdamies tikpat iepriecināts kā viņa diž­ciltīgais sarunu biedrs.

— Re nu, abi vecie draugi satikušies! — hercogs smaidīdams uz­sita Grimo uz pleca.

Grimo ar vēl priecīgāku sejas izteiksmi paklanījās zemāk kā ie­priekš.

— Grāf, ko es redzu? Tikai viens kauss?

— Es varu dzert kopā ar jūsu gaišību tikai tad, ja jūs mani uzai­cināt, — grāfs de Lafērs cēlā pieticībā noteica.

— Velns parāvis! Jums bija taisnība, kad likāt atnest tikai vienu kausu: mēs abi dzersim no tā kā jau ieroču brāļi. Grāf, dzeriet jūs pirmais.

— Parādiet man labvēlību, — Atoss lūdza, viegli atstumdams kau­su.

— Jūs esat brīnišķīgs draugs, — hercogs atteica.

Viņš izdzēra un pasniedza zelta kausu Atosam.

— Tas vēl nav viss, — viņš turpināja, — es vēl neesmu apmie­rinājis savas slāpes un vēlos dot godu skaistajam zēnam, kas jums stāv blakus. Vikont, es nesu laimi, — viņš pievērsās Raulam, — vēlieties kaut ko, kad dzersiet no mana kausa, un lai mani parauj velns, ja jūsu vēlēšanās nepiepildīsies.

Viņš pasniedza Raulam kausu, kurš ātri iemalkoja un tikpat stei­dzīgi sacīja:

— Es jau kaut ko vēlos, monsenjor.

Viņa acis drūmi kvēloja, vaigos iestrāvoja asinis; Raula smaids no­biedēja Atosu.

— Ko jūs vēlaties? — hercogs noprasīja, atlaizdamies krēslā un atdodams Grimo pudeli kopā ar naudas maku.

— Monsenjor, apsoliet, ka izpildīsiet manu vēlēšanos.

— Protams, ja jau es reiz teicu, tad par to vairs nav ko runāt.

— Hercoga kungs, es vēlos, kaut varētu doties ar jums kopā uz Džidželli.

Atoss nobālēja, nespēdams apslēpt savu uztraukumu.

Hercogs paskatījās uz savu draugu, it kā vēlētos palīdzēt atvairīt šo pēkšņo triecienu.

— Tas ir grūti, mīļo vikont, ļoti grūti izdarāms, — viņš nepār­liecinoši piebilda.

— Piedodiet, monsenjor, manu nekautrību, — Rauls stingrā balsī noteica, — bet jūs pats piedāvājāt man izteikt kādu vēlēšanos…

— Vēlēšanos mani atstāt, — Atoss piebilda.

— O, grāf… kā jūs varat tā domāt?

— Velns parāvis! — hercogs iesaucās. — Būtībā puisim taisnība. Ko viņš te darīs? Nomirs no bēdām!

Rauls nosarka.

Aizvien vairāk aizraudamies, hercogs pa to laiku runāja tālāk:

— Karš visu sagrauj; tajā piedaloties, var iegūt visu, bet zaudēt tikai vienu — dzīvību. Jo ļaunāk!

— Tas ir, zaudēt atmiņu, — Rauls strauji iestarpināja, — tātad — jo labāk!

Redzēdams, ka Atoss pieceļas, lai atvērtu logu, Rauls nožēloja savus neapdomīgi izteiktos vārdus. Bez šaubām Atoss pūlējās slēpt savus pārdzīvojumus.

Rauls metās pie grāfa, bet Atoss jau bija savaldījies, un, kad viņš atkal iznāca gaismā, viņa seja bija mierīga un gaiša.

— Nu, kā tad būs? — hercogs jautāja. — Vai viņš dosies man līdz, vai ne? Ja jā, tad viņš būs mans adjutants, un es izturēšos pret viņu kā pret dēlu, grāf.

— Monsenjor! — Rauls iesaucās, zemu paklanīdamies herco­gam.

— Jūsu gaišība, — grāfs uzrunāja Boforu, — Rauls rīkosies tā, kā vēlas.

— O nē, grāf, es rīkošos tā, kā jūs gribēsiet, — jauneklis iebil­da.

— Ja jau tā, tad šo jautājumu neizlems ne grāfs, ne vikonts, bet es, — hercogs apņēmīgi noteica. — Es aizvedu viņu. Jūrnieka die­nests — tā, mans draugs, ir lieliska nākotne.

Rauls tik rūgti pasmaidīja, ka Atosa sirds sažņaudzās, un viņa ska­tiens kļuva nelokāmi stingrs.

Rauls saprata tēvu; viņš saņēmās, un pār viņa lūpām vairs nenāca neviens lieks vārds.

Redzēdams, ka ir jau vēls, hercogs strauji piecēlās un ātri iztei­ca:

— Es steidzos. Ja man kāds aizrādīs, ka es izšķiedu laiku sarunā ar draugu, es atbildēšu, ka savervēju lielisku rekrūti.

— Piedodiet, hercoga kungs, — Rauls pārtrauca Boforu, — ne­sakiet to karalim, jo es nekalpošu viņam.

— Kam tad tu kalposi? Tagad vairs nav tic laiki, kad varēja teikt: „Es piederu Bofora kungam". Nē, tagad mēs visi — gan sīkākie, gan diženākie — piederam karalim. Tāpēc, manu mīļo viķont, nemaz ne­mēģini izlocīties — ja tu dienēsi uz maniem kuģiem, tad līdz ar to kalposi karalim.

Atoss nepacietīgi gaidīja, ko Rauls atbildēs uz šo grūto jautājumu, būdams nesamierināms sava sāncenša karaļa ienaidnieks. Tēvs cerēja, ka vēlme aizceļot kopā ar Boforu sašķīdīs šī šķēršļa priekšā. Viņš bi­ja gandrīz vai pateicīgs Boforam par viņa vieglprātību, vai varbūt augstsirdību, kam pateicoties viņa vienīgā iepriecinājuma — dēla aiz­braukšana kļuva apšaubāma.