Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, es to attaisnoju, ja jūsu mērķis patiešām bija atriebt vājāko un apspiesto apspiedējam.

— Ar to man pilnīgi pietiek, — Aramiss noteica; nakts tumsa apslēpa viņa nosarkušo seju. — Vēl viens: iedodiet man divus zirgus un pēc iespējas labākus, lai mēs varētu nokļūt līdz pasta stacijai; jūsu tuvākajā stacijā man atteicās tos dot, aizbildinoties, ka visus zirgus noīrējis hercogs de Bofors, kurš ceļo pa šejieni.

— Jūs saņemsiet zirgus; Aramis, lūdzu parūpējieties par Porto­su.

— O, par to varat būt mierīgs. Vēl tikai vienu vārdu: kā jūs do­mājat — vai es rīkojos pareizi, un tā kā vajadzētu rīkoties godīgam cilvēkam, slēpdams no viņa patiesību?

— Ja nelaime jau notikusi, tad jā; karalis tik un tā viņam nepie­dotu. Bez tam jums sniedz atbalstu Fukē, kurš nekad jūs nepametīs, jo arī viņu, lai cik varonīga arī nebūtu viņa rīcība, šī lieta stipri kom­promitē.

— Jums taisnība. Tā kā vienkārši iekāpt kuģī un atstāt Franciju nozīmētu, ka es baidos un uzskatu sevi par vainīgu, es esmu nolē­mis palikt franču teritorijā. Belila būs tieši tāda zeme, kādu es vēlos: angļu, spāņu vai pāvesta — tas atkarīgs tikai no karoga, kādu es tur pacelšu.

— Kā tā?

— Es paguvu nostiprināt Belilu, un to neviens nevarēs ieņemt, kamēr es to aizsargāšu. Turklāt, kā jau jūs minējāt, vēl ir arī Fukē. Belilai neuzbruks, kamēr nebūs viņa parakstītas pavēles.

— Tā jau ir, bet tomēr esiet piesardzīgs. Karalis ir viltīgs, un viņa rokās ir vara.

Aramiss pasmīnēja.

— Lūdzu parūpējieties par Portosu, — Atoss turpināja mierīgi, bet tomēr neatlaidīgi.

— Viss, kas notiks ar mani, grāf, sagaida arī mūsu brāli Porto­su, — Aramiss tādā pat tonī atbildēja.

Atoss paspieda Aramisam roku un, piegājis pie Portosa, dedzīgi viņu noskūpstīja.

— Es taču esmu dzimis laimes krekliņā, vai ne? — Portoss pa­čukstēja, ietīdamies apmetnī.

— Dosimies ceļā, draugs, — Aramiss viņu skubināja.

Rauls aizgāja pa priekšu, lai dotu rīkojumus par zirgiem. Pēc da­žām minūtēm draugi atvadījās.

Aramiss un Portoss devās pie zirgiem. Atoss skatījās uz draugiem, kas gatavojās doties nezināmā ceļā, un juta, ka viņa acis aizklāj it kā migla un sirdi māc neizturams smagums.

„Dīvaini gan, — viņš nodomāja, — kāpēc man tik neatturami gri­bas vēlreiz apskaut Portosu?!"

Tobrīd Portoss pagriezās atpakaļ. Uztvēris Atosa skatienu, viņš metās pie drauga plaši atplestām rokām. Viņi apskāvās tikpat dedzī­gi kā kādreiz jaunībā, kad viņu sirdis bija kvēlas un dzīve laimes pil­na.

Portoss iesēdās seglos. Arī Aramiss pienāca pie Atosa, un viņi vēlreiz cieši apskāvās.

Atoss skatījās, kā jātnieku baltie apmetņi, kas vīdēja uz lielceļa, ar katru brīdi kļūst arvien neskaidrāki. Šķita, ka abi līdzīgi spokiem ceļas augstāk un augstāk, aug aizvien lielāki, līdz beidzot nozuda, tikai nevis miglā, bet tur, kur ceļš sāka iet no kalna lejup. Likās, ka strau­jajā jājienā viņi uzlidojuši gaisā un izgaisuši kā tvaiki.

Ar smagu sirdi Atoss devās mājup.

— Raul, — viņš uzrunāja dēlu, — kāda balss man saka, ka es viņus redzēju pēdējo reizi.

— Mani nemaz nepārsteidz, ka jums ienāca prātā tāda doma; pirms mirkļa es nodomāju to pašu un man arī liekas, ka vairs nekad neredzēšu di Valona kungu un d'Erblē kungu.

— O, jūs to sakāt kā cilvēks, kuru nomāc kaut kas cits: tagad jums itin viss rādās melnā gaismā; jūs tomēr esat jauns un, ja patiešām vairs neredzēsiet abus vecos draugus, tad tāpēc, ka viņi vairs nebūs šai saulē, kur jums vēl jādzīvo ilgi gadi. Turpretī es…

Rauls viegli pašūpoja galvu un maigi piespiedās tēva plecam. Ne viens, ne otrs nevarēja vairs izteikt ne vārda, jo abu sirdis bija pārāk pilnas.

Pēkšņi viņu uzmanību pievērsa balsis un daudzu zirgu kāju dipoņa uz Bluā ceļa. Viņi ieraudzīja lāpnešus, kuri bezrūpīgi šūpoja savas lāpas, un to atspīdumi zibēja starp kokiem. Laiku pa laikam viņi pie­turēja zirgus, lai tie neatrautos pārāk tālu no jātniekiem, kas viņiem

sekoja.

Visas šīs ugunis, trokšņi un putekļi, ko sacēla ducis zirgu bagātīgi izrotātiem iemauktiem un kāpšļiem, radīja dīvainu kontrastu ar abiem izgaisušajiem spocīgajiem tēliem — Portosu un Aramisu.

Atoss atgriezās mājās. Viņš vēl nebija paguvis aiziet līdz puķu dobei, kad pils vārti it kā aizdegās. Lāpas sastinga uz vietas, un viss ceļš sāka liesmot. Kāds iesaucās: „Hercogs de Bofors!"

Atoss steidzās pie sava nama durvīm. Hercogs jau bija nokāpis no zirga un skatījās apkārt.

— Es esmu šeit, monsenjor, — Atoss ierunājās.

— Ā, labvakar, dārgo grāf, — hercogs izteica ar tādu sirsnību, kas iekaroja visus, ar kuriem viņš satikās. — Vai nav par vēlu pat draugam?

— Nāciet iekšā, jūsu gaišība, nāciet.

Atbalstīdamies uz Atosa rokas, hercogs de Bofors pārkāpa nama slieksni. Viņiem kautrīgi sekoja Rauls kopā ar hercoga virsniekiem, starp kuriem viņam bija draugi.

VIII

Hercogs de Bofors

Hercogs pagriezās atpakaļ tieši tobrīd, kad Rauls, vēlēdamies at­stāt viņu divatā ar Atosu, aizvēra durvis un kopā ar virsniekiem gata­vojās pāriet uz blakus zāli.

— Vai tas ir tas pats jauneklis, ko princis tā slavēja? — de Bofors apvaicājās.

— Jā, tas ir viņš.

— Manuprāt, viņš ir īsts kareivis! Viņš te nav lieks, un lai paliek kopā ar mums.

— Palieciet, Raul, ja monsenjors atļauj, — Atoss pagriezās pret dēlu.

— Cik viņš ir skaists un stalts! — hercogs turpināja. — Vai jūs man viņu atdosiet, ja es jums to palūgšu?

— Ko jūs ar to gribat teikt, monsenjor?

— Es iebraucu atvadīties no jums. Vai tad jūs nezināt, kas es drīz vien būšu?

— Droši vien tas, kas esat bijis vienmēr, monsenjor — drosmīgs princis un dižens muižnieks.

— Es kļūšu par Āfrikas princi un beduīnu muižnieku. Karalis sūta mani pakļaut arābus.

— Ko jūs, monsenjor!

— Vai nav dīvaini? Es, tīrasinīgs parīzietis un priekšpilsētu karalis (mani taču saukāja par tirgus karali), pārceļos no Mobēra laukuma uz Džidželli [22] minaretu piekāji; no frondista es pārvēršos par piedzī­vojumu meklētāju.

— O, monsenjor, ja es to nedzirdētu no jums paša…

— Jūs neticētu, vai ne? Tomēr jums nāksies vien noticēt un at­vadīties. Lūk, ko nozīmē atgūt karaļa žēlastību.

— Žēlastību?

— Jā. Jūs smaidāt. Ak, dārgo grāf, vai jūs zināt, kāpēc es uzņē­mos tādu uzdevumu?

— Tāpēc, ka jūsu gaišība slavu vērtē augstāk par visu.

— Kāda tur slava — doties pāri jūrai, lai šautu ar musketi uz mežoņiem! Nē, tur es slavu neiegūšu, drīzāk mani gaida pavisam kas cits… Tomēr es vienmēr esmu gribējis un gribu vēl joprojām, lai mana dzīve iemirdzētos vēl arī no šīs puses, pēc tam, kad ilgus piecdesmit gadus tā starojusi visdīvainākajā gaismā. Spriediet pats, vai tad tas nav dīvaini — piedzimt par karaļa dēlu, karot ar karaļiem, uzskatīt sevi par vienu no varenākajiem sava laika cilvēkiem, nekad nezaudēt paš­cieņu, būt Francijas karalistes admirālim un līdzināties Indriķim IV — un tad doties meklēt nāvi pie visiem šiem turkiem, mauriem un sarā- ceņiem uz Džidželli?

— Monsenjor, jūs to tik droši apgalvojat, — Bofora vārdu samulsinātais Atoss iebilda. — Kāpēc jums šķiet, ka tik spožs liktenis aprausies tādā nožēlojamā kaktā?

— Ak jūs, taisnīgais un uzticības pilnais cilvēk, vai tad jūs do­mājat, ka es, kuru sūta uz Āfriku ar tik niecīgu ieganstu, necentīšos no šī smieklīgā stāvokļa izkļūt ar godu? Nelikšu runāt par sevi? Ja tur jau ir princis, Tirēns un vēl daži mani laikabiedri, ko gan citu es, Francijas admirālis, Indriķa IV dēls un Parīzes karalis, varētu darīt, lai liktu par sevi runāt? Vienīgi pavērst krūtis pretī lodēm. Velns pa­rāvis! Varu jums galvot — par to noteikti runās. Es tikšu nogalināts par spīti visam un visiem pasaulē. Ja arī ne tur, tad kādā citā vietā.