Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Rauls tikpat mierīgi un stingri atbildēja:

— Hercog, es jau esmu atrisinājis jautājumu, ko jūs man uzdodat. Es kalpošu jūsu eskadrā, tā kā jūs bijāt tik laipns un piekritāt, ka es jūs pavadu, bet es kalpošu varenākam valdniekam nekā Francijas ka­ralis, — es kalpošu Dievam Tam Kungam.

— Dievam? Bet kā? — vienā balsī iesaucās Atoss un Bofors.

— Es vēlos dot zvērestu un kļūt par Maltas ordeņa [24] bruņinieku.

Braželona lēni un skaidri izrunātie vārdi krita viens pēc otra kā

aukstas lāses no melniem, kailiem kokiem pēc ziemas vētras.

No šī pēdējā trrieciena Atoss sagrīļojās, un šķita, ka pat hercogs sāk svārstīties.

Grimo dobji nostenējās, vīna pudele izšļuka viņam no rokām un saplīsa uz paklāja, kas sedza grīdu, bet neviens to nepamanīja.

Hercogs de Bofors vērīgi uzlūkoja jaunekli un par spīti nodur­tajām acīm izlasīja viņa sejā tādu apņēmību, kurai neviens nespētu pretoties.

Atoss pazina dēla maigo un reizē nelokāmo dvēseli, tāpēc nemaz necerēja atrunāt viņu no liktenīgā ceļa, kuru tas tikko bija izvēlējies. Viņš paspieda hercoga pasniegto roku.

— Grāf, pēc divām dienām es dodos uz Tulonu, — hercogs sa­cīja. — Vai jūs atbrauksiet uz Parīzi, lai paziņotu par savu lēmumu?

— Jutīšos pagodināts apmeklēt jūs Parīzē, lai vēlreiz pateiktos par jūsu labvēlību, — Atoss atbildēja.

— Un atvediet man savu dēlu vikontu neatkarīgi no jūsu lēmu­ma, — hercogs vēl piebilda. — Es esmu devis viņam vārdu un prasu tikai, lai viņš iegūst jūsu atļauju.

Uzlējis šo balzāmu ievainotās tēva sirds brūcēm, hercogs uzsita uz pleca lāga vecajam Grimo, kurš nepārtraukti mirkšķināja acis; tad Bo­fors pievienojās svītai, kas viņu gaidīja pie puķu dobēm.

Zirgi bija atpūtušies un ātri aizveda viesus; Atoss un Braželons palika vieni paši.

Pulkstenis nosita vienpadsmit.

Tēvs un dēls cieta klusu, bet uzmanīgs vērotājs nojaustu šai klu­suciešanā apspiestas asaras un žēlabas. Tomēr abi bija neparasti stipri cilvēki ar norūdītām dvēselēm, tādēļ viss, ko viņi bija nolēmuši glabāt sevī, tika nogremdēts sirds dziļumos, lai vairs nekad neparādītos die­nasgaismā.

Tā pilnīgā klusumā viņi pavadīja laiku līdz pusnaktij. Tikai torņa pulkstenis, kurš nosita divpadsmit reizes, atgādināja, cik ilgs bijis šis dvēseļu ceļojums bezgalīgajā atmiņu valstībā un bažās par nākotni.

Atoss pirmais piecēlās kājās.

— Jau vēls… Līdz rītam, Raul.

Rauls sekoja tēva piemēram un piegāja apskaut viņu. Grāfs maigi piespieda dēlu pie sirds un sacīja:

— Tātad pēc divām dienām jūs mani pametīsiet uz visiem lai­kiem?

— Grāf, — jauneklis atbildēja, — es biju jau nolēmis nodurties, bet tad jūs mani uzskatītu par gļēvuli, un es no šī nodoma atteicos; tagad mums vajadzēs šķirties.

— Tas esat jūs, Raul, kas atstāj mani šeit vientulībā.

— Grāf, es jūs lūdzu, uzklausiet mani. Ja es no šejienes neaiz­braukšu, tad nomiršu no bēdām un mīlestības. Es aprēķināju, cik vēl varētu izturēt, palikdams šeit kopā ar jums. Sūtiet mani prom un pēc iespējas ātrāk, vai arī jums būs jānoskatās, kā es pamazām izdziestu jūsu acu priekšā un mirstu dzimtajā namā. Tas ir kas spēcīgāks par manu gribu un pāri maniem spēkiem; jūs taču redzat, ka mēneša laikā es esmu nodzīvojis vismaz gadus trīsdesmit, un manai dzīvei tuvojas gals.

— Tas nozīmē, ka jūs aizbraucat ar nodomu meklēt nāvi Āfri­kā? — Atoss vēsi noprasīja. — O, tikai sakiet man patiesību un ne­melojiet!

Rauls nobālēja; viņš klusēja tikai pāris sekundes, bet tēvam tās vilkās kā mokošas agonijas stundas.

Beidzot Rauls ierunājās:

— Grāf, es apsolīju veltīt savu dzīvi Dievam. Par šo upuri — es taču ziedoju savu jaunību un brīvību — es lūgšu Viņam tikai vienu: saudzēt mani jūsu dēļ, jo jūs esat tas vienīgais, kas mani vēl saista pie šīs pasaules. Tikai Dievs var dot man spēku neaizmirst, cik daudz es jums esmu parādā un cik niecīgs ir viss pārējais salīdzinājumā ar jums.

Atoss maigi apskāva dēlu:

— Jūs man atbildējāt kā godīgs cilvēks. Pēc divām dienām mēs dosimies uz Parīzi pie Bofora kunga, un jūs rīkosieties tā, kā atzīsiet par nepieciešamu.

Viņš lēni iegāja savā guļamistabā. Rauls aizgāja uz dārzu; visu šo nakti viņš pavadīja liepu alejā.

i

Atoss nedomāja velti tērēt laiku, pierunājot dēlu atteikties no pie­ņemtā lēmuma, tādēļ hercoga dotās divas dienas izmantoja, nodar­bojoties ar Raula ekipējumu. To viņš uzticēja Grimo, kurš tūlīt pat ķērās pie lietas ar lasītājam jau zināmo apņēmību un apdomību.

Pavēlējis savam uzticamajam pārvaldniekam nogādāt Raula mantas uz Parīzi, tiklīdz viss būs sagādāts, Atoss kopā ar dēlu devās turp jau nākamajā dienā pēc hercoga de Bofora apciemojuma, lai neliktu her­cogam gaidīt.

Atgriešanās Parīzē pie cilvēkiem, kas viņu pazina un mīlēja, pildīja nabaga jaunekļa sirdi ar labi saprotamu uztraukumu.

Katra pazīstama seja atgādināja viņam par ciešanām, kuru bija tik daudz, vai arī par kādu epizodi viņa nelaimīgajā mīlestībā, kas bija tik kvēla. Tuvodamies Parīzei, Rauls jutās tuvu nāvei. Ieradies Parīzē, viņš vairs nejutās dzīvs.

Rauls devās pie de Giša; viņam atbildēja, ka grāfs ir pie prinča, viņa majestātes brāļa.

Rauls pavēlēja aizvest viņu uz Luksemburgas pili, nemaz nezinā­dams, ka nokļuvis tur, kur dzīvo Lavaljēra.

Visapkārt bija tik daudz mūzikas, ziedu smaržas, skanēja bezrūpīgi smiekli un vīdēja dejotāju ēnas; ja Raulu nebūtu pamanījusi kāda līdz­jūtīga sieviete, viņš bāls un noskumis būtu nosēdējis pāris minūtes pieņemamajā istabā aiz samta aizkariem un tad aizgājis, lai vairs neat­grieztos.

Ienācis pilī, Rauls negāja tālāk par kādu no priekštelpām, lai ne­būtu jāsatiekas ar šiem dzīvespriecīgajiem un laimīgajiem cilvēkiem, kuri drūzmējās blakus zālēs.

Kad viens no prinča kalpotājiem, pazinis Raulu, apvaicājās, ko īsti viņš vēlētos satikt — princi vai princesi — Rauls nomurmināja kaut ko nesaprotamu un tūlīt pat atkrita uz soliņa aiz samta aizkara, blenz­dams uz pulksteņa nekustīgajiem rādītājiem.

Kalps izgāja; parādījās otrs, kurš bija labāk informēts nekā pir­mais; viņš jautāja Raulam, vai tas nevēlas redzēt de Giša kungu. Arī šis vārds nespēja piesaistīt nabaga Raula uzmanību. Nostājies viņam blakus, kalps aizrautīgi stāstīja, ka de Gišs nesen izgudrojis jaunu loto un tagad māca šo spēli viņa majestātes karaļa brāļa galma dāmām.

Rauls neko neatbildēja, sēdēdams plaši ieplestām acīm kā Teo- frasta [25] attēlotais izklaidīguma simbols. Viņa skumjas kļuva vēl moco- šākas. Atpakaļ atmestu galvu, atslābušiem locekļiem un sāpēs sarauktu seju viņš, ik pa brīdim nopūzdamies un visu aizmirsts, sēdēja priekš­telpā iepretī pulkstenim, kad pēkšņi blakus esošajā viesistabā ie- čaukstējās kleita, atskanēja smiekli, un kāda jauna, skaista sieviete pa­gāja viņam garām, kaut ko dzīvi pārmezdama dežūrvirsniekam.

Virsnieks atbildēja mierīgi un stingri; tas drīzāk izklausījās nevis pēc galminieku strīda, bet gan mīlētāju ķildas, kas beidzās ar to, ka kavalieris noskūpstīja dāmas rociņu.

Pamanījusi Raulu, dāma pēkšņi apklusa, aizturēja virsnieku un pa­vēlēja:

— Malikorn, ejiet prom; es nezināju, ka mēs te neesam vieni. Es jūs mūžam nolādēšu, ja mūs kāds dzirdējis vai redzējis!