Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ak tā! Tad jau jūs esat kļuvis bagāts?

— Kungs, man apriebusies pilsēta. Varbūt tas ir tāpēc, ka es sāku kļūt vecs, bet tad, kā reiz teica d'Artanjana kungs, biežāk domā par savu jaunību; kopš zināma laika es izjūtu tieksmi pēc laukiem un dārz­kopības. Kādreiz es taču biju zemnieks.

Atoss uzmundrinoši pamāja un jautāja:

— Vai jūs pērkat zemi?

— Es nopirku mājiņu Fontenblo, kungs, un tai klāt mazliet zemes, kādus divdesmit arpānus.

— Lieliski, Planšē, es jūs apsveicu.

— Te mums nav sevišķi ērti; turklāt jūs klepojat no mana nolā­dētā pulvera. Velns parāvis, es nemaz negribu noindēt viscienījamāko muižnieku mūsu Francijā.

Atoss pat nepasmaidīja par šo joku, ar kuru Planšē gribēja izrādīt augstākās sabiedrības cienīgu nepiespiestību.

— Jā, — grāfs piekrita, — parunāsim kaut kur, kur nav cilvēku, varbūt pie jums. Jums taču te ir dzīvoklis, vai ne?

— Protams, grāfa kungs.

— Augšā?

Redzēdams, ka Planšē minstinās, Atoss sāka iet pirmais.

— Lieta tā… — Planšē iesāka.

Atoss nesaprata, kāpēc Planšē svārstās, un, domādams, ka viņš kaunas par savu nabadzīgo istabas iekārtu, kāpa augšup pa kāpnēm, teikdams:

— Nekas, nekas. Tirgotāja dzīvoklis šajā kvartālā var arī nebūt pils. Ejam tālāk!

Rauls viņu apsteidza un iegāja pirmais.

Tūlīt atskanēja divi vai pat trīs kliedzieni.

Visskaļāk bija dzirdama sievietes balss. Otrs kliedziens atskanēja no Raula mutes, kurš aizcirta durvis. Trešais bija šausmu kliedziens, kas izlauzās pār Planšē lūpām.

— Piedodiet, — viņš nomurmināja, — kundze ģērbjas.

Bez šaubām Raulam bija pilnīgs pamats apstiprināt, ka Planšē ru­nā skaidru patiesību, un to pierādīja tas, ka viņš pat pakāpās soli zemāk pa kāpnēm.

— Kundze… — Atoss atkārtoja. — Ak vai, piedodiet, dārgais, es taču nezināju, ka jums augšā…

— Tā ir Trišēna, — Planšē nosarcis atzinās.

— Lai kas tā arī nebūtu, Planšē, piedodiet mūsu pārlieko ne- kautrību.

— Nē, nē; nāciet iekšā, kungi, tagad drīkst.

— Mēs neiesim iekšā, — Atoss apņēmīgi paziņoja.

— O, ja viņa būtu zinājusi par jūsu ierašanos, viņa pagūtu…

— Nē, Planšē, palieciet sveiks!

— Jūs taču negribēsiet mani aizvainot, kungi; nedrīkst apstāties uz kāpnēm un iet prom, pat uz mirkli neapsēžoties.

— Ja mēs zinātu, ka pie jums augšā ir dāma, — Atoss ar savu parasto aukstasinību noteica, — mēs būtu palūguši jums atļauju ar viņu apsveicināties.

Šī izsmalcinātā pārdrošība Planšē galīgi samulsināja, un viņš ātri atvēra durvis, lai ielaistu grāfu un viņa dēlu.

Trišēna jau beidza ģērbties.

Viņa izskatījās pēc bagātas un koķetas tirgotājas, bet viņas fran­ciskās acis bija vāciskas tīksmes pilnas. Pēc diviem reveransiem viņa pazuda no istabas, lai kāptu lejā uz veikaliņu. Tas gan nenozīmēja, ka viņa nebūtu apstājusies un pie durvīm paklausījusies, ko par viņu runā Planšē un abi kungi.

Atoss par to nemaz nešaubījās un centās no šīs tēmas izvairīties. Turpretī Planšē svila nepacietībā izklāstīt savus paskaidrojumus par šo tēmu, kuru Atoss nemaz nevēlējās apspriest.

Tā kā dažiem cilvēkiem piemīt spēja pieveikt neatlaidībā savus sarunu biedrus, tad Atoss tomēr bija spiests noklausīties stāstu par idilisko laimi, ko baudīja Planšē, un pie tam tik tikumīgā izklāstā, kas pat pārspētu šai ziņā izslavēto Longu*.

Tā nu Planšē stāstīja Atosam, ka Trišēna saldina viņa brieduma gadus un nes viņam veiksmi darījumos, tāpat kā kādreiz Rute Boāsam**.

— Tagad jums iztrūkst vēl tikai visas labklājības mantinieks, — Atoss aizrādīja.

— Ja man būs mantinieks, viņš saņems trīssimt tūkstošus livru, — Planšē atbildēja.

— Tad viņš ir nepieciešams, — Atoss flegmātiski noteica. — Tas vajadzīgs, lai jūsu īpašumiņš neizputētu.

Atosa it kā neviļus izmestais vārds „īpašumiņš" ierādīja Planšē viņa vietu, tāpat kā seržanta balss agrākajos laikos, kad Planšē vēl nesa piķi Pjemontas pulkā, kur viņu bija iekārtojis Rošfors.

Atoss saprata, ka tirgotājs prec Trišēnu un gribot negribot viņam būs pēcnācēji.

Vēl skaidrāks tas viņam kļuva, kad Atoss uzzināja, ka pārdevējs, kuram Planšē pārdod veikaliņu, ir Trišēnas radinieks. Viņš atcerējās, ka tas bija sprogains sārtvaidzis platiem pleciem.

Atoss jau bija uzzinājis visu, ko vien varēja un vajadzēja zināt par veikalnieka turpmāko likteni. Viņš saprata, ka greznās kleitas nespēs Trišēnai aizdzīt lauku dzīves garlaicību, ko uzvēda augļu koku audzē­šana vecīga vira sabiedrībā.

Tātad Atoss visu saprata un bez kādas pārejas noprasīja:

— Ko dara d'Artanjana kungs? Luvrā viņu neatradu.

— Grāfa kungs, d'Artanjana kungs taču ir pazudis.

— Pazudis? — Atoss brīnījās.

— O, mēs zinām, ko tas nozīmē!

— Es gan nezinu.

— Kad d'Artanjana kungs pazūd, tas vienmēr nozīmē kādu rīko­jumu vai darīšanas.

— Vai viņš jums to teica?

— Nekad.

— Tomēr jūs jau iepriekš zinājāt par viņa ceļojumu uz Angliju.

— Darījumu dēļ, — Planšē neuzmanīgi izteica.

— Darījumu?

— Es gribēju teikt… — samulsušais Planšē viņu pārtrauca.

— Labi, labi, ne jūsu, ne mūsu drauga lietas uz mums neattie­cas; mēs jautājam tikai aiz draudzības pret viņu. Ja jau musketieru kapteiņa te nav un jūs mums nevarat dot nekādus norādījumus, kur varētu atrast ševaljē d'Artanjanu, tad mēs atvadīsimies. Uz redzēšanos, Planšē. Braucam, Raul!

— Grāfa kungs, es gribētu…

— Cietiet klusu; es nepiederu tiem, kas izaicina kalpu uz pārāk lielu atklātību.

Topošā miljonāra Planšē ausīs griezās vārds „kalps", bet godbijība un iedzimtā labsirdība pārvarēja aizvainoto godkāri.

— Tā nebūs pārdrošība no manas puses, ja pateikšu jums seko­jošo: pirms dažām dienām d'Artanjana kungs bija pie manis.

— Ak tā!

— Pie tam pavadīja te daudzas stundas, noliecies pār ģeogrāfijas karti. Šī ir tā pati, par kuru es runāju. Tā pierādīs manu vārdu patie­sīgumu, — Planšē piebilda un devās pēc kartes, kura karājās pie vie­nas no istabas sienām.

Viņš tik tiešām atnesa Francijas karti, kurā Atosa pieredzējusī acs saskatīja ar kniepadatām nospraustu maršrutu; kur kniepadata bija iz­kritusi, d'Artanjana maršrutu iezīmēja tikko manāms caurumiņš, kas bija palicis pēc adatiņas.

Sekodams kniepadatām un šur tur arī caurumiņiem, Atoss atklāja, ka d'Artanjans devies uz dienvidiem virzienā uz Vidusjūru ap to vietu, kur atrodas Tulona. Pie Kannām pēdas pazuda; te vairs nebija ne kniepadatu, ne caurumiņu.

Dažas minūtes Atoss saspringti domāja, pūlēdamies atminēt, kādēļ musketierim ievajadzējies nokļūt Kannās un kas viņu spiedis doties apskatīt Vārās krastus.

Pārdomas nedeva nekādus rezultātus. Parastā atjautība viņu šoreiz pievīla. Arī Raula pūlēm uzminēt d'Artanjana uzdoto mīklu bija tādi paši rezultāti.

— Nav nekāda nelaime, — jauneklis sacīja tēvam, kurš klusēdams parādīja viņam ar pirkstu d'Artanjana nosprausto maršrutu. — Var gandrīz galvot, ka liktenis nemitīgi krusto mūsu un d'Artanjana dzīves ceļus. Tā arī tagad viņš ir kaut kur Kannu tuvumā, bet jūs, grāf, pava­dīsiet mani vismaz līdz Tulonai. Varat būt mierīgs — drīzāk mēs sa­stapsim viņu pa ceļam nekā uz šīs kartes.