Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ceru, ka nē, monsenjor.

— Bet es esmu pārliecināts, ka jā. Mans pārvaldnieks sagatavojis čekus, katru par tūkstoš livriem; pēc tiem var saņemt naudu jebkurā pilsētā Francijas dienvidos. Jums iedos simt čekus. Palieciet sveiks, vikont.

Atoss hercogu pārtrauca:

— Monsenjor, pataupiet naudu; karā ar arābiem vajadzēs tikpat daudz zelta kā svina.

— Es gribu pamēģināt karot tikai ar svinu; turklāt jums zināmas manas domas par šo karagājienu: daudz trokšņa un uguns, bet es, ja vajadzēs, izgaisīšu kā dūmi.

Pie šiem vārdiem hercogs de Bofors gribēja no jauna sākt smie­ties, bet apjauta, ka Atosa un Raula klātbūtnē tas būtu nevietā.

— Ak, — viņš ieteicās, aiz laipnības slēpdams sava stāvokļa un vecuma radīto egoismu, — jūs abi piederat pie cilvēkiem, ar kuriem nav ieteicams sastapties pēc pusdienām; jūs abi esat ar vēsām asinīm, sausi un atturīgi, turpretī es esmu uguns, degsme un reibums. Nē, velns lai parauj! Ar jums, vikont, es tikšos tikai tukšā dūšā, bet, ja jūs, grāf, turpināsiet tādā pašā garā, tad ar jums netikšos vispār.

To visu viņš teica, spiezdams Atosa roku, kurš viņam smaidīdams atbildēja:

— Monsenjor, nešķiedieties ar naudu tāpēc, ka patlaban jums tās ir daudz. Es paredzu, ka pēc mēneša, stāvēdams pie savas lādes, jūs būsiet atturīgs, sauss un vēss, un tad jūs jutīsieties pārsteigts, ka Rauls jums blakus ir jautrs, dzīvespriecīgs un devīgs, jo savus jaunos ekijus viņš nodos jūsu rīcībā.

— No jūsu mutes Dieva ausī! — sajūsminātais hercogs iesaucās. — Jūs paliekat kopā ar mani, grāf! Nolemts!

— Nē, es braukšu reizē ar Raulu; jūsu uzdevums ir grūts un sa­gādās daudz pūļu. Vikonts viens pats diez vai to izpildītu. Pašam ne­apzinoties, jūs, monsenjor, esat viņam piešķīris ārkārtīgi augstu posteni un pie tam vēl flotē.

— Tas tiesa! Bet vai tādi kā viņš nesasniedz visu, ko vien vēlas?

— Monsenjor, nevienā jūs neatradīsiet tādu centību un saprātu, tik patiesu drosmi kā Raulā; ja tomēr jūsu iekāpšana kuģos neizdosies, vainojiet pats sevi.

— Re, nu jau viņš mani norāj!

— Monsenjor, pat admirālim vajadzētu veselu gadu, lai apgādātu floti ar pārtiku, savāktu visus kuģus un nodrošinātu ekipāžas ar rekrū­šiem. Rauls ir tikai kavalēristu kapteinis, un jūs viņam dodat divas nedēļas tam visam.

— Es esmu pārliecināts, ka viņš tiks galā.

— Ceru, bet es viņam palīdzēšu.

— Dārgo grāf, es cerēju uz jums; vēl vairāk, es domāju, ka jūs viņu pavadīsiet ne tikai līdz Tulonai, bet arī tālāk nelaidīsiet vienu.

— O! — Atoss iebilda, pašūpodams galvu.

— Pagaidiet! Pagaidiet!

— Monsenjor, atļaujiet atvadīties. Mums laiks iet!

— Ejiet, un lai mana laime stāv jums klāt!

— Palieciet sveiks, monsenjor; lai jūsu laime neatstāj arī jūs pa­šu!

— Ir nu gan lielisks sākums aizjūras ekspedīcijai! — Atoss teica savam dēlam. — Ne pārtikas, ne rezervju, ne kravas flotes — ko te lai dara?

— Ja visi turp dodas tā paša iemesla dēļ kā es, tad pārtikas ne­pietrūks, — Rauls nomurmināja.

— Mans kungs, — Atoss stingri aizrādīja, — nevajag būt tik ne­taisnīgam un neprātīgam savā egoismā, vai, ja gribat, ciešanās. Ja jūs dodaties karā, lai kristu, jums nav vajadzīga nekāda palīdzība, lai to realizētu, un man nebija vērts rekomendēt jūs hercogam de Boforam. Tā kā jūs tagad esat virspavēlnieka uzticības persona un uzņēmāties atbildīgu posteni armijā, jums vairs nav tiesību domāt par sevi. Kopš šī brīža jūs vairs nepiederat sev, bet gan nabaga kareivjiem, kuriem tāpat kā jums ir gan dvēsele, gan miesa un kuri ilgosies pēc dzimtās puses un cietīs visas cilvēku cilts bēdas un rūpes. Raul, jums jāzina, ka virsnieks var paveikt ne mazāk kā garīdznieks, un viņam pat jāpār­spēj garīdznibks mīlestībā uz savu tuvāko.

— Grāf, es vienmēr to esmu zinājis un rīkojies atbilstoši; es tā darītu arī turpmāk… bet…

— Jūs aizmirstat, ka nākat no zemes, kura lepojas ar savu kara slavu. Ja gribat, tad mirstat, bet lai tas nebūtu veltīgi un nestu slavu Francijai. Nu, Raul, nenoskumstiet par maniem vārdiem; es jūs mīlu un gribētu redzēt kā ideālu visās jomās.

— Man ir patīkami klausīties jūsu pārmetumus, — jauneklis klusi atbildēja, — tie ir dziedējoši un pierāda, ka kāds vēl mani mīl.

— Tagad dosimies ceļā, Raul; laiks ir dievišķīgs un debesis skaid­ras; tās pašas debesis virs mūsu galvām, kuras Džidželli būs vēl dzid­rākas kā šeit un kuras svešumā jums atgādinās par mani, tāpat kā man šeit par Dievu.

Vienojušies par galveno un pārrunājuši visas hercoga trakulības, tēvs un dēls nosprieda, ka aizjūras ekspedīcija nekādu labumu Fran­cijai nedos, jo tā nav īsti pārdomāta un atbilstoši sagatavota.

Apzīmējuši šādu politiku par godkārīgu, tēvs un dēls devās ceļā, un viņus vadīja vairāk pašu vēlmes nekā likteņa lēmums un nepie­ciešamība.

Upurēšana bija notikusi.

Ceļojums bija ļoti patīkams. Atoss un Rauls šķērsoja Franciju, veikdami dienā piecpadsmit jūdzes vai arī vairāk — tas gadījās dienās, kad Raula sāpes kļuva sevišķi mocošas. Lai ierastos Tulonā, viņiem bija vajadzīgas piecpadsmit dienas. Jau Antibā abi bija pazaudējuši d'Artanjana pēdas.

Viss liecināja, ka musketieru kapteinis kāda iemesla dēļ vēlējies turpināt ceļu inkognito; vismaz Atoss, ievākdams ziņas par d'Artan­janu, uzzināja, ka viņa aprakstītais jātnieks, steidzīgi atstājot Aviņonu, nomainījis jājamzirgus pret karieti un karietes logi bijuši rūpīgi aiz­klāti.

Rauls jutās izmisis, ka neizdevās sastapties ar d'Artanjanu. Viņa maigā sirds alka atvadīties no viņa un izjust mierinājumu, kas nāca no šī tēraudcietā cilvēka.

Jau no seniem laikiem Atoss zināja: d'Artanjans kļūst noslēgts un neizdibināms, ja ir aizņemts ar kaut ko nopietnu, vai nu tās būtu viņa personīgās darīšanas vai karaļa dienests.

Bez tam viņš baidījās, ka, pārāk uzstājīgi un neatlaidīgi izjautā­dams par d'Artanjanu, var savam draugam kaitēt vai arī aizvainot vi­ņu. Tomēr gadījās tā, ka Raulam noņemoties ar rekrūšu vervēšanu un vācot laivas ceļam uz Tulonu, kāds no zvejniekiem grāfam izstāstīja, ka viņa laiva bijusi labošanā, jo cietusi braucienā ar kādu muižnieku, kurš steidzies ātrāk aizbraukt.

Atoss pieprasīja sīkākus paskaidrojumus, domādams, ka zvejnieks melo, lai atbrīvotos no smagā pienākuma un nopelnītu ar zivju zveju, kamēr viņa biedri dosies uz norādīto vietu.

Zvejnieks viņam pastāstīja, ka apmēram pirms nedēļas vēlā naktī pie viņa atnācis kāds nepazīstams cilvēks, lai nolīgtu laivu braucienam uz Sentonoratas salu. Sarunājuši arī maksu. Muižnieks atbraucis ar lielu kasti, līdzīgu karietei bez riteņiem, un gribējis to iekraut laivā par spīti visām grūtībām, ko sagādājuši laivas mazie izmēri un ne­samērīgi lielā krava.

Zvejnieks gribējis atteikties no līguma un, tā kā muižnieks bijis neatlaidīgs, sācis draudēt, bet tas beidzies tikai ar to, ka muižnieks ar savu spieķi izrakstījis visu viņa muguru. Lādēdamies zvejnieks de­vies uz Antibu pie vecākā, bet muižnieks izvilcis no kabatas kādu pa­pīru, un vecākais, to ieraudzījis, paklanījies viņam līdz zemei un licis zvejniekam viņam izrādīt pilnīgu paklausību, norādams par ietiepību. Pēc tam viņi aizbraukuši ar visu kravu.

— Tas neizskaidro, kā jūsu laiva cieta avāriju.

— Tūlīt pastāstīšu. Es vadīju laivu un Sentonoratu, kā muižnieks bija pavēlējis, kad pēkšņi viņš mainīja lēmumu un apgalvoja, ka es nespēšot no dienvidu puses pabraukt garām abatijai. Teica, ka pretī četrstūrainajam Benediktīniešu tornim uz dienvidiem ir Mūku sēklis.