Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Aramisam? — galīgi izbrīnījies, musketieris iesaucās. — Jūs redzējāt Aramisu?

— Jā, pēc viņa neveiksmīgā mēģinājuma Vo; es redzēju vajātu, bēgošu un pazudušu Aramisu, un viņš man izstāstīja pietiekami daudz, lai es ticētu žēlabām, ko uz sudraba trauka bija uzskrāpējis tas ne­laimīgais.

D'Artanjans satriekts nokāra galvu.

— Lūk, kā Dievs smejas par tā saukto ļaužu gudrību! Labs no­slēpums, kuru tā vai citādi zina kriens ducis personu… Nolādētā ne­jaušība, kas likusi jums sadurties šai lietā ar mani, tāpēc ka tagad…

— Vai tad jūsu noslēpums pārstās būt noslēpums, ja es to zinu? — Atoss teica savā atturīgajā maigumā. — Vai es visu savu dzīvi nees­mu glabājis tikpat nopietnus noslēpumus? Atcerieties vien, mans draugs.

— Nekad vēl Jūs neesat glabājis postošāku noslēpumu, — muske­tieru kapteinis skumji noteica. — Man ir liktenīga priekšnojauta, ka katrs, kas ar to saskarsies, mirs, un pie tam nelāgā nāvē.

— Lai notiek Tā Kunga prāts! Lūk, kur jūsu gubernators.

D'Artanjans un viņa draugi atsāka savu komēdiju.

Parasti bargais un aizdomīgais gubernators izturējās pret d'Ar­tanjanu ar tādu godbijību, kas jau robežojās ar iztapību. Viņš apmie­rinājās ar to, ka pacienāja ceļotājus ar lieliskām pusdienām, kuru laikā nenolaida no viņiem savu pētošo skatienu.

Atoss un Rauls ievēroja, ka gubernators cenšas samulsināt viņus ar negaidītiem uzbrukumiem un pārsteigt nesagatavotus. Tomēr gan viens, gan otrs nepārtraukti bija modri. D'Artanjana teiktais varēja likties ticams, pat ja gubernators domātu, ka tā nav patiesība.

Kad visi piecēlās no galda, Atoss spāniski vaicāja d'Artanjanam:

— Kā gubernatoru sauc? Viņam ir atbaidoša seja.

— De Senmars, — kapteinis atbildēja.

— Vai viņš būs jaunā prinča cietumsargs?

— Kā lai es to zinu? Varbūt es pats nīkšu Sentmargaritā līdz sava mūža galam.

— Ko jūs! Kas jums liek tā domāt?

— Draugs, es esmu tādā situācijā kā cilvēks, kurš tuksneša vidū atradis dārgumus. Viņš grib tos aiznest — nespēj; grib atstāt turpat, bet nevar izlemt to darīt. Karalis mani neaicinās atpakaļ, baidīdamies, ka neviens nesargās gūstekni tik cītīgi kā es. Tai pat laikā viņš nožēlo, ka esmu tik talu, jo saprot, ka neviens viņam nekalpos tā kā es. Starp citu, lai notiek Dieva griba.

— Pajautājiet kungiem, — Senmars viņus pārtrauca, — kāpēc viņi ieradušies Sentmargaritā?

— Viņi atbrauca, zinādami, ka Sentmargaritā ir benediktīniešu klosteris, kuru būtu interesanti apskatīt, savukārt Sentmargaritā ir lie­liskas medību vietas.

— Tās ir viņu rīcībā, mēs dalīsimies tajās, — Senmars atbildē­ja.

D'Artanjans pateicās gubernatoram.

— Kad viņi aizbrauc?

— Rīt.

Senmars devās pārbaudīt posteņus, atstādams d'Artanjanu šķie­tamo spāniešu sabiedrībā.

— Šī dzīve un mans līdzgaitnieks man ne visai patīk, — muske­tieris ierunājās. — Šis cilvēks pakļauts man, bet, velns lai parauj, viņš man neļauj justies brīvam!.. Ziniet ko, pamedīsim mazliet trusīšus. Brī­nišķīga pastaiga un nemaz nav nogurdinoša. Salas garums ir tikai pus­otra ljē, platums — pusljē, gandrīz kā parks. Izklaidēsimies.

— Iesim, kur gribat, d'Artanjan, bet tikai nevis lai izklaidētos, bet varētu brīvi parunāt.

D'Artanjans pamāja kareivim, kurš tūlīt saprata un, atnesis muiž­niekiem medību bises, atgriezās cietoksnī.

— Tagad atbildiet uz jautājumu, ko man uzdeva tas drūmais Sen­mars: kādēļ jūs ieradāties šajā Dieva un cilvēku aizmirstajā salā? — musketieris iesāka.

— Lai atvadītos no jums.

— Atvadītos? Ko? Rauls aizbrauc?

— Jā.

— Varu saderēt, ka kopā ar hercogu de Boforu!

— Jā, ar hercogu. O, jūs kā vienmēr uzminējāt, dārgais draugs.

— Paradums.

Jau šīs sarunas sākumā Rauls apsēdās uz sūnām apauguša akmens, uzlika savu musketi uz ceļiem, juzdams, ka galva kļūst smaga un sirds sažņaudzas. Viņš skatījās uz jūru un debesīm un ieklausījās savā sirds- balsī. Viņš necentās panākt medniekus.

D'Artanjans ievēroja viņa prombūtni un jautāja:

— Vai ievainojums vēl joprojām smeldz?

— Jā, tas ir nāvējošs, — Atoss nopūtās.

— O, mans draugs, jūs pārspīlējat. Rauls ir norūdīts kā nākas. Cildenai sirdij ir vēl viena aizsargkārta, kas to aizsargā kā bruņas. Ja pirmā asiņo, otra aiztur asiņošanu.

— Nē, — Atoss iebilda. — Rauls mirst no bēdām.

— Velns parāvis, — d'Artanjans drūmi noteica.

Pēc mirkļa klusuma viņš jautāja:

— Kāpēc jūs viņu laižat prom?

— Tāpēc, ka viņš to vēlas.

— Un kāpēc jūs pats nebraucat kopā ar viņu?

— Tāpēc, ka negribu būt klāt viņa nāvē.

D'Artanjans vērīgi paskatījās uz draugu.

— Jūs zināt, ka visā manā mūžā nav bijis daudz tāda, kas mani biedētu, — grāfs turpināja, atbalstīdamies uz d'Artanjana rokas. — Tagad mani nepārtraukti vajā sirdi plosošas un nepārvaramas bailes. Es baidos, ka pienāks diena, kad turēšu rokās sava dēla līķi.

— Diezgan! — d'Artanjans pārtrauca.

— Es esmu cieši pārliecināts, ka viņš mirs, es to zinu un negribu būt klāt nāves brīdī.

— Klausieties, Atos, jūs atrodaties aci pret aci ar cilvēku, kuru jūs saucāt par visdrosmīgāko no visiem, ko esat pazinis, ar jums uz­ticamo d'Artanjanu, kam neviens nespēj līdzināties, kā jūs kādreiz tei­cāt; salicis rokas uz krūtīm, jūs viņam apgalvojat, ka baidāties no sava dēla nāves, un to darāt jūs, kas savā mūžā pieredzējis visu, kas vien iespējams! Nu, pieņemsim; un tomēr, Atos, no kurienes šīs bailes? Kamēr cilvēks dzīvo uz nīcīgās zemes, viņam jābūt gatavam uz visu un nedrebot jāiet pretī tam, kas viņu sagaida.

— Uzklausiet mani, draugs. Es esmu nodzīvojis daudz gadu uz šīs nīcīgās zemes, par kuru jūs runājāt, un manī saglabājušās tikai divas spēcīgas jūtas. Vienas no tām saistās ar manu zemes dzīvi — jūtas pret maniem draugiem un tēva pienākums; otrās attiecas uz ma­nu mūžīgo dzīvi — tā ir mīlestība un pietāte pret Dievu. Tagad es jūtu līdz pašiem sirds dziļumiem — ja Dievs pieļaus, ka mans draugs vai dēls zaudē dzīvību manu acu priekšā… Nē, d'Artanjan, es to ne­maz nevaru izteikt…

— Runājiet, runājiet jel.

— Es pārcietīšu itin visu, bet tikai ne sev tuvu un dārgu cilvēku nāvi. Tikai pret to nav zāļu. Mirējs ir ieguvējs, bet tas, kam jānoskatās, kā mirst tuvs cilvēks — zaudētājs. Zināt, ka es nekad, nekad vairs neredzēšu zemes virsū tos, ko vienmēr esmu saticis ar prieku; zināt, ka vairs nav d'Artanjana vai Raula! ()!.. Es esmu vecs un zaudējis agrāko vīrišķību; es lūdzu Dievu apžēloties par manu vājumu; ja Viņš dos triecienu man pašā sirdī, es nolādēšu Viņu. Muižniekam un kris­tietim nepiedien nolādēt Dievu; pietiek jau ar to, ka es esmu nolādējis savu karali.

— Hm… — nomurmināja d'Artanjans, ko bija samulsinājušas vēt­rainās un nevaldāmās ciešanas.

— Mans draugs, d'Artanjan, jūs mīlat Raulu; paskatieties uz viņu: ievērojiet skumjas, kas ne uz mirkli viņu nepamet. Vai jūs zināt ko briesmīgāku, kā nemitīgi vērot šīs nabaga sirds agoniju?

— Atļaujiet man ar viņu parunāt, Atos. Kas zina?

— Pamēģiniet, bet es esmu pārliecināts, ka jūs neko nepanāk­siet.

— Es nemēģināšu viņam uzbāzties ar mierinājumiem, bet piedā­vāšu palīdzību.

— Jūs?

— Protams. Vai tad pirmoreiz sieviete kļūst neuzticīga? Es eju pie viņa.