Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Iepriekšējā vakarā viņš uzaicināja grāfu un Raulu uz vakariņām. Viņi gan atteicās no ielūguma, aizbildinādamies ar neatliekamām die­nesta darīšanām.

Nonākuši savā viesnīcā, kas stāvēja uz liela laukuma koku paēnā, viņi ilgi nekavējās pie galda, bet steidzīgi notiesāja pusdienas, un Atoss aizveda dēlu uz klintīm, kas pacēlās pāri pilsētai. Tās bija mil­zīgi akmens blāķi, no kuriem pavērās plašs skats uz jūru, un šķita, ka tālā horizonta līnija atrodas vienā augstumā ar klintīm.

Nakts bija sevišķi jauka, kā tas mēdz būt šai laimīgajā vietā. Mē­ness pacēlās virs klinšu zobainajām virsotnēm un pārpludināja ar sud­rabotu gaismu jūras zilo paklāju. Reidā atbilstoši plānojumam pilnīgā klusumā manevrēja kuģi.

Fosfora pilno jūru šķēla liellaivas, kas veda mantas un pārtikas krājumus; pat vismazākā priekšgala sašūpošanās lika ūdenim iemir­dzēties bālganā gaismā, un no katra airu vēziena uz visām pusēm pa­šķīda pilieni kā mirdzošu briljantu miriādes.

Laiku pa laikam atskanēja matrožu balsis, kas priecājās par sava admirāļa devīgumu vai arī lēni vilka savas vienkāršās dziesmiņas. Šī aina un harmoniskās skaņas lika sirdij te sažņaugties bailēs, te atkal iepukstēties straujāk cerībās. No šīs rosības tomēr vēdīja nāves elpa.

Atoss un Rauls apsēdās uz augsta, sūnām un viršiem apauguša klintsraga. Virs viņu galvām šurpu turpu laidelējās sikspārņi, kuru tra­kulīgo deju rosināja nekad neapsīktošās medības.

Raula kājas karājās pāri klints malai tukšumā, no kura reibst gal­va, aizraujas elpa un kurš vilina ieslīgt nebūtībā.

Kad debesīs pacēlās pilnmēness, pārpludinādams ar glāstošu gais­mu blakus esošo kalnu smailes un apspīdēdams visu ūdens spoguli, kad nakts tumsā kuģu melnajā masā šur tur iespīdējās mazas sarkanas uguntiņas, Atoss, sakopojis domas un bruņojies ar visu savu vīrišķību, sacīja Raulam:

— Visu, ko mēs redzam, Raul, radījis Dievs; arī mūs radījis Viņš. Mēs esam tikai niecīgi atomi, kurus Viņš iemetis Visuma plašumos. Mēs starojam tāpat kā šīs ugunis un zvaigznes, nopūšamies kā viļņi un ciešam līdz ar kuģiem, kuri noveco, šķeldami viļņus un sekodami vējam, kas dzen tos uz mērķi, tāpat kā Dieva dvaša vada mūs uz ilgoto klusuma ostu. Visi mīl dzīvi, un šai pasaulē viss nudien ir brī­nišķīgs, Raul.

— Mūsu acu priekšā paveras patiešām lieliska aina, — jauneklis atbildēja.

— Cik labs ir d'Artanjans! — Atoss tūlīt pat pārtrauca Raulu. — Kāda laime, ja visu dzīvi var paļauties uz tādu draugu. Jums tas trūkst, Raul.

— Draugs? Vai tad man nav drauga? — jauneklis iesaucās.

— De Giša kungs ir kārtīgs biedrs, — grāfs vēsi noteica, — to­mēr, man liekas, Raul, ka tagad cilvēki daudz vairāk noņemas ar sa­vām personīgajām darīšanām un baudām nekā manā laikā. Jūs tiecā­ties pēc vientulības, un tas ir labi, bet tajā zuda jūsu spēki. Turpretī mēs, četri nešķiramie, varbūt arī neiepazinām tādu izsmalcinātību, kas iepriecina jūs, toties bijām vairāk spējīgi pretoties, kad draudēja bries­mas.

— Grāf, es jūs pārtraucu ne jau tādēļ, lai iebilstu, ka man ir draugs, ko sauc de Gišs. Protams, viņš ir labs, cēlsirdīgs un mīl mani. Tomēr mani sargājusi cita draudzība, kura ir tikpat stipra kā tā, par kuru jūs stāstāt, un tā ir jūsu draudzība, tēvs.

— Es neesmu bijis jūsu draugs, Raul, jo parādīju jums tikai vienu dzīves pusi; diemžēl es biju skumjš un stingrs. Nemaz nevēlēdamies, es jūsu jaunības zaļojošajam stumbram esmu nocirtis vienu atvasi pēc otras. īsāk sakot, es nožēloju, ka neesmu izaudzinājis jūs par īsti dzī­vespriecīgu un trokšņainu augstākās sabiedrības cilvēku.

— Es saprotu, kāpēc jūs tā runājat, grāf. Jums nav taisnība, ne jau jūs mani padarījāt tādu, kāds esmu, bet gan mīlestība, kas mani pārņēma jau tai vecumā, kad bērni izjūt tikai simpātijas; manā rakstu­rā ir iedzimta patstāvība, kurpretī citiem ir tikai pieradums. Es do­māju, ka vienmēr palikšu tāds pats, kāds biju! Es uzskatīju, ka Dievs mani vada pa plašu iemītu ceļu, kura malās es atradīšu tikai ziedus un augļus. Pastāvīgi mani sargājusi jūsu modrība un spēks, bet es do­māju, ka pats esmu spēcīgs un modrs. Es nebiju gatavs sastapties ar šķēršļiem un kritu, bet tas uz visiem laikiem atņēma manu vīrišķību. Es nositos, tā visprecīzāk var raksturot ar mani notikušo. O nē, grāf, jūs dāvājāt man laimi pagātnē un būsiet mana nākotnes cerība. Nē, man nav ko pārmest dzīvei, ko jūs man sagādājāt; es jūs svētu un mīlu ar visu savas sirds degsmi.

— Mīļo Raul, jūsu vārdi man nes atvieglojumu. Tie nozīmē, ka vismaz tuvākajā nākotnē jūs rīkosieties, kaut mazliet domādams arī par mani.

— Es domāšu tikai par jums un ne par vienu citu.

— Raul, es izdarīšu to, ko vēl nekad neesmu darījis jūsu labā. Kopš šī brīža es būšu ne tikai jūsu tēvs, bet arī jūsu uzticamais draugs.

Mes abi plaši atvērsim sava nama durvis un vairs nedzīvosim kā vien­tuļnieki; tas notiks pēc jūsu atgriešanās. Taču tas būs ļoti drīz, vai ne?

— Droši vien, grāf, tāda ekspedīcija nevar būt ilgstoša.

— Tātad visā drīzumā, Raul, es pārdošu savu zemi un atdošu jums visu kapitālu, lai nebūtu jāvelk pieticīga dzīve no peļņas pro­centiem. Ar šo naudu pietiks, lai līdz manam mūža galam varētu dzī­vot kā pieklājas augstākajā sabiedrībā, un ceru, ka līdz tam laikam jūs man par apmierinājumu nepieļausiet, ka mūsu dzimta iznīkst.

— Es darīšu visu, ko jūs pavēlat, — Rauls izjusti noteica.

Raul, neļaujiet, ka adjutanta dienests iesaista jūs pārāk bīstamos

pasākumos. Jūs pats esat pierādījis savu drosmi kaujās, jūs ir redzējuši zem pretinieka uguns. Atcerieties, ka karš ar arābiem nozīmē lamatas, slēpņus un slepkavas, kas slēpjas aiz stūra. Nav nekāds lielais gods iekrist lamatās. Gadās pat tā, ka tajās iekritušie nevienā nerada žē­lumu, bet tad viņu nāve ir veltīga. Vai jūs mani saprotat, Raul? Dieva dēļ, nedomājiet, ka es pierunāju jūs izvairīties no sastapšanās ar ie­naidnieku!

— Es jau pēc sava rakstura esmu apdomīgs, un bez tam man ļoti veicas, — Rauls atbildēja ar smaidu, kas stindzināja tēva skumjo sir­di. — Es taču piedalījos pārdesmit kaujās un ieguvu tikai vienu nie­cīgu skrambu, — jauneklis pasteidzās piebilst.

— Sargieties arī no klimata, — Atoss turpināja. — Nāve no dru­dža ir drausmīga. Ludviķis Svētais lūdza, lai Dievs labāk sūta viņam bultu vai mēri, bet tikai ne drudzi.

— O, grāf, saglabājot skaidru prātu un arī mērenu fizisko slo­dzi…

— No hercoga de Befora es uzzināju, ka viņš sūtīs savus ziņo­jumus uz Franciju katru otro nedēļu. Droši vien jums kā viņa adju­tantam uzticēs to nosūtīšanu. Jūs taču mani neaizmirsīsiet, vai ne?

— Nē, grāf, neaizmirsīšu, — Rauls aizžņaugtā balsī atbildēja.

— Un beidzot, Raul, jūs, tāpat kā es, esat kristietis, un mums jāpaļaujas uz Dieva un mūsu sargeņģeļu aizgādību. Apsoliet man, ka vispirms atcerēsieties mani, ja ar jums notiks kāda nelaime. Tad jūs aicināsiet mani.

— O, protams, tūlīt pat!

— Raul, vai jūs mani kādreiz redzat sapņos?

— Katru nakti, grāf. Manā agrīnajā bērnībā es jūs redzēju mierīgu un laipnu, jūs uzlikāt man uz galvas roku, un tāpēc es varēju tik bez­rūpīgi gulēt… kādreiz.

— Mēs pārāk mīlam viens otru, un tāpēc tagad šķiroties mūsu dvēseles pavadīs viena otru, manējā būs kopā ar jums, bet jūsējā — ar mani. Kad jūs skumsiet, Raul, es paredzu, ka arī mana sirds grem­dēsies skumjās, bet, kad jūs, par mani domādams, pasmaidīsiet, ziniet, ka tā sūtāt man sava prieka staru no aizjūras.