Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans gan sevišķi nemeklēja dāmu sabiedrību, bet vienmēr tika tajā uzņemts ar maigu laipnību; viņš bija galants, kā jau piederas īstam drošsirdim, un viņa bīstama cilvēka reputācija nodrošināja vī­riešu draudzību un sieviešu sajūsmu.

Ieraudzījušas kapteini, galma dāmas apbēra viņu sveicieniem un jautājumiem: kur viņš bijis, kurp braucis, kāpēc tik ilgi nav redzēts jājam uz sava brīnišķīgā zirga zem viņa majestātes balkona par apbrī­nu visiem ziņkārīgajiem?

D'Artanjans atteica, ka tikko atgriezies no apelsīnu zemes. Dāmas sāka smieties. Tolaik ceļoja visi, bet simt ljē attālums nereti kļuva par problēmu, ko atlika līdz pat mūža galam.

— No apelsīnu zemes? — pārprasīja de Tonē Šarantas jaunkun­dze. — No Spānijas?

— Nē, ne gluži, — d'Artanjans atbildēja.

— No Maltas? — Montalē ieteicās.

— Goda vārds, kundze, jūs pamazām tuvojaties.

— No kādas salas? — Lavaljēra minēja.

— Kundze, es nevēlos jūs vairs ilgāk mocīt: es ierados no tu­rienes, kur šobrīd hercogs de Bofors kāpj kuģī, lai dotos uz Alžīru.

— Vai jūs redzējāt armiju? Un floti? — dažas kareivīgas dāmas ieinteresējās.

— Visu redzēju.

— Vai tur ir kādi mūsu draugi? — de Tonē Šarantas jaunkundze vienaldzīgi apvaicājās, bet acīmredzami vēlēdamās piesaistīt vispārēju uzmanību.

— Jā, — d'Artanjans atbildēja, — tur ir de Lagilotjērs, de Mušī, de Braželons.

Lavaljēra nobālēja.

— Braželona kungs? — viltīgā Atenaisa iesaucās. — Kā! Vai viņš dodas karā?..

Montalē uzkāpa viņai uz kājas, taču tas neatstāja nekādu iespai­du.

— Vai jūs zināt, ko es domāju, — Atenaisa nežēlīgi turpināja. — Man šķiet, ka šai karā dodas vīrieši, kam nav veicies mīlestībā un kas tagad pie tumšādainajām sievietēm grib dziedēt balto cirstās brūces.

Dažas dāmas jautri iesmējās, Lavaljēra sāka zaudēt dūšu; Montalē tā klepoja, ka būtu varējusi pamodināt mironi.

— Kundze, — d'Artanjans pārtrauca, — jūs veltīgi domājat, ka Džidželli sievietes ir melnas. Viņas nav ne melnas, ne baltas, bet gan dzeltenas.

— Dzeltenas?

— O, nedomājiet, ka tas ir tik slikti; es nekad neesmu redzējis skaistāku sejas krāsu, ko vēl izceļ melnas acis un koraļsārtas lūpas.

— Jo labāk de Braželona kungam, — de Tonē Šarantas jaun­kundze izteiksmīgi noteica. — Tur viņš noteikti izārstēsies, nabaga jauneklis.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. D'Artanjans nodomāja, ka šīs maigās dūjiņas sievietes izturas viena pret otru nežēlīgāk kā tīģeri vai lāči.

Atenaisai nepietika tikai ar to, ka Lavaljēra nobālēja; viņa gribēja, lai Luīze arī nosarkst.

Tādēļ viņa atkal ierunājās:

— Vai zināt, Luīze, tagad uz jūsu sirdsapziņas ir smags grēks!

— Kāds grēks, jaunkundz? — nelaimīgā nomurmināja, veltīgi ce­rēdama rast kādu atbalstu apkārtējos.

— Jūs taču ar šo jaunekli bijāt saderināta, viņš jūs mīlēja no visas sirds, bet jūs viņu atraidījāt.

— Tā jārīkojas katrai kārtīgai sievietei, — Montalē pamācoši ie­starpināja. — Ja zini, ka nevari darīt laimīgu to, kurš tevi mīl, tad labāk viņu noraidīt.

Luīze nesaprata, vai pateikties par šo aizstāvību vai dusmoties.

— Noraidīt! Tas jau būtu labi, — Atenaisa piebilda. — Tomēr tas nav vienīgais Lavaljēras jaunkundzes grēks. Nopietnākais, ko viņa var sev pārmest, ir tas, ka viņa aizdzina nabaga Braželonu karā, kur viņu var nogalināt.

Luīze pārlaida roku pierei, kas bija auksta kā ledus.

— Ja viņš kritīs, — nežēlīgā Atenaisa turpināja, — tad tas no­zīmēs, ka jūs, Luīze, esat viņu nogalinājusi; tāds ir grēks, par kuru es runāju.

Knapi turēdamās kājās, Luīze piegāja pie musketieru kapteiņa, lai paņemtu viņu zem rokas; d'Artanjana seja pauda neparastu satrau­kumu.

— D'Artanjana kungs, jūs par kaut ko gribējāt ar mani parunāt, — viņa iesāka no dusmām un ciešanām trīcošā balsi. — Ko jūs man teiksiet?

Paņēmis Lavaljēru zem rokas, d'Artanjans kopā ar viņu aizsoļoja pa galeriju. Kad abi atradās pietiekami tālu no pārējiem, viņš atbil­dēja:

— To, ko es gribēju jums sacīt, tikko jau izteica de Tonē Šarantas jaunkundze, gan varbūt mazliet parupji, bet izsmeļoši.

Luīze gandrīz nedzirdami iekliedzās un, nespēdama pārciest no jauna cirsto brūci, metās prom kā līdz nāvei ievainots nabaga putniņš, kas meklē pēdējo patvērumu biezā krūmājā. Viņa pazuda aiz vienām durvīm tai pašā brīdī, kad karalis parādījās otrās.

Karaļa pirmais skatiens pievērsās iemīļotās tukšajam krēslam un, nekur nemanīdams Lavaljēru, Ludviķis sadrūma, bet tūlīt ieraudzīja d'Artanjanu, kas viņam zemu paklanījās.

— Ā, kungs, — Ludviķis pasmaidīja, — jūs esat parādījis patiesu centību, un es esmu ļoti apmierināts ar jums.

Tā bija karaļa apmierinātības augstākā izpausme. Lai izpelnītos tādus karaļa vārdus, daudzi būtu gatavi ļaut sevi nogalināt.

Galma dāmas un kungi, kas bija godbijīgi aplenkuši karali, tagad atkāpās, ievērojuši, ka viņš vēlas palikt vienatnē ar musketieru kap­teini.

Karalis devās uz izeju un aizveda d'Artanjanu no zāles, pirms tam vēlreiz savām acīm pārliecinājies, ka Lavaljēras jaunkundzes tur nav, un nespēdams izskaidrot viņas prombūtni.

Nonācis ievērojamā attālumā no ziņkārīgajām ausīm, viņš uzdeva jautājumu:

— Nu, d'Artanjana kungs, vai gūsteknis?..

— Cietumā, jūsu majestāte.

— Ko viņš teica ceļā?

— Neko, majestāt.

— Ko viņš darīja?

— Bija mirklis, kad sadumpojās zvejnieks, kura laivā es pārcēlos uz Sentmargaritas salu, un mēģināja mani nogalināt. Tā vietā, lai bēg­tu, gūsteknis … palīdzēja man aizstāvēties.

— Pietiek, — karalis nobālis izteica.

D'Artanjans palocījās.

Ludviķis nemierīgi staigāja pa savu kabinetu.

— Vai jūs bijāt Antibā, kad tur ieradās de Bofora kungs?

— Nē, jūsu majestāte, es jau devos ceļā, kad hercogs ieradās.

— Ā!

Atkal iestājās klusums.

— Ko jūs tur satikāt?

— Daudzus, — d'Artanjans atturīgi atbildēja.

Karalis redzēja, ka musketieris nedomā turpināt šo sarunu.

— Kapteiņa kungs, es jūs izsaucu, lai sūtītu uz Nanti. Jums tur būs jāsagatavo mana rezidence.

— Uz Nanti? Bretaņā? Vai jūsu majestāte nolēmis veikt tik tālu ceļojumu?

— Jā, tur pulcējas vietējie varasvīri, — karalis atbildēja. — Man tur ir divas audiences, un es gribu personīgi piedalīties viņu apsprie­dēs.

— Kad man jādodas ceļā? — kapteinis apvaicājās.

— Šodien vakarpusē… rīt… rītvakar; jums taču noteikti vajadzīga atpūta.

— Es jau atpūtos, jūsu majestāte.

— Lieliski… Tādā gadījumā pēc jūsu izvēles kaut kad starp šo- vakaru un rītrītu.

D'Artanjans atvadīdamies laipni palocījās; ievērojis, ka karalis par kaut ko satraukts, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu un painte­resējās:

— Vai karalis ņem sev līdz visu galmu?

— Kā gan citādi.

— Tātad karalim bez šaubām būs vajadzīgi musketieri?

Kapteiņa vērīgais skatiens piespieda Ludviķi samulsumā nolaist

acis.

— Paņemiet vienu brigādi.

— Un tas ir viss?.. Vai jūsu majestātei vairāk pavēļu nav?

— Nē… Ak tā… ir gan!

— Es klausos.

— Nantes pils plānojums ir visai neveiksmīgs, tādēļ nostādiet mus­ketierus sardzē pie katras augstākās amatpersonas durvīm. Pie visiem svarīgākajiem, kurus es ņemu līdz.