Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Svarīgākajiem?

— Jā.

— Piemēram, pie de Liona kunga durvīm?

— Jā.

— De Leteljē kunga?

— Jā.

— De Briēna kunga?

— Jā.

— Un superintendanta kunga?

— Protams.

— Lieliski, jūsu majestāte. Rīt es jau būšu ceļā.

— Vēl vienu vārdu, d'Artanjana kungs. Nantē jūs satiksieties ar gvardes kapteini, hercogu de Ževru. Parūpējieties, lai jūsu musketieri jau būtu atraduši, kur apmesties pirms gvardes ierašanās. Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.

— Labi, jūsu majestāte.

— Ja nu de Ževra kungs sāks jūs iztaujāt?

— Ko jūs, majestāti Vai nu de Ževra kungs mani iztaujās!

Braši apgriezies un papēžiem, musketieris pazuda.

„Uz Nanti! — viņš pie sevis atkārtoja, kāpdams lejup pa kāp­nēm. — Kāpēc tad neteikt uzreiz, ka taisnā ceļā uz Belilu?"

Kad d'Artanjans jau bija sasniedzis vārtus, viņu panāca de Briēna kunga kalps.

— D'Artanjana kungs, — viņš iesāka, — piedodiet…

— Kas ir, Arista kungs?

— Te ir čeks, ko karalis lika man jums iedot.

— Jūsu kases čeks?

— Nē, kungs, Fukē kunga kases.

Pārsteigtais d'Artanjans izlasīja ar karaļa roku uzrakstīto čeku par divsimt pistolēm.

„Ak tad tā gan! — viņš nodomāja, kad bija pieklājīgi pateicies de Briēna uzticamības personai. — Tātad Fukē vēl liek apmaksāt šo braucienu. Velns parāvis! Tas jau ož pēc Ludviķa XI. Kāpēc gan ne­varēja izrakstīt čeku Kolbēra kasei? Tas apmaksātu ar prieku!"

D'Artanjans palika uzticīgs savam principam, ka nauda pēc čeka jāsaņem uzreiz, tāpēc devās pie Fukē pēc savām divsimt pistolēm.

Acīmredzot superintendants jau bija laikus brīdināts par braucienu uz Nanti, jo viņš sarīkoja atvadu vakariņas saviem tuvākajiem drau­giem.

Kalpi šaudījās pa visu māju augšā lejā ar ēdieniem rokās, skai­tāmie kauliņi drudžaini klikšķēja — viss liecināja, ka gan virtuvi, gan kasi gaida drīzas pārmaiņas.

D'Artanjans ieradās kantorī ar savu čeku, bet viņam atbildēja, ka kase slēgta, jo ir jau vēls, tāpēc šodiem viņam naudu neizsniegs.

Musketieris atbildēja vienīgi dažus vārdus:

— Karaļa pavēle.

Mazliet noraizējies, kalpotājs atteica, ka tas gan ir cienījams ie­mesls, bet nama paražas arī jāciena, tāpēc palūdza viņu ierasties pēc naudas nākamajā dienā.

D'Artanjans pieprasīja, lai viņu aizved pie Fukē. Kalpotājs atcirta, ka superintendanta kungs ar tādiem sīkumiem nenodarbojas, un mēģi­nāja aizcirst durvis d'Artanjanam deguna priekšā.

To paredzēdams, kapteinis jau bija nolicis kāju starp durvīm un slieksni, tā ka slēdzene neaizcirtās, un kalpotājs joprojām palika aci pret aci ar savu sarunu biedru. Tāpēc viņš mainīja toni un uzspēlēti pieklājīgi noteica:

— Ja kungs vēlas parunāt ar superintendanta kungu, tad esiet tik laipns un ieejiet pieņemamajā istabā. Šeit ir tikai kantoris, un mon- senjors nekad šurp nenāk.

— Labi! Kur ir pieņemamā istaba?

— Otrā pagalma pusē, — kalpotājs paklanījās, sajūsmināts, ka ti­cis vaļā no apmeklētāja.

D'Artanjans šķērsoja pagalmu un nokļuva starp sulaiņiem.

— Šajā laikā monsenjors nepieņem, — uz viņa jautājumu atbildēja nekaunīga izskata puisis, kas apzeltītā bļodā nesa trīs fazānus un duci paipalu.

— Pasakiet viņam, ka es esmu d'Artanjans, viņa majestātes mus­ketieru kapteiņleitnants, — musketieris lūdza, pieķerdamies trauka malai un tā apturēdams sulaini.

Sulainis izbrīnā noelsās un pazuda.

D'Artanjans lēni viņam sekoja.

Viņš sasniedza pieņemamo istabu tieši tobrīd, kad mazliet nobā- lušais Pelisons iznāca no ēdamistabas, lai noskaidrotu, kas īsti par lietu.

D'Artanjans viņam uzsmaidīja un, vēlēdamies nomierināt, iesāka:

— Nav nekādu nepatikšanu, Pelisona kungs; man tikai jāsaņem nauda pret čeku un pie tam neliela summa.

— Ā, — Fukē uzticamais draugs atviegloti nopūtās.

Paņēmis kapteini aiz rokas, viņš aizvilka to sev līdzi uz ēdamzā­li, kur superintendantu, kurš sēdēja vidū lielā, mīkstā krēslā, ielenca krietns pulciņš tuvāko draugu.

Tur bija epikūrieši, tie paši, kas vēl nesen Vo svinībās darīja godu Fukē namam, prātam un bagātībai. Lielākā daļa šo jautro un gādīgo draugu, vētrai tuvojoties, nebēga prom no sava aizgādņa, un par spīti debesu draudiem un zemestrīcei bija šeit tikpat smaidīgi, rūpīgi un uzticami nelaimē kā laimes dienās.

Pa kreisi no superintendanta sēdēja de Beljēras kundze, pa labi — Fukē kundze. Gluži kā mezdamas izaicinājumu augstākās sabiedrības likumiem un pieņemtajām normām, viņas abas — šī cilvēka sargeņģe­ļi — bija pie viņa, lai atbalstītu ar savām cieši sadotajām rokām, kad sāks plosīties vētra.

De Beljēras kundze bālēja, trīcēja un izjuta cieņu pret Fukē kun­dzi, kas, skardama vīra roku, satraukti skatījās uz durvīm, pa kurām Pelisonam vajadzēja ievest d'Artanjanu.

Ienāca kapteinis.

Sākumā viņš bija tikai laipns, bet, kad viņa nekļūdīgais skatiens uztvēra sejas izteiksmes un viņš uzminēja, kādas jūtas valda pār klāt­esošajiem, musketieri pārņēma apbrīna.

Pieceldamies no krēsla, Fukē teica:

— D'Artanjana kungs, piedodiet man, ja uzņemu jūs ne gluži tā, kā vajadzētu uzņemt karaļa sūtņus.

Šos vārdus Fukē izteica ar skumju apņēmību, kas izbiedēja viņa draugus.

— Monsenjor, — d'Artanjans atbildēja, — ja es arī nāku karaļa vārdā, tad tikai, lai saņemtu divsimt pistoļu pret karaļa čeku.

Visu sejas noskaidrojās, tikai Fukē palika tikpat drūms.

— Kungs, varbūt jūs arī dodaties uz Nanti? — viņš jautāja kap­teinim.

— Es nezinu, kurp es dodos, monsenjor, — d'Artanjans pasmai­dīja.

— Kapteiņa kungs, — Fukē kundze nomierinājusies ieteicās, — jūs taču nedosieties ceļā tik drīz, lai nevarētu mūs pagodināt, vakari­ņojot kopā ar mums?

— Tas man būtu liels gods, kundze, bet es ļoti steidzos, jo, kā redzat, atļāvos ielauzties šeit un iztraucēt jūsu vakariņas, gribēdams ātrāk saņemt savu naudu.

— Pret savu čeku jūs saņemsiet zeltu, — Fukē teica, pasaukdams kalpotāju, kas tūlīt pat aizsteidzās ar d'Artanjana čeku.

— O, es nemaz neraizējos par naudu; jūsu kantoris ir visdrošākā banka.

Fukē bālajā sejā parādījās mocošs smaids.

— Vai jūs nejūtaties labi? — de Beljēras kundze jautāja.

— Lēkme? — viņam pievērsās Fukē kundze.

— Nē, nekas, pateicos, — superintendants atbildēja.

— Lēkme? — d'Artanjans pārjautāja. — Vai tad jūs esat slims, monsenjor?

— Man uznāk drudža lēkmes pēc svinībām Vo.

— Vai tur vainīgs nakts gaiss kaut kur grotās?

— Nē, nē; vienkārši satraukums.

— Karaļa uzņemšanai jūs patērējāt pārāk daudz dvēseles spēku, — Lafontēns mierīgi noteica, pat neapjauzdams, cik zaimojoši skan šie vārdi.

— Uzņemot karali, nemaz nevar ziedot pārāk daudz dvēseles spē­ku, to vienmēr ir par maz, — Fukē klusi aizrādīja savam dzejnie­kam.

— Lafontēna kungs gribēja teikt: pārāk daudz degsmes, — d'Ar­tanjans laipni un sirsnīgi pārtrauca viņu. — Patiešām, monsenjor, ne­kad un nekur nav valdījusi tik bezgalīga viesmīlība kā Vo.

Fukē kunga sejā varēja skaidri lasīt, ka ministra izturēšanās pret savu karali stāv augstāk par visām uzslavām, turpretī karalis savam ministram gan neatmaksā ar to pašu.