Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nabaga draugs, mazliet pagaidi, tu esi galīgi aizelsies.

— Ko jūs redzējāt? — no visām pusēm skanēja nepacietīgi jau­tājumi.

— Es redzēju, ka musketieri kāpa zirgos, — Gurvils pabeidza.

— Nu, vai redzat? Vai te drīkst kaut mirkli vilcināties?

Fukē kundze metās augšup, prasīdama zirgus. De Beljēras kundze viņu apturēja un apskaudama sacīja:

— Lai viņš varētu izglābties, lūdzu neizrādiet ne mazāko satrau­kumu, kundze.

Pelisons aizskrēja dot pavēli, lai jūdz zirgus. Pa to laiku Gurvils cepurē vāca visu zeltu un sudrabu, ko izbiedētie un raudošie draugi varēja sameklēt savās tukšajās kabatās, pēdējo godbijīgo žēlastības dā­vanu, ko nabagi pasniedza nelaimīgajam.

Uzticamo draugu pa pusei nests, pa pusei vilkts, superintendants beidzot iesēdās karietē.

Pelisons turēja Fukē kundzi, kas bija zaudējusi samaņu. De Bel­jēras kundze izrādījās izturīgāka un tika simtkārt atalgota: viņai tika Fukē pēdējais skūpsts.

Pelisons steidzīgo aizbraukšanu varēja viegli izskaidrot ar karaļa pavēli, kas aicināja ministrus uz Nanti.

Kā jau Gurvils bija redzējis, karaļa musketieri sēdās seglos, lai sekotu savam kapteinim.

Kapteinis pats, nevēlēdamies nekādus traucēkļus, uzticēja brigādi vienam no saviem pailgiem un devās ceļā jāšus ar pasta zirgiem, pa­vēlējis saviem musketieriem jāt pēc iespējas ātrāk. Tomēr, lai cik ātri viņi ari jāja, savu komandieri musketieri tik un tā nespēja apdzīt.

Jādams pa Kruādeptīšānas ielu, d'Artanjans pamanīja kaut ko, kas lika viņam kļūt domīgam.

Viņš ieraudzīja Kolbēru, kurš iznāca no mājas, lai sēstos karietē, kas viņu jau gaidīja.

Karietē d'Artanjans pamanīja sieviešu cepures, un tā kā viņš pēc dabas bija ziņkārīgs, tad vēlējās uzzināt, kas tās ir par sievietēm, kuru sejas aizsedz šīs cepures.

Viņas bija pieliekušās viena pie otras un par kaut ko sačukstējās, tāpēc, lai kā nākas viņas apskatītu, d'Artanjans virzīja savu zirgu taisni uz karieti, tā kā viņa zābaka piesis aizķēra karieti.

Dāmas izbīlī iekliedzās; viena tikko dzirdami, taču pēc balss d'Ar­tanjans noteica, ka tā ir jauna sieviete; otra sāka tā lādēties, ka, sprie­žot pēc viņas rupjības un nekaunības, viņai jau bija pāri piecdesmit.

Cepures atvirzījās viena no otras: viena sieviete izrādījās Vanelas kundze, otra — hercogiene de Ševrēza.

D'Artanjans tās pazina, pirms viņas paguva paskatīties uz muske­tieri.

Kamēr viņas smējās par savām izbailēm un maigi satvēra viena otras roku, kapteinis pie sevis noteica:

«Acīmredzot vecā hercogiene vairs nav tik stingra savu paziņu iz­vēlē kā kādreiz: viņa luncinās ap Kolbēra mīļāko! Nabaga Fukē! Vi­ņam tas neko labu nesola."

Tad viņš steidzīgi devās prom. Kolbērs iesēdās karietē, un cie­nījamais trio lēnām aizbrauca pa ceļu, kas veda uz Vensenas mežu.

Pa ceļam hercogiene de Ševrēza aizveda Vanelas kundzi pie viņas vīra un, palikusi divatā ar Kolbēru, ievadīja lietišķu sarunu. Viņas tē­mu loks bija neizsmeļams, un, tā kā hercogiene parasti uzsāka sarunu, lai sagādātu citiem ļaunu, bet sev iegūtu labumu, tad viņas sarunas interesēja sarunu biedrus un bija izdevīgas arī viņai pašai.

Viņa pavēstīja Kolbēram, kas bez viņas to, protams, nebūtu zinājis, cik dižs ministrs viņš kļūs un cik nožēlojama niecība būs Fukē. Herco­giene apsolīja, ka tad, kad viņš kļūs par finansu superintendantu, viņa ievedīs Kolbēru vecās franču muižniecības lokā, un pie viena apjau­tājās, kādas ir viņa domas par Lavaljēru un viņas iespējamo ietekmi uz karali.

De Ševrēzas kundze lielīja Kolbēru, pabāra un galīgi pārsteidza. Viņa deva atslēgu tik daudziem noslēpumiem, ka Kolbēram uz mirkli šķita, ka viņam ir darīšana ar pašu sātanu. Hercogiene pierādīja, ka šodien viņa tur Kolbēru savos nagos tikpat cieši kā vakar Fukē. Kad viņš naivi pavaicāja, kāds iemesls ir hercogienes bezgalīgajam naidam pret superintendantu, viņa savukārt uzdeva pretjautājumu:

— Bet kāpēc jūs pats tik neganti ienīstat viņu?

— Kundze, atšķirīgas politiskās sistēmas var radīt domstarpības. Man šķiet, ka Fukē kungs piekopj politiku, kas ir pretrunā ar kroņa interesēm.

De Ševrēzes kundze ministru pārtrauca:

— Es vairs neturpināšu sarunu par Fukē kungu. Karaļa brauciens uz Nanti pierādīs manu vārdu patiesīgumu. Man Fukē kungs jau ir beigts cilvēks. Jums tāpat.

Kolbērs neatbildēja.

— Pēc atgriešanās no Nantes, — de Ševrēzes kundze turpināja, — karalis, kas tikai meklē ieganstu, paziņos, ka sapulcē pret viņu slikti izturējušies un izrādījuši pārāk lielu skopumu. Sapulce uz to atbildēs, ka nodokļi ir pārāk apgrūtinoši un superintendants novedis viņus līdz pilnīgai izputēšanai. Karalis visā vainos Fukē kungu. Un tad…

— Tad?

— O, viņu gaida nežēlastība. Vai tad jūs man nepiekrītat?

Kolbērs pameta uz hercogieni skatienu, kas pauda: „Ja tā būs tikai nežēlastība, tad jūs gan tur nevarēs vainot."

— Nepieciešams, lai beidzot tiktu nolemts par jūsu iecelšanu, Kol­bēra kungs, — hercogiene sāka steigties. — Vai jūs nepieļaujat, ka pēc Fukē kunga krišanas starp jums un karali var nostāties kāda trešā persona?

— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

— Tūlīt sapratīsiet. Cik tālu sniedzas jūsu godkāre?

— Man tādas nav.

— Tādā gadījumā nevajadzēja pazudināt Fukē kungu! Galu galā, vai jūs gāžat Fukē kungu vai ne? Atbildiet beidzot skaidri.

— Kundze, es nevienu nepazudinu.

— Tad es atsakos saprast, kādēļ jūs no manis par tik lielu naudu nopirkāt kardināla Mazarīni vēstules, kas attiecas uz Fukē kungu. Tā­pat es nesaprotu, kāpēc jūs šīs vēstules iegrūdāt karalim.

Pārsteigtais Kolbērs uzmeta hercogienei neizpratnes pilnu skatienu un stūrgalvīgi atbildēja:

— Turpretī es, kundze, saprotu vēl mazāk, kāpēc jūs, kas šo naudu saņēmāt, man vēl kaut ko pārmetat.

— Ak vai, kungs, vajag vēlēties pa īstam pat tādā gadījumā, kad tavu vēlmju objekts ir nesasniedzams, — vecā hercogiene atteica.

— Tur jau ir tā lieta, — piebilda Kolbērs, kuru apmulsināja šī rupjā loģika.

— Tātad jūs nevarat piepildīt savas sirds vēlmes? Nu, runājiet ta­ču!

— Atzīstos, ka man nav izdevies neitralizēt dažas ietekmes, kas iedarbojas uz karali.

— Ietekmes, kas aizsargā Fukē kungu? Kādas? Pag, es jums pa­līdzēšu.

— Lūdzu, kundze.

— Lavaljēra?

— O, šī ietekme ir visai nenozīmīga. Lavaljēra neko nesaprot no manām darīšanām un viņai nav īsta spēka. Turklāt Fukē kungs savu­laik viņu aplidoja.

— Tātad, viņu aizstāvēdama, Lavaljēra nomelnos sevi, vai ne?

— Domāju, ka tā.

— Vai ir vēl kāda cita ietekme? Varbūt karaliene māte?

— Viņas majestāte karaliene māte izjūt lielu vājību pret Fukē kungu, un tā postoši ietekmē viņas dēlu.

— Tā vis nedomājiet, — vecā dāma pasmīnēja.

— O, — Kolbērs neticīgi novilka, — es par to pārliecinājos pārāk bieži!

— Agrāk?

— Vēl pavisam nesen, piemēram, kaut vai Vo. Tieši viņa neļāva karalim arestēt Fukē.

— Uzskati mainās katru dienu, dārgais Kolbēra kungs. Varbūt ta­gad viņa vairs nevēlēsies to, ko vēl pavisam nesen.

— Kāpēc? — Kolbērs brīnījās.

— Iemesli jums nav svarīgi.

— Gluži otrādi, pat ļoti. Ja es nebaidītos saniknot viņas majestāti karalieni māti, es ļautu sev pilnu vaļu.